15.01.2016 14:28

Filosofe Maija Kūle par bēgļu krīzi Eiropā: Nevaram atļauties būt labticīgi gaidītāji

Autors  Marta Ūdre
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Filosofe Maija Kūle par bēgļu krīzi Eiropā: Nevaram atļauties būt labticīgi gaidītāji Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs

Filosofe prof. Maija Kūle jau pirms desmit gadiem savā grāmatā "Eirodzīve" trāpīgi norādīja uz Eiropas vājajām vietām, izgaismojot dažādas problēmas, kas nav zaudējušas aktualitāti arī šodien. Iespējams, pat pieņēmušās spēkā.

Drīzumā pie lasītājiem nonāks profesores jaunākais veikums – grāmata "Jābūtības vārdi", kurā tiks runāts par vērtībām, kuras šodien nepieciešams stiprināt. Kāds ir filosofes skatījums uz procesiem un vērtībām mūsdienu Eiropā – par to šajā sarunā.

– Mūsdienu filosofiem ir ļoti dažādi uzskati par to, kā un vai vispār eiropiešiem jāpalīdz imigrantiem. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Visi zina, ka filosofijā ir dažādi virzieni – sākot no konservatīvistiem, kā, piemēram, Rodžers Skrutons (Roger Scruton), līdz pat ultraliberāļiem, jaunajiem un vecajiem "kreisajiem", ideālistiem humānistiem un saprātīgajiem kritiķiem, piemēram, Bils Makbraids (Bill McBride) ASV, cilvēktiesību aizstāvjiem, piemēram, Joanna Kučuradi (Ioanna Kuçuradi) Turcijā un citiem. Man nepatīk ne pārāk naivi, ne arī drakoniski rupji domātāji. Kā teicis Aristotelis, tieši mērs ir tikums! Pīters Singers (Peter Singer), kuru ciena kā mūsdienu praktisko ētiķi, savos komentāros par patvēruma meklētājiem Eiropā ir galīgi apdullis. Viņaprāt, mēs pat esam kaut ko parādā pasaulei (te slēpjas mūsdienās kultivētā neokoloniālista vainas apziņa) un bēgļiem jāatdod viss, ko spējam, tam jāpielīdzinās viņu devumam Eiropas valstīm.

Skaisti jau teikts, diemžēl devums, kas nāktu no masām, kuras nelegāli šķērsoja un turpina šķērsot Eiropas Savienības robežas, ir tikai iztēles auglis. Neizslēdzu, ka tīri cilvēciski var pastāvēt gaidu situācija (kas laikam ir savaldzinājusi Vācijas kancleri Angelu Merkeli), ka Eiropas valstīs tagad ierodas jauns darbaspēks, demogrāfiskās situācijas uzlabotāji.

Iespējams, tie ļaudis, arī filosofi, kuri orientējas uz bēgļu/patvēruma meklētāju ieguldījumu ES nākotnē, ir labticīgi gaidītāji. Taču viņi noteikti nav ne reālisti, ne arī pozitīvisti, kas balstītos uz faktiem un zināšanām par šo ļaužu plūsmu, tās identitātēm, nodomiem un morāli. Pārāk daudz mums visiem, pat augstākā līmeņa filosofiem un ES politiķiem, trūkst informācijas un skaidrības par reāli notiekošo. Mediji beidzot parāda savu angažēto iedabu –
nestāstīt, neinformēt, noslēpt. Šausmīgi! Kaut gan jāpiebilst, ka pasaules mēroga sazvērestības teorijām par tīšuprāt realizētu Eiropas likvidāciju es neticu.

– Savā grāmatā "Eirodzīve" jūs rakstāt: "No savas dzimšanas vietas var aizceļot, taču tikpat kā neiespējami izvairīties no savas pieņemtās dzīves formas." Kāda, jūsuprāt, veidosies Eiropas jaunā seja, ja tajā turpinās ieplūst imigrantu masas, kas pārstāv mums pavisam atšķirīgu kultūru? Vai integrācija vispār ir iespējama?

– Uz jautājumu, vai integrācija vispār ir iespējama, jāatbild: cik ilgā laikā, ar kādiem likumiskiem nosacījumiem? Domāju, ka integrācija ir iespējama, bet ne jau visu iebraucēju līmenī. Taču tā iespējama vienīgi tad, ja Eiropa neatkāpsies no savām vērtībām, dzīves formas, kas balstās apgaismībā, demokrātijā kā valsts pārvaldes formā, baznīcas šķirtībā no valsts utt. Svešinieku integrācija tad nozīmē šo Eiropas vērtību labprātīgu atzīšanu, iekļaušanos darba tirgū, sekošanu izglītības sistēmas prasībām, vārdu sakot, ieaugšanu eiropeiskajā kultūrā. Tiklīdz Eiropa mēģinās pakļauties ienācēju prasībām, sak, mums nepatīk Ziemassvētku eglīte, nepatīk sieviešu kleitas, nepatīk cūkgaļas kotletes utt., integrācija kļūst ļoti apdraudēta.

Tā vien izskatās, ka ienācēji sāk mēģināt diktēt savas prasības. Nepieļaujami, nepareizi un nepamatoti! Ja tu nāc glābties uz manu zemi, ja tev draud nāves briesmas, cieni to zemi, kas tev dod iespēju izdzīvot. Taču es saskatu pārāk maz cieņas un pārāk daudz ekonomisko labumu meklējumu. Žēl, jo šajās patvēruma meklētāju plūsmās noteikti ir gan izmisušie, gan smagi cietušie. Bet viss ir sajaukts kopā. Eiropas Savienības valstu valdības līdz šim nav spējušas veikt ieceļotāju pārbaudes, kas atbilstu tām prasībām par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, kuras ES tika izvirzītas agrāk.

Jābrīnās, kur radās tāda Eiropas atkāpšanās no saviem likumiem. Esam piederīgi it kā izsmalcinātai, racionālai, labklājīgai un prasīgai Rietumu civilizācijai, bet izrādās, ka tā nespēj izturēt brutālas un emocionāli iedarbīgas lietas, vienkāršu pārņemšanu ar masas, pūļa spēku, ar žēlsirdību izraisošām ainām, kas nereti pēc tam izrādās viltojumi, ar pašapmānu, ka gribam notikumos saskatīt tikai to, ko vēlamies tur ieraudzīt.

– Kā izskaidrot to, ka Austrumeiropas valstīs sabiedrība lielākoties nevēlas uzņemt imigrantus, turpretī tā sauktās vecās Eiropas valstis, kurām jau līdz šim ir bijis daudz ar imigrantiem saistītu problēmu, aktīvi atbalsta šo ļaužu uzņemšanas politiku?

– Austrumeiropas valstu iedzīvotāji ir pārdzīvojuši padomju laikus. Tā ir cita veida pieredze. Reizēm pat šķiet, ka derīgāka nekā Rietumeiropas pēckara gados izaudzētā labklājība, kad liekas – labumi plūdīs straumēm un pietiks visai pasaulei, vajag tikai dalīties! Postpadomju valstis vairāk apzinās riskus, to iedzīvotāji tikai pirms 25 gadiem balansēja uz izdzīvošanas robežas, kad bruka PSRS, sociālisma sistēma. Varbūt kādam šķiet, ka tam vajadzētu radīt lielāku līdzjūtību pret patvēruma meklētājiem, taču šāda veida pagātne rada lielākas rūpes par nacionālās identitātes saglabāšanu, kas ir dabīgi.

– Vai piekrītat, ka šobrīd pasaulē notiek islāma un kristietības sadursme? Kādas sekas šī sadursme radīs? Vai ir pazīmes, kas liecina, ka Rietumu sabiedrībā stiprināsies ticība Dievam, vai drīzāk ne?

– Es neteiktu tik skarbi, ka notiek islāma un kristietības sadursme, bet gan šīm civilizācijām piederīgo dažādo, atšķirīgo cilvēku pretrunu pastiprināšanās, jo dažādie pietuvinās viens otram daudz ciešāk un masveidīgāk nekā agrāk. Kopš 1996. gada zināma Semjuela Hantingtona (Samuel P. Huntington) teorija par civilizāciju sadursmi 21. gadsimtā, taču viņš jau nesludina obligātus karus, tikai uzsver, ka konfliktos pastiprināsies reliģiskās un kultūras piederības dimensija, ko politologi agrāk neņēma vērā. Un tā notiek! Ir diezgan bezjēdzīgi, ko mēģina teikt daži filosofi, ka šajā sadursmē, piemēram, ar "Daesh", cīnītājiem nav reliģiskās piederības, tie ir vienkārši teroristi. Tā nu gan ir alošanās, iespējams, lai parādītu vieglākas uzvaras iespējamību.

Patiesībā es ļoti ceru, ka Rietumu sabiedrotie drīz sakaus šo islāma valsti un mums nevajadzēs skatīties, kā kāda pasaules daļa mēģina atgriezties viduslaikos. Bet Rietumu sabiedrībās ticība Dievam no tā nepastiprināsies. Kristietība diemžēl ir nogurusi, taču priekšplānā iznāk kas cits – jauni reliģiskie virzieni, believing without belonging jeb ticība bez piederības, pat Lidojošā makaronu briesmoņa Dievs! Rietumniekiem sev jāpalīdz ar racionālu gudrību, zinātni, izglītību, sekulārās pasaules kārtību, un arī tad būs labi.

– Kāda loma šajos procesos ir Krievijai? Kas Krieviju var interesēt Eiropas pārmaiņu sakarā?

– Krievija pēc prezidenta Putina otrreizējās ievēlēšanas uzņēma kursu uz savas ģeopolitiskās pozīcijas nostiprināšanu, lai būtu kā „pirmais zēns ciemā!". Protams, ka ir militāras intereses, vajadzība nostiprināties pie Vidusjūras, dabas resursu ieguves jautājums. Žēl, ka Krievijā pazuda tas liberālais gars, ka tā arī varētu kļūt par eiropeizētu valsti. Pazīstu daudzus Maskavas filosofus un zinātniekus, kuri patiešām to ļoti vēlējās, bet spēku bija par
maz.

– Kā Latvijai vislabāk aizstāvēt savas intereses, lai mūsu valsts būtu stipra un pastāvētu vēl ilgi, ilgi?
– Vissvarīgākais ir uzticība savas tautas vērtībām, kas minētas Satversmē. Pārāk lielā mērā mūsu valstī valda merkantils, ekonomiskā determinisma un tehnokrātisma pārņemts gars. Grāmatā "Jābūtības vārdi", kas iznāks šoziem, aplūkoju humanitāro zinātņu stāvokli Latvijā, saņemot pazemojumus no ierēdņiem. Saku, ka ir pazudis tautu uz augšu ceļošais ideālisms, bet tam ir jāatgriežas – cieņā pret valsti (valdības jau drīkst kritizēt), uzticībā eiropeiskajām un nacionālajām vērtībām, savai pašcieņai. Arī tūkstošiem emigrantu, kas aizbrauc no mūsu valsts, saka, ka pirmām kārtām pie tā vainojam šeit valdošā attieksme, ne tik daudz algas lielums.

Dīvaini, ka savā valstī, ko visi dibinājām Tautas frontes laikos, ir pazaudēts garaspēks. Varbūt pasaules jaunie notikumi liks mums atkal saņemties, pārtraukt dzīšanos tikai pēc materiālām lietām un paraudzīties uz dziļāku jēgu, jo galu galā dzīvojam tikai vienreiz sarežģītā pasaulē.