Tāpēc "Saliedēt.lv" ir izveidojis piedzīvojumu programmu "Tēvu un dēlu pārgājiens", radot vidi, kurā tēvi ar bērniem var veidot savstarpēju uzticību, stiprināt attiecības, apgūt jaunas iemaņas, kā arī piedzīvot vēl nebijušas emocijas, kopā veicot dažādus uzdevumus.
Uzņēmuma vadītājs Mareks Dombrovskis, kuru pazīstam arī kā TV šova "Iesaukts armijā" vadītāju, stāsta, ka ideja par šādu pārgājienu radusies, piedaloties trīs dienu izdzīvošanas kursos Lielbritānijā. Tur viņš redzējis tēvu un dēlu – divu paaudžu – mijiedarbību un sajutis, ka tas ir kas emocionāli skaists un īsts.
Pirmais "Tēvu un dēlu pārgājiens" notika janvāra sākumā, un tā vadītājs Oskars Spickopfs stāsta, ka interese par dalību pasākumā bijusi tik liela, ka vismaz 10 pāri palikuši aiz strīpas. Tas licis domāt par nākamajiem piedāvājumiem. Konkrētus pārgājienu datumus Oskars vēl nenosauc, bet min, ka tie būs gan ziemas, gan citās sezonās.
Mareks stāsta, ka šādu pārgājienu galvenais mērķis ir stiprināt tēvu un dēlu attiecības, tāpēc tajā ir iekļauti arī izdzīvošanas pamatiemaņu apgūšanas un komandu attīstības uzdevumi.
"Caur šīm aktivitātēm vecāki un bērni vairāk iepazīst savu raksturu un emocijas, mācās darboties komandā. Mēs rosinām bērnus domāt ārpus ikdienas rāmjiem, lai viņi jau bērnībā mācītos pieņemt lēmumus mainīgās dzīves situācijās. Gan pieaugušā, gan bērna izaugsme dzīves laikā lielā mērā ir atkarīga no tā, cik labi viņš ikdienā spēj sadarboties ar apkārt esošiem cilvēkiem," ir pārliecināts Oskars.
Savukārt Mareks piebilst, ka šāds pārgājiens pilnveido arī raksturu, kas ikvienam cilvēkam jādara visas dzīves garumā, lai notiktu personīgā izaugsme un spētu realizēt savas spējas, talantus. Tas ļauj iepazīt savu rīcību un domāšanu neierastos apstākļos un ārpus ierastā komforta zonas.
Saglabāt arī saikni ar dabu
Pārgājienā piedalījās tēvi un viņu dēli pusaudži no Rīgas, Siguldas, Ikšķiles un citām Vidzemes vietām. Vairāk nekā 20 km garais maršruts sākās Rāmkalnos un gāja gar Braslu un Gauju, kur apvidus ir mežains, ar stāviem kāpumiem un nogāzēm.
"Pārgājiena laikā mēs viens otru uzmanījām, jo taka vijās gar pašu upes malu un bieži vien blakus bija kraujas ar 15–25 metru kritumu. Izbaudījām ziemu un sniegu, jo ārā bija 15–20 grādu sals. Šādi apstākļi visiem lika domāt par izdzīvošanas pamatiemaņām, lai veiksmīgi veiktu pārgājienus vienas vai vairāku dienu garumā ziemā. Īpašs piedzīvojums bija upes šķērsošana, laižoties pa nostiprinātu virvi," atceras Oskars.
Ceļā pārgājiena dalībnieki pildīja dažādus uzdevumus: centās iekurt ugunskuru ar kramu, pārvarēja šķēršļus, orientējās pēc kartes un kompasa, apguva, kā sakārtot ekipējumu somā, kā organizēt pārgājienu pa posmiem ziemas apstākļos, lai ik pēc laika varētu atpūsties, paēst un sasildīties, kas ir ļoti svarīgi ziemas apstākļos.
Oskars uzsver, ka ļoti svarīga bija sadarbība ar citiem tēviem un dēliem, jo visu interesēs bija, lai ikviens dalībnieks veic visu pārgājienu, pretējā gadījumā visa grupa nespētu veikt maršrutu līdz galam un sasniegt sākotnēji kopīgi izvirzītos pārgājiena mērķus.
Arī Mareks apstiprina, ka pāri visam bija iespēja tēviem pabūt kopā ar dēliem kopīgā piedzīvojumā.
"Tēvs dēlam ir kā karte un kompass uz lielo dzīvi. Diemžēl mūsu laikos tēvi ar savu aizņemtību ir attālinājušies no kopīgām nodarbēm ar bērniem. Šī bija iespēja tēviem izaicināt sevi un iepazīt dēlus. Redzējām, kā veidojas gan sadarbība, gan sāncensība. Bija brīži, kad ne puika gribēja padoties un teikt, ka vairs nevar, ne tēvs parādīt, ka viņam ir grūti. Bija arī situācijas, kad vārds "nevaru" bija pateikts jau 30 reizes, bet abi kopīgi turpināja iet uz priekšu, līdz galam. Šeit svarīgs bija individuālais raksturs, neatlaidība, mērķtiecība un tuvākā cilvēka atbalsts – arī ikdienā."
Dzert sniega tēju
Pārgājiena dalībniekiem bija iespēja sajust dabu īpaši tuvu, iepazīt dabas procesus un apgūt vairākas līdz šim nepieredzētas lietas. Kāds pirmo reizi guva pieredzi, kā, izkausējot sniegu katliņā un pēc tam to uzvārot, var pagatavot tēju. Vēl kāds no zēniem jautājis: "Tēt, kur paliek ūdens, kad uz upes ir ledus?"
Mareks izsaka cerību, ka mūsdienās, kad pilsētvide un mobilās ierīces piedāvā tik daudz izklaides iespēju, mēs nepazaudētu saikni ar dabu. Ja pusaudzim nepiedāvās iziet mežā, bet aizvedīs uz Grieķijas kūrortu, izvēle būs izdarīta viņa vietā.
Pavasarī iešot atkal
Atbildot uz jautājumu, vai pārgājienu var uzskatīt par izdevušos, Oskars citē Kristapa tēva Alekseja vārdus: "Kaut ko tādu piedzīvoju pirmo reizi mūžā. Milzīgs gandarījums, ka kopā ar dēlu paveicām pārgājienu pa kalnainām vietām, aukstumā un diezgan krietnu attālumu. Protams, prieks par apgūtajām iemaņām jeb to, ko pilsētā parasti nekad neiemācīsimies – parastas iemaņas, kā dzīvot dabā, kā taisīt ugunskuru, kā veidot naktsmītni dabā, kā orientēties mežā. Galvenais, ka pārgājiens tiešām stiprina vecāku un bērnu attiecības. Caur pārgājienu sapratu, ka esam ļoti vajadzīgi viens otram. Nenoliedzami palika labas atmiņas par pasākumu un gribētos, lai "Saliedēt.lv" turpina attīstīt šo ideju."
Vēl kāds tēvs pēc pāris dienām teicis, ka dēls jau prasījis, vai pavasarī arī abi tā kopā kaut kur iešot.
To, ka šādi un līdzīgi pasākumi jāorganizē arī turpmāk, atzinuši arī citi tēvi, tādēļ "Saliedēt.lv" komanda iecerējusi piedāvāt īsāku programmu, kas notiktu piektdienu pēcpusdienās. Būs, protams, nākamie tēvu un dēlu pārgājieni, kā arī, pēc vairāku tēvu ierosinājuma, divu dienu izdzīvošanas nometnes dažādās sezonās un vidēs – mežā, jūras piekrastē un purvā – vīriem, kuri vēlas pārbaudīt savas fiziskās un emocionālās spējas.
“Saliedēt.lv” komanda (no kreisās) – Mareks Dombrovskis, Andrejs Goloborodko un Oskars Spickopfs – ir gandarīti, ka pirmais tēvu un dēlu pārgājiens izdevies tik labi, ka raisījis arī mammu un meitu interesi. Tomēr pagaidām šī “ekskluzīvā” iespēja tiek dota tikai īstiem vīriem.Mareks ir arī paša veidotās "Izdzīvošanas skolas" vadītājs, un gan armijā, gan dažādos izdzīvošanas kursos Eiropā un pat aiz Polārā loka gūtās iemaņas viņš cenšas nodot citiem. Tāpēc, lai atsvaidzinātu iemaņas, nakti pirms "Tēvu un dēlu pārgājiena" viņš pārlaidis mežā un pārgājiena dalībniekus no rīta sagaidījis ar siltu tēju.
Viņš stāsta, ka apzināti nav ņēmis līdzi neko nakšņošanai, lai būtu kā situācijā, kad piespiedu kārtā nākas palikt mežā. Jāpiebilst, ka tā bija viena no aukstākajām janvāra naktīm, kad termometrs rādīja mīnus 26 grādus.
"No rīta bija nedaudz siltāks, bet kopumā nakts bija gana izaicinoša. Tā kā nakšņošanai izvēlējos vietu pie kādas klints, kurinot ugunskuru, bija pat patīkami. Kādas četras stundas naktī pat gulēju ciešā miegā, pārējais bija tikai atpūta un grozīšanās. Atzīšos, ka no rīta bija vēsi. Kad ieradās pārgājiena dalībnieki, biju iekurinājis ugunskuru un sagaidīju visus ar karstu tēju. Tādējādi varēju parādīt, kā mežā sagatavot sev naktsmītni un kas jāņem vērā, lai varētu arī tādos mīnusos pārnakšņot, nenodarot pāri veselībai," stāsta Mareks.
Jautāts, kāpēc nepieciešams sevi tā izaicināt, Mareks norāda, ka šāda nakšņošana dabā liek pārskatīt tās uzpūstās vērtības, ko mums it kā vajag ikdienai, dzīvojot komfortā.
