Taču vēstures notikumus veido cilvēki, un viens no tajā laikā redzamākajiem "spēlētājiem" bija pirmajās brīvajās vēlēšanās ievēlētais Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, vēsturnieks, pašlaik Zvejniekciema iedzīvotājs Odisejs Kostanda. Viņam tolaik bija 27 gadi. Uz jautājumu, vai nebija bail, Odisejs atbild, ka bija, jo īpaši tad, kad sākusies šaušana pie Iekšlietu ministrijas.
Par barikādēm tika domāts jau laikus
Odisejs Kostanda: Kā deputāts es darbojos Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Komisijas priekšsēdētājs bija jurists Tālavs Jundzis. Jau 1990. gada vasarā Aizsardzības un iekšlietu komisijās strādājošie deputāti saņēma atļauju sadarbības veidošanai ar Lietuvas un Igaunijas parlamentu, lai mums – visām trim Baltijas valstīm – ceļā uz valstiskumu būtu kopīga nostāja tādos svarīgos jautājumos kā savu bruņoto spēku veidošana, jo viens no valsts stūrakmeņiem un neatkarības garantiem taču ir pašiem savi bruņotie spēki.
Vēl viens būtisks jautājums bija kopīga pozīcija sarunās ar PSRS vadību par padomju bruņoto spēku izvešanu no Baltijas valstīm. Trešais – robežu demarkācija gan Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā, gan attiecīgi arī robežu demarkācija starp Baltijas valstīm, Krieviju un Baltkrieviju, arī par robežapsardzības, tostarp muitas, izveidošanu. Viens no maniem svarīgākajiem sadarbības partneriem bija tā laika Lietuvas premjerministres Kazimiras Prunskienes ieceltais Zemes apsardzības departamenta direktors Audrjus Butkevičs.
Lietuvieši tolaik jau sāka savu bruņoto spēku un zemessardzes veidošanu. Jau vasarā, kad runājām ar A. Butkeviču divatā, viņš sacīja, ka agrāk vai vēlāk PSRS vadība ar spēku mēģinās aizšķērsot Baltijas valstu neatkarības ceļu. Tad bija jautājums: ko darīt šādā situācijā? Skaidrs, ka turpināt Otrā pasaules kara mežabrāļu tradīcijas nebija iedomājams. Viena no iespējām pretoties vardarbībai bija barikādes. Šo lietuviešu ideju apspriedu arī ar Ausekli Pļaviņu, Voldemāru Jaroni un savu palīgu Voldemāru Markusu – saviem domubiedriem, kuriem bija militāra pieredze. Drīz vien V. Jaronis uzrakstīja rīcības plānu, kā veidot barikāžu štābu, sakaru sistēmu, izlūkošanas un apgādes dienestu.
Un tad 1990. gada beigās jau varēja just, ka briest kaut kas nelāgs – veidojās PSRS glābšanas komiteja, tad Vislatvijas glābšanas komiteja, streiku komiteja un tamlīdzīgi. Tika spridzināti leģionāru pieminekļi un rīkotas dažādas provokācijas. Bija skaidrs, ka tiks ieņemts Preses nams. Tātad –
tuvojās tā sauktā "X" stunda.
Ar savu barikāžu plānu iepazīstinājām Latvijas neatkarības kustības un Tautas frontes vadītājus. Viņi gan šaubījās, vai sabiedriskajām organizācijām tur būtu jāiejaucas, jo LTF jau esot savi plāni, piemēram, "X" stundā rīkot manifestācijas. Tiesa, atbalstīt plānu gatavi bija visi, bet uzņemties atbildību – ne. Galu galā tas viss izklausījās pēc eksotikas – barikādes 20. gadsimta beigās viduslaiku pilsētas ielās. Bet neteikšu, ka mūsu sacītajam nebija nekādas jēgas.
Neilgi pirms 13. janvāra kopā ar Voldemāru Birznieku – aktīvu cilvēku, kurš kopā ar Imantu Ziedoni gāja atbrīvot dižkokus, – un Latvijas Kultūras fonda jauniešu kopu "Strops" bijām Tīreļpurvā un atklājām piemiņas zīmes latviešu strēlniekiem, kuri cīnījās Ziemassvētku kaujās. Sacīju, ka varbūt drīz atkal pienākas brīdis, kad mums būs jāpierāda, vai varam izdarīt to pašu, ko savulaik latviešu strēlnieki, un vai spēsim būt tikpat drosmīgi un aizstāvēt savas tiesības uz neatkarību. Drīz vien tāds brīdis pienāca, kad, tāpat kā strēlniekiem gadsimta sākumā, vajadzēja pulcēties zem latviešu karogiem, ticot, ka reiz tomēr būsim brīvi.
"Ir jāveido barikādes!"
Kad pienāca 13. janvāra rīts, pulksten sešos devos uz tagadējo Saeimas namu. Priekšā jau bija Dainis Īvāns, T. Jundzis, Jānis Dinevičs, Jānis Škapars un vēl kādi divdesmit deputāti. Saeimas ēkas vestibilā pie Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova un viņa vietnieka D. Īvāna kabinetiem rīkojām apspriedi, ko darīt tālāk. Tad arī sacīju: "Ir jāveido barikādes!"
T. Jundzis piekrītot pamāja ar galvu, bet J. Škapars – gados vecākais no klātesošajiem deputātiem – mirkli padomāja un teica: "Tu, Odisej, ar šiem jautājumiem visu laiku esi nodarbojies un saproti, kas jādara, tāpēc ej un dari!" Faktiski tas bija pirmais neoficiālais pilnvarojums rīkoties. Par mūsu štābu kļuva Aizsardzības un iekšlietu komisijas telpas. Jau līdz pulksten astoņiem tur bija sapulcējušies mani tuvākie domubiedri A. Pļaviņš, V. Jaronis un Māris Markuss, kā arī Latviešu strēlnieku apvienības vīri Jānis Baškers, Georgs Stiprais un Francis Justs, Latvijas Kultūras fonda kopas "Strops" jaunieši un cilvēki no Nacionālo karavīru apvienības.
Vispirms izveidojām koordinācijas centru barikāžu veidošanai. Pirmais darbs, ko vajadzēja izdarīt "Stropa" jauniešiem, bija izgriezt no kartona rombiņus un uz tiem uzrakstīt "AP (Augstākās padomes –red.) sargs" un izgatavot rokas apsējus ar numuriem, kas vēlāk tika piešķirti barikāžu komandieriem.
Uz ātru roku tika sadabūtas Rīgas tūrisma kartes, un kopā ar V. Jaroni un A. Pļaviņu mēs iezīmējām vietas, kur jāveido barikādes. Sākumā tādas bija 20, bet vēlāk tās pārauga par četriem aizsardzības sektoriem ar vismaz 40 barikādēm. Katram sektoram un barikādei bija savi komandieri. Pirmo barikādi pie Latvijas Kara muzeja tika uzticēts veidot Nacionālo partizānu apvienības vadītājam Ojāram Stefanam.
Viņš, tāpat kā citi komandieri, pulcēja ap sevi cilvēkus un sāka būvēt barikādi, bet mēs no savas puses sūtījām viņam palīgā tehniku un cilvēkus. Vēl jau nebija sākusies lielā manifestācija Daugavmalā, un cilvēku sākumā nebija pārāk daudz. Pulksten desmitos devos uz Doma laukumu un pie Radio mājas no sanākušajiem sāku formēt pa desmit cilvēku lielas grupas un sūtīt palīgā barikāžu komandieriem. Jau ap pusdienlaiku pirmās barikādes bija uzceltas.
Kad dienas vidū sākās parlamenta sēde, tā apstiprināja LR aizsardzības štāba izveidošanas plānu, ko bija uzrakstījis Tālavs Jundzis. Par štāba priekšnieku iecēla Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieku Andreju Krastiņu, par vietniekiem T. Jundzi un mani. Patiesībā mēs abi ar Tālavu tad arī vadījām štābu, un mūsu izveidotais koordinācijas centrs saīsināti tika nosaukts par Vecrīgas aizsardzības operatīvo štābu.
Barikādes tik vienkārši likvidēt nevarēja
Lai arī mums pretim stāvēja patiešām nopietni spēki un daudzi teica, ka pretoties karaspēkam un specdienestiem nav lielas jēgas, tik vienkārši viss nemaz nebija. Protams, pretiniekam bija plāni, kā pārtraukt Baltijas valstu neatkarības ceļu, jau kopš brīža, kad Lietuva 1990. gada 11. martā pieņēma neatkarības deklarāciju. Pēc 4. maija, kad tika pieņemta arī deklarācija par Latvijas neatkarību, PSRS vadībai bija plāns, kā šeit ieviest ārkārtas stāvokli. Patiesībā tam, kas 13. janvārī aizsākās Viļņā, vajadzēja notikt Rīgā, bet lietuvieši savos soļos uz neatkarību bija mums priekšā, tāpēc trieciens tika dots, kā Maskavai šķita, tā brīža stiprākajam posmam.
Bet, atgriežoties Vecrīgā, pretinieks redzēja, ko mēs darām, sakot visai pasaulei, ka tā ir nevardarbīga pretošanās. Tajā pašā laikā barikādes pilsētas centrā un smagās tehnikas sablīvējums ap tām bija šķēršļi, kas nebija tik vienkārši pārvarami. Ja, piemēram, tanks vai bruņumašīna iestrēgtu šādā konstrukcijā, neitralizēt to darbību būtu pavisam vienkārši. Mēs zinājām, kā to izdarīt.
Pretinieks redzēja arī to, ka šur un tur ir labāk vai sliktāk paslēpti šaujamieroči – kuram medību bise, kuram pat kaut kas vēl no kara laikiem, pat ložmetējs. Skaidrs, ka nolīdzināt visu līdz ar zemi nebūtu tik vienkārši. Un kurš tad atbildētu, ja abās pusēs būtu upuri? Arī toreizējais Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins plātīja rokas un sacīja, ka tā īsti neko izdarīt nevar, kad augsti partijas darbinieki pieprasīja viņam aktīvi rīkoties. Ģenerālis klāstījis, ka esot sapulcējušies desmitiem tūkstoši kaujinieku un pieci tūkstoši traktoru. Patiesībā jau savas ādas glābšanai viņš krāsas sabiezināja, bet savs pamats to darīt viņam bija. Lai saglabātu savu labo tēlu Rietumu acīs, vardarbību nevajadzēja arī PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam.
Šofera Roberta Mūrnieka nošaušana 16. janvārī drīzāk bija milicijas specvienības OMON neprāta izpausme Vecmīlgrāvī, bet neviens nelīda iekšā Vecrīgā.
Tad 20. janvārī tika īstenota operācija, kuras mērķis, uzbrūkot Iekšlietu ministrijai, bija izvilināt cilvēkus ar ieročiem no Vecrīgas. Tāpēc arī Bastejkalna pakājē tika sašauta Jura Podnieka kinooperatoru grupa, jo tumsā kinokameras acīmredzot atgādināja ieročus ar optisko tēmekli. Taču provokācija neizdevās, un viss beidzās ar salīdzinoši nelielu upuru skaitu. Plānotā operācija bija izgāzusies, un acīmredzamu Gorbačova uzsaukumu kaut ko tādu turpināt nebija. Ja mēs būt provokācijai padevušies, pirmkārt, upuru skaits būtu lielāks, otrkārt, būtu pietiekams iemesls saukt palīgā armiju, kam sekotu īsta asinspirts.
25 gadi- vai tā jau ir vēsture?
Laikam ritot, cilvēku, kas, kā tagad izrādās, ir gan barikādes organizējuši, gan varonīgi uz tām cīnījušies, mazāk nepaliek. Taču vissvarīgākās, manuprāt, ir to cilvēku atmiņas, kuri patiešām bija uz barikādēm. Un tas ir labi, ka joprojām tiek organizēti barikāžu piemiņas vakari. Pērn pats tādā piedalījos tepat Zvejniekciema vidusskolā. Šogad došos uz Kurzemes pusi – pie cilvēkiem, kuri tiešām bija uz barikādēm, – kopā uzrunāsim jaunus cilvēkus. Un šos vīrus un sievas tad arī vajag klausīties, nevis tos, kuri par katru cenu piedēvē sev visādus nopelnus. Tieši tas arī saglabās atmiņā barikāžu laiku kā ļoti nozīmīgu laika posmu ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas un pat pasaules vēsturē, līdzīgi kā 1989. gada Baltijas ceļu.
Ir notikumi, kuri paliks tikai vēstures grāmatās un par kuriem daudzi neko skaidri nemācēs pastāstīt. Pat tādi vērienīgi notikumi kā 1905. gada revolūcija, kas pāršalca Krievijas impēriju, cilvēku atmiņās nav saglabājusies tik spilgti kā latviešu strēlnieku gaitas un barikāžu laiks. Dziesmu svētkos mēs dziedam, ka "vēl nāks Piektais gads", bet pēdējie divi notikumi tautas atmiņā tomēr ir svarīgāki. Tiesa, ir Aleksandra Čaka "Mūžības skartie", kur dzejnieks runā par strēlnieku mirdzošo slavu, un Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis", bet par vīriem pie barikāžu ugunskuriem nekas tāds nav uzrakstīts. Es uzskatu, ka tautas atmiņa ir svarīgāka par to, kas rakstīts grāmatās. Un tad jau varbūt ar laiku kāds rakstnieks vai dzejnieks atcerēsies arī 1991. gada janvāra barikāžu laiku.
Ja atkal vajadzētu iet uz barikādēm
Man šķiet, ka nav tik svarīgi, ko toreiz, barikāžu laikā, domāju es vai kāds cits, bet gan tas, ko pašlaik domā tie jaunie cilvēki, kuru rokās ir Latvijas nākotne. Šajā ziņā es neesmu pesimists. Kad sastopu jaunus cilvēkus skolās vai kad, piemēram, aizeju uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm un paklausos, par ko starpbrīžos sarunājas skatītāji, saprotu, ka tā ir šodienas Latvija. Man ir ticība, ka paaudzi, kas uzaugusi pēdējos 25 gados, neviens vairs nepiespiedīs dzīvot zem kāda naglota zābaka, viņi cīnīsies par to Latviju, kurā ir auguši. Un tas jau arī ir tas pārmantotais barikāžu laika gars, lai gan tā saknes ir daudz senākas.
Rakstos esmu atradis, ka jau 13. gadsimtā Satezeles pilskungs Dabrelis savus karotājus uzmundrinājis ar vārdiem: "Esiet drosmīgi! Cīnieties, lai jūs nekalpotu vāciešiem!" Tā doma ir dzīva arī šodien. Protams, tagad ir citi laiki un pārdot var visu, bet nevar pārdot to latvisko garu, kas mīt cilvēkos. Tā ir mūžīga vērtība.
Vērojot šodienas Latvijas politiku, protams, var rasties šaubas par to, ko teicu iepriekš, bet priekšā ir vēlēšanas. Tad, manuprāt, cilvēkiem, kuri šobrīd gāž valdību, iepriekš nezinot, ko liks vietā, vēlētāji liks saprast, ka viņu vieta nav politikā. Tie nav politiķi, bet kumēdiņu taisītāji. Ja tiem, kuri ir politikā, nav augstāku interešu, tas nenozīmē, ka tautai tādu nav. Domāju, ka šis mums visiem ir tāds kā apskaidrības laiks, un jūtu, ka Latvijas politikas veidotāju loks pēc nākamajām vēlēšanām vairs neizskatīsies tā kā tagad, jo šie 25 gadi pēc barikādēm latviešu sabiedrībai tomēr kaut ko ir iemācījuši. Ja ne ko citu, tad vismaz neticēt brīnumu solītājiem. Ļoti iespējams, drīz pieredzēsim, ka pēcpadomju ātrās naudas kapitālisma laika un ieraušanas politiķu valdīšana beigsies un vietā nāks jauni cilvēki ar daudz labāku izpratni par demokrātiju un tās iespējām.
