Taču tas nenozīmē, ka šādās vietās, kā, piemēram, Olaines novada Medemciemā, dzīve ritētu bez kaislībām un pat tiesu darbiem.
Medemciems – viena no daudzajām kooperatoru teritorijām
Medemciemu, vienu no bijušajām Pierīgas mazdārziņu kolonijām, var atrast, braucot pa Rīgas–Jelgavas ceļu, bet tur var nokļūt arī no Baložu puses. Arī te, tiešā Rīgas pievārtē, redzams, kā padomju laiku necilās dārza būdiņas pamazām nomaina pat pārsimt kvadrātmetru lielas dzīvojamās mājas. Šajā ziņā Medemciems īpaši neatšķiras no pārējām apmēram pussimt Olaines novada mazdārziņu kolonijām jeb dārzkopības sabiedrību kooperatīviem.
Protams, Medemciemam, tāpat kā jebkurai apdzīvotai vietai, ir sava vēsture. Vispirms te, Olaines kūdras purvu tuvumā, pagājušā gadsimta 70. un 80. gados tika ierādīti zeme pleķīši Rīgas rūpnīcu strādniekiem, lai viņi varētu audzēt dārzeņus un pavadīt brīvdienas svaigā gaisā.
No tiem laikiem Medemciemā saglabājušies tādi dārzkopju kooperatīvu nosaukumi kā, piemēram, "VEF Baloži", "Ieviņas", "Rītausma", "Komutators" un citi. Katrai būdiņai un zemes pleķītim ap to vai dzīvojamai mājai adreses vietā saglabājies vēl tajos laikos piešķirtais numurs. Zinātāji teic, ka kopā te bijuši apmēram deviņi simti sētām apjozti mazdārziņi, kam savukārt apkārt bijis vēl viens, katru atsevišķu dārzkopju kooperatīvu apņemošs žogs.
Kad Latvija atguva neatkarību, sākās arī privatizācija – mazdārziņu zeme tika iegūta privātīpašumā, bet ar laiku atsevišķi zemesgabali pārdoti, un viens otrs jaunienācējs īpašumu Medemciemā izvēlējās par savu pastāvīgo dzīvesvietu. Attiecības starp jaunpienākušajiem privātīpašniekiem un kooperatīvu valdēm ne vienmēr ir rožainas.
Sūdzības novada domei par dzīvi "teritorijā" nelīdz
Privātīpašnieki starp kooperatoriem – Edgars Alksnis (no kreisās) un Ainārs Brencis stāsta, ka dzīvo uz lauksaimniecības zemes, kurā likumus diktē kooperatīvs.
Ainārs Brencis dzīvo kooperatīva "VEF Baloži" pārvaldītajā Medemciema daļā kopš 2008. gada. Turpat tuvumā un apmēram tikpat ilgu laiku "VEF Baloži" teritorijā mīt arī Edgars Alksnis. Viņi abi jūtas kā saimnieki katrs uz sava zemes gabala, bet attiecības ar kooperatīvu neveidojas, sacīsim, pārāk labas, jo par labām kaimiņattiecībām noteikti nevar saukt tādas, kurās vieni raksta sūdzības par kooperatīvu uz Olaines novada domi, bet kooperatīvs par saviem kaimiņiem iesniedz pirmās instances tiesā pieteikumus maza apmēra prasībās par naudas piedziņu.
Kāpēc tā? Kā stāsta E. Alksnis un A. Brencis, esot sajūta, ka kooperatīva priekšsēdētājs – šajā gadījumā dārzkopības kooperatīvās sabiedrības "VEF Baloži" valdes priekšsēdētājs Andris Stepens – un valde cenšas pārņemt kontroli pār teritoriju, liekot saprast, ka viņi ir tāda kā vietējā pašvaldība ar savām tradīcijām, likumiem un iekšējo kārtību.
Vietējā slengā parādoties jēdziens "teritorija", kas savā ziņā kļūstot par sinonīmu vārdam "geto", un kooperatīva valdīšanai šajā "teritorijā" patīkot uzvesties kā pašvaldībai pašvaldībā, norādot, ka kooperatīva noteikumi ir saistoši visiem Medemciema iedzīvotājiem. Situācija reizēm pat atgādinot padomju laika kinofilmu "Briljanta roka", kur mājas pārvaldniece sacīja: "Ja neņemsiet (loterijas) biļetes – atslēgsim gāzi!"
"Kad es Medemciemā iegādājos īpašumu, ceļš uz to bija diezgan bēdīgā stāvoklī. Taču drīz vien klāt bija dārzkopības sabiedrības pārstāvis ar piedāvājumu iestāties kooperatīvā un par to, protams, maksāt. Kad vaicāju, ko jūs manā labā darīsiet, saņēmu atbildi: mēs jums taisām ceļu. Taču praksē tas nekādi nepierādījās, un kooperatīvā līdz šai dienai neesmu iestājies.
Tad dārzkopju sabiedrība man atgādināja, ka tā zemes daļa, pa kuru es varu nokļūt savā mājā, pieder kooperatīvam, un es tiku iesūdzēts tiesā, ka nemaksāju par man nepiederošas zemes lietošanu. Turklāt sanāk tā, ka es braucu nevis pa ceļu, bet gan pa lauksaimniecībā izmantojamu zemi – pļavu vai ganībām, jo ceļa jau it kā nemaz nav – ir "koplietošanas īpašums"," stāsta E. Alksnis.
"Mēs maksājam pašvaldībai nekustamā īpašuma nodokli, un vēl tikpat daudz pieprasa kooperatīvs, uzskatot, ka tas mūsu labā apsaimnieko pats savu īpašumu, jo es taču izmantojot tā "teritorijas" daļu. Par kādu taisnīgumu tad te var runāt?! Tāpēc es par kooperatīva piesolītajiem pakalpojumiem – ceļu uzturēšanu, grāvju tīrīšanu, zāles pļaušanu, atkritumu konteineru piegādāšanu lielgabarīta atkritumiem un tamlīdzīgām lietām – nemaksāju. Protams, kooperatīvs mani ir iesūdzējis tiesā, un, cik zinu, šādas tiesas uzvarēt nav iespējams," viņš pabeidz sakāmo.
Savukārt A. Brencis vispirms ir nemierā ar nelielo ceļa gabalu no lielā, asfaltētā ceļa, kas savieno Bauskas un Jelgavas šoseju līdz mājai kooperatīva "VEF Baloži" pārvaldītajā Medemciema daļā. "Kad brauktuve kļūst pavisam neizbraucama, to labo iedzīvotāji paši, ieberot grambās granti vai šķembas. Tāpēc arī es neredzu jēgu maksāt kooperatīvam, lai gan par to draud tiesu darbi."
Viņaprāt, iedzīvotāju tiesāšanos ar kooperatīvu klusējot atbalsta arī Olaines novada pašvaldība, kas līdz pat šim laikam nav varējusi tiem Medemciema iedzīvotājiem, kuri dzīvo privatizētajās saliņās dārzkopības kooperatīvajās sabiedrībās, piešķirt viņu īpašumiem adreses.
"Kad aizeju pie ārsta un viņš man prasa, kur es dzīvoju, es saku – "VEF Baloži" un saucu sava zemesgabala numuru. Daļa manis teikto nesaprot, jo tas, ko saku, neatbilst ierastajai kārtībai par ielas nosaukumu un mājas numuru. Cik saprotu, neko tādu nepieļauj arī Ministru kabineta adrešu piešķiršanas kārtības noteikumi. Taču, ja jau nav ielu, tikai zemes gabali, pa kuriem pārvietojas kooperatīva biedri, tad arī pašvaldībai nekas nav jādara. Un vēl dzirdēts, ka pašvaldība nesteidzoties ar adrešu piešķiršanu, jo iestājoties par novada kultūras mantojuma saglabāšanu. Tātad sanāk, ka padomjlaiku dārzkopības sabiedrības ir novada kultūras mantojuma daļa?" jautā A. Brencis.
Olaines novada pašvaldība skaidro situāciju Medemciemā
Nejauši sastaptās Lidijas Demčenko ar sētu apjoztais nams atrodas pašvaldībai piederoša ceļa malā. Viņa Medemciemā dzīvo jau kopš 2002. gada un uzskata sevi par kārtīgu un pašpietiekamu saimnieci: visus sadzīvei būtiskos jautājumus – elektropiegādi, atkritumu izvešanu, ielas kanalizācijas tīrīšanu, zāles pļaušanu – viņa ir atrisinājusi pati. Lidija uzsver, ka vietējā kooperatīva pakalpojumi viņai nav vajadzīgi.
"Tikmēr kooperatīvs "VEF Baloži" man piestāda rēķinu par it kā vietējo ceļu remontu vai grāvju tīrīšanu, bet es pat nezinu, kur tādi ir, un manā pastkastītē kopā ar neskaidriem rēķiniem tiek mesti arī pirmstiesas brīdinājumi. Kāpēc man būtu jāuztraucas par kāda grāvja tīrīšanu, ja tas atrodas trīs kilometru attālumā no manas mājas un nav tīrīts jau vismaz trīsdesmit gadus?" pukojas Lidijas kundze.
Par labvēlīgu vidi jārūpējas visiem
Medemciemā ir saliņas, kur valda pamestība un redzams, ka laiks apstājies līdz ar sociālisma sabrukumu.
Tā ir daļa patiesības jeb monētas viena puse, ko šoreiz "Rīgas un Apriņķa Avīzei" pastāstīja trīs Medemciema iedzīvotāji. No Olaines novada pašvaldībai adresētajām petīcijām var noprast, ka līdzīgi domā vēl apmēram 120 ar Medemciema dārzkopības sabiedrībām saistīti cilvēki, kuri negrib samierināties ar sava lielā kaimiņa – kooperatīva – noteikto kārtību. Protams, ne jau visi ir tikuši līdz tiesu darbiem, jo vienkārši palasījuši likumus.
Dārzkopības kooperatīvās sabiedrības "VEF Baloži" valdes priekšsēdētājs Andris Stepens stāsta, ka kooperatīvam ir 45 gadu vēsture. Kad tas dibināts, tika dalīti zemes gabali, un tolaik neviens nedomāja, ka, mainoties laikiem, uz dārziņiem to īpašnieki brauks arī ar auto.
Tagad visiem privatizēto apmēram 900 dārziņu īpašniekiem ir sava zemesgrāmata, bet īpašumā viņi var nokļūt tikai pa kooperatīva koplietošanas zemi. Vai to visur var saukt par ceļu, A. Stepens tiešām neņemoties spriest. Taču, kad 2010. gadā tikusi ievēlēta jauna kooperatīva valde, kuru viņš vada līdz šim brīdim, ir daudz darīts, lai sakārtotu kooperatīva finanšu lietas.
Kopš 2012. gada ir spēkā arī statūti, kas nosaka kārtību, kā veidojas kooperatīva un tā teritorijā dzīvojošo privātīpašnieku attiecības, piemēram, nosakot biedru maksu – 50 eiro gadā. Tā ir nauda, par ko tiek uzturēts arī 25 hektārus lielais kooperatīva kopīpašums, ieskaitot to zemes daļu, kura "VEF Baloži" teritorijā tiek izmantota piekļūšanai privātīpašumiem, tāpat arī izvesti atkritumi un uzturēti meliorācijas grāvji.
Sākumā, kā skaidro A. Stepens, ar kooperatīvu sadarboties atteicās kādi 250 zemes īpašnieki, bet, kopš par nerūpēšanos par koplietošanas īpašumu var sūdzēt tiesā, kooperatīva pretinieku skaits ir samazinājies. "Protams, reizēm tiek rīkotas parakstu vākšanas kampaņas pret "kooperatīva nelikumīgo rīcību", bet redzams, ka cilvēki ir parakstījušies, pat nezinot, par ko."
Runājot par nākotnes plāniem, A. Stepens stāsta, ka ir uzrakstīti projekti, kas dod iespēju ar pašvaldības līdzfinansējumu sakārtot brauktuves un iztīrīt meliorācijas novadgrāvjus kooperatīva teritorijā. Tie ir divi 2015. gada projekti – katrs par 16,5 tūkstošiem eiro. Daļa tā sauktās opozīcijas pamazām sāk saprast, ka par vidi, kurā viņi dzīvo, jārūpējas visiem, daļa, viņaprāt, to tik ātri nesapratīs, varbūt arī nevēlas saprast. Un, ja jau nav vēlmes saprast, tad kopš 2012. gada tie, kuri par kooperatīva kopīpašuma izmantošanu nemaksā, tiek sūdzēti tiesā. Jau 12 gadījumos ir uzvarējis kooperatīvs.
Kooperatīva prasības pret nemaksātājiem tiesā, ko "Rīgas un Apriņķa Avīzei" rāda A. Brencis, E. Alksnis un L. Demčenko, ir sastādījis kooperatīvu "VEF Baloži" pārstāvošais jurists Lauris Brikmanis.
"Patiesībā tas nav kašķis starp vienu kooperatīvu un atsevišķām privātpersonām, bet ir jautājums par kaimiņattiecībām un to, vai cilvēki, kas dzīvo vienā vietā, vēlas radīt dzīvošanai patīkamu vidi vai ne," teic L. Brikmanis, skaidrojot, ka situācija ar cilvēkiem, kuri iegādājušies īpašumu kooperatīva "VEF Baloži" teritorijā un demonstratīvi ar to negrib sadarboties, atgādina ainu, kāda veidotos, ja kooperatīvam piederošā namā kāda dzīvokļa īpašnieks atteiktos maksāt izdevumus par kopīpašumā esošās nama daļas apsaimniekošanu.
Tāpat viņš citē arī Kooperatīvo sabiedrību likumu, kurā ir noteikts, ka "par dārzkopības kooperatīvās sabiedrības dibinātājiem vai biedriem var būt tikai tās fiziskās un juridiskās personas, kurām piešķirta lietošanā vai ir īpašumā zeme kooperatīvās sabiedrības apsaimniekotajā teritorijā". Līdz ar to maldīgs ir dažu Medemciema iedzīvotāju viedoklis, ka piekļuves tiesības savam īpašumam būtu tas pats, kas bezmaksas tiesības lietot svešu īpašumu, turklāt tad, ja tu neesi kooperatīva biedrs.
Vēl situācijas skaidrošanai L. Brikmanis iesaka atcerēties, ka dārzkopības kooperatīvās sabiedrības pastāvēšanas mērķis nav peļņas gūšana, tāpēc izdevumus, kas tai rodas, piemēram, par ceļu uzturēšanu, to labošanu un tīrīšanu koplietošanas īpašumā, atlīdzina tie, kas šajā teritorijā dzīvo. Jo, kā sacīts Civillikumā: "Kas bauda vai vēlas baudīt kādas lietas labumus, tam arī jānes ar šo lietu saistītie pienākumi, kā arī trešās personas šai lietai vai tās dēļ taisītie izdevumi."
"Kā privātpersona es varu tikai piebilst, ka vēl joprojām starp mums ir cilvēki, kuriem it kā pašsaprotamas rūpes par vidi, kurā viņi dzīvo, ir liekas, bet tajā pašā laikā sūdzas par degradētu vidi sev apkārt," teic jurists.
