Baltezera baznīca ir senākais valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Ādažu novadā. Baznīcu gleznainajā vietā starp Lielo un Mazo Baltezeru būvēja aptuveni trīs gadus – no 1772. līdz 1775. gadam. Baznīcu cēla mūrniekmeistara Bernharda Joahima vadībā. Pats mūrniekmeistars nāca no Vācijas pilsētas Mazungenas. Kad 1775. gadā to iesvētīja, baznīca varēja uzņemt 400 viesu, jo tajā bija tieši tik daudz sēdvietu.
Ēka atspoguļoja 17.-18. gadsimtam raksturīgos baroka arhitektūras principus – gareniska taisnstūrveida celtne ar kvadrātveida torni. Mūrniekmeistars Bernhards Joahims bija prasmīgs sava aroda meistars un viņa dotības novērtēja arī tuvējos kaimiņos – Skultē un Lēdurgā, kur abās vietās viņa vadībā tapa baznīcu ēkas līdzīgās barokālās formās.
Senākais arhitektūras piemineklis Ādažu novadā
Gan īsi pirms Pirmā pasaules kara, gan starpkaru periodā turīgākie draudzes locekļi ziedoja līdzekļus Ādažu baznīcas remontiem, un skaistā ēka vienmēr tapa pienācīgi uzturēta. Kad 1923. gadā Latvijā izveidoja Pieminekļu valdi jeb kultūras pieminekļu aizsardzības iestādi, mūsu Ādažu jeb Baltezera baznīca kā izcils arhitektūras piemineklis nonāca Pieminekļu valdes pārraudzībā un tai tika piešķirts valsts aizsargājamā objekta statuss. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara Baltezera baznīcai sākās rūpju laiki.
Baltezera baznīca pēc 1. Pasaules kara.Rūpju laiki pēc Otrā pasaules kara
1944. gadā Rīgas Mežaparka baznīcas mācītājs L. Taivans rakstīja LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam prof. Augustam Kirhenšteinam vēstuli: "Sevišķi smagi cietusi Ādažu baznīca, kuras iekšpuse pilnīgi izdemolēta, ērģeles izpostītas, stabules izmētātas pa baznīcu un tās apkārtni, altāris izpostīts, drēbju apšuvumi noplēsti un aiznesti... Izpostīts pirmā draudzes mācītāja kaps: tas atvērts un plāksne aiznesta... Kareivji baznīcu sen atstājuši, bet nožēlojamais skats ceļa malā stāv vēl aizvien..."
1946. gadā draudzei no baznīcas bija jāatsakās, un pēc 1948. gada, kad baznīca oficiāli pārgāja Ādažu ciema padomes īpašumā, sākās pastiprināta senā arhitektūras pieminekļa postīšana. 1955. gadā Vissavienības arodbiedrību centrālā padome nāk ar savu priekšlikumu – Ādažu baznīcu pārbūvēt par tūrisma bāzi ar 100–150 gultas vietām. Visnotaļ savāds piedāvājums, un šī ideja atbalstu neguva. Par ēkas likteni lielceļa malā neviens negribēja uzņemties atbildību, bet tiem, kuri gribēja, šo iespēju atteica. Tomēr atradās cilvēki, kuri rakstīja vēstules varas kalpiem, nepalika vienaldzīgi un tādejādi savu iespēju robežās pauda protestu pret notiekošo Baltezera baznīcā: "Par baznīcu kā kulta vietu brīvdomātāji var domāt kā vēlas, bet atļaut iznīcināt vēsturisku pieminekli, pie tam ārkārtīgi izskatīgu celtni, tas ir vairāk kā politiski nepareizi. Vietējā ciema padome būtu vismaz durvis aiznaglojusi!" raksta pilsonis E. Lauskis atbildīgajām iestādēm kultūras pieminekļu aizsardzībā.
Atbildīgās iestādes pārsteigtas mierina sašutušo pilsoni E. Lauski, jo izrādās, ka "Ādažu baznīca nav valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, taču atrod, ka minētai celtnei ir tomēr zināma arhitektoniska vērtība, kas pakļauta tuvākai izpētīšanai un tās patiesās vērtības noskaidrošanai". Un brīnās, ka, neskatoties uz iestāžu vairākkārtīgiem aizrādījumiem, ne Saulkrastu rajona izpildkomiteja, ne Ādažu ciema padomes izpildkomiteja līdz šim uz tiem nav reaģējusi.
Līdz galam nesatricināmi savā pārliecībā pret Baltezera baznīcas ēkas likteni palika Ādažu un Saulkrastu Komunistiskās partijas atlasītie darbaļaužu "vadītāji". Mums par nelaimi, kultūras cilvēku diemžēl starp viņiem nebija. Netiekot galā ar nepaklausīgo Saulkrastu rajona izpildkomiteju un Ādažu ciema padomes izpildkomiteju, 1955. gadā Arhitektūras pārvalde aizveda projām baznīcas zvanu, secinot: "Ievērojot to, ka ēka ir visiem pieejama un postīšana līdz šim nav pārtraukta, bij. baznīcas zvanu ar uzrakstu "Ādažu baznīca 1925.g." Arhitektūras pārvalde ņem savā aizsardzībā". 1956. gadā pēc Arhitektūras pārvaldes rīkojuma uz Daugavgrīvas Balto baznīcu aizveda to, kas bija palicis pāri no Baltezera baznīcas ērģelēm.
Tukšās taras noliktava
1958. gadā nojauca baznīcas torņa smaili un telpās ierīkoja klubu un kinozāli. 1972. gadā baznīca kļūst par kolhoza "Ādaži" tukšās taras un minerālmēslu noliktavu. Telpās tika atvēlēta vieta arī kolhoza kāpostu skābētavai. Lielos daudzumos šai vajadzībai tika atgādāta un novietota sāls. Mūriem žūstot, sāls kristalizējās un neatgriezeniski sabojāja baznīcas ēkas nesošās sienas un vēsturisko apdari. 20. gadsimta 70.-80. gadu mijā Baltezera baznīcas ēkā atradās kolhozam "Sidgunda" piederošā metālapstrādes darbnīcas.
Ādažniekiem labi pazīstamais mākslinieks Voldemārs Rapiķis, redzot posta darbus, un to, ko baznīcas mūriem ikdienā nodara nokrišņi, panāca, ka metālapstrādes darbnīcā izgatavoja un uzstādīja jumtu – baznīcas pagaidu torni ar gaili galā. 1989. gadā Ādažu baznīca pārgāja Kultūras ministrijas Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības bilancē. Tikai 1997. gadā no altāra telpām izvācās
"Lattelekom" centrāle
Dievnamu izdevās saglābt, pateicoties Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai un tās vadītāja Jura Dambja, arhitekta un Baltezera iedzīvotāja, atsaucībai. Atjaunoja torni un jumta segumu. Vēlākos gados rekonstruēja visu fasādi, atjaunoja iekšējos mūrus vairāku metru augstumā, izņemot laukā vecos, bojātos ķieģeļus, nomainīja bojātās koka sijas un ielika jaunus logus. Vēsturiskais baznīcas interjers, izņemot kāpnes uz balkonu, gadu gaitā bija aizgājis nebūtībā, tāpēc, restaurējot dievnamu, tika pieņemts lēmums iekštelpas veidot askētiski vienkāršas – gaiša koka mēbeles, matēta stikla detaļas. Stikla elementos parādās baznīcas vēsturiskā interjera ornamenti.
Šobrīd rūpīgu roku kopts, mūsu kultūrvēsturiskais piemineklis sagaidījis savu 240. dzimšanas dienu. Lielceļa malā atrodoties, visos laikos un laikmetos daudz bēdu piedzīvojis, tas priecē acis un sirdi ne tikai pašmāju, bet arī garāmbraucošajiem ļaudīm. Sargāsim savus novada dārgumus.
Baznīca bez torņa. Vēl var nojaust senās barokālās formas: ar dekoratīvajiem elementiem un apaļiem logiem veidoto divslīpju jumta noslēdzošo ārsienu, elegantos ovālos sānu logus