Kā var noprast no komandieriem – instruktoriem un virsniekiem –, laiks garumā nestiepsies, jo ik dienu paredzēts pavadīt gana intensīvi, tādēļ vakaros katrs labprāt sameklēs vietu gultā. Puiši, precīzāk gan saukt viņus par vīriem, vecumā no 20 līdz 40 gadiem pārstāv daudzus Latvijas reģionus. Sākumā bijis iecerēts nokomplektēt kaujas grupu tikai no 1. Zemessardzes novada (Kurzemes) pārstāvjiem, taču trūcis gribētāju, un klāt nākuši zemessargi no citiem novadiem. Laiks līdz Ziemassvētkiem zināmā mērā uzskatāms par adaptēšanos – visiem pirmo reizi tik ilgu laiku nācies pavadīt īstā kazarmu režīmā. Tad devušies svētku brīvdienās un jau 3. janvārī atgriezušies Kuldīgā. Tas arī bijis laiks, lai vēlreiz pārdomātu, cik pareiza bijusi izvēle iestāties kaujas grupā. Daži, minot atšķirīgus iemeslus, no tā tomēr atteikušies.
Nenogurdināmi sniegotā laukā
To, ka instruktoru teiktais par aizvien nopietnāku slodzi atbilst patiesībai, var nojaust, pavadot vien tikai dienu kopā ar kaujas rotu. Dažādi uzdevumi seko cits citam, un tā tas turpinās gandrīz kopš sešiem rītā, kad jāceļas un jādodas uz rīta skrējienu. Ārā ir vairāk nekā desmit centimetrus biezs sniegs, temperatūra – zem 10 grādiem, taču aukstumu neviens it kā nemaz nejūt. Silda termoveļa un karavīra forma, bet no vēja aizsargā pat vieglā pretšķembu bruņu veste.
Todien pa divi lāgi jādodas uz "žīdeni" – tā sauc apmācības ātrai reaģēšanai uz pretinieka parādīšanos un tā iznīcināšanu. Drukns bārdains instruktors vada šo kursu – tā ir Izraēlas apmācības metode cīņai nelielā attālumā. Instruktora balss skan dobji: "Pa labi!" Visi strauji pagriežas. "Notēmējam!" "Iznīcināts!" Pieredzējušais zemessargs paskaidro, cik nozīmīgas šādā vingrinājumā ir dažādas nianses, piemēram, noteiktam kāju saliekumam un stājas platumam. Jāmāk arī noturēties, ja sekojis negaidīts grūdiens. Instruktors iet starp zemessargiem, pagrūstot te vienu, te otru kaujinieku. Tādā brīdī, turpinot raudzīties automāta tēmeklī, jāspēj mierīgi palēkt uz sāniem.
"Man te viss patīk, jo esmu ieradies ar vēlēšanos apgūt daudz jauna. Tā kā dzima doma par profesionālo dienestu nākotnē, piedalīšanās kaujas grupā varētu kļūt par labu tramplīnu uz to," skaidroja 23 gadus vecais liepājnieks Guntars Fricsons. Bērnībā viņš esot vēlējies kļūt par policistu, tādēļ ceļš uz Zemessardzi, kur pavadīti jau četri gadi, zināmā mērā šķiet pilnīgi likumsakarīgs. Pirms gadu mijas komandieri izvērtējuši katra spējas un atbilstību noteiktam amatam, visi sadalīti nodaļās, un Guntars kļuvis par tā saukto granātnieku, jo viņa rīcībā būs granātmetējs.
Ne pēc naudas, bet pieredzes
Tā uzskata šo vīru komandieris ar 16 gadu militārā dienesta pieredzi kapteinis Viktors Kareckis. Šajā pusgadā, apgūstot intensīvu karavīra sagatavošanas kursu, kaujas grupas dalībnieki mēnesī nopelnot 500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Šī nauda noteikti neesot bijis noteicošais iemesls, lai izvēlētos dzīvi kazarmās pusgada garumā. Izvēli diktējusi iespēja tik neilgā laikā apgūt to, ko, esot Zemessardzē parastajā režīmā, iespējams īstenot vien trijos četros gados. Saskaņā ar kapteiņa teikto, šie cilvēki pirmo pārbaudi izturējuši godam.
"Pirmās grūtības bija saistītas ar to, ka šeit 24 stundas visiem jāpavada kopā. Te nav kā mājās, kur ir savs televizors un ledusskapis. Tieši sadzīve ir vissmagākais pārbaudījums. Savukārt fiziski nemaz nav tik smagi. Jāteic, ka puišu kondīcija varēja būt labāka, un tas varētu būt akmens izglītības iestāžu dārziņā, kur par to pienācīgi nerūpējas." Kapteinis ar Afganistānas misijas pieredzi uzskata, ka samaksai par dienestu ES kaujas grupā vajadzēja būt lielākai, jo šie cilvēki tiek sagatavoti profesionālās armijas līmenī.
Šis pusgads noslēgsies ar gala pārbaudījumu Anglijā, kad vienībai nāksies izpildīt visus normatīvus sertifikāta saņemšanai. Pēc tam otru 2016. gada pusi viņi pavadīs mājas režīmā un jau atradīsies īstā ES kaujas dežūrā. Tas nozīmē, ka pēc noteikta signāla saņemšanas visai Latvijas rotai piecu dienu laikā jābūt gatavai doties uz jebkuru vietu pasaulē.
Tomēr paši zemessargi par samaksu nesūdzas, jo ne jau naudas dēļ pieteikušies kaujas grupā. Daudzi stāsta, ka pēc dienesta šajā grupā centīšoties iestāties profesionālajā dienestā.
Ir deviņi vakarā. Sals pieņemas spēkā, bet Kuldīgas bataljona pagalmā skan bezbēdīgā dziesma par Līzīti un mirdzošiem šķēpiem zeltsaules staros. Tad instruktors liek ierindai apstāties. Tiek izstāstītas dažas anekdotes, un katrs var doties savās gaitās, bet jau desmitos visiem jābūt gultās.
