21.12.2015 12:32

Ahmeds no Sīrijas: Vairums patvēruma meklētāju nav sīrieši

Autors  Apriņķis.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ahmeds no Sīrijas: Vairums patvēruma meklētāju nav sīrieši www.nyatider.nu

Arvien vairāk vietu Zviedrijā tiek izmantotas imigrantu izmitināšanai. Viena no tām ir Lundbijas arēna Borā, kur agrāk spēlēja handbolu un hokeju, taču tagad tā ir tranzīta vieta simtiem patvēruma meklētāju. Zviedru laikraksts "Nya Tider" apmeklēja Lundbijas arēnu un parunāja ar Ahmedu, kurš nupat ieradies no Sīrijas.

Piedāvājam interesantākos fragmentus no šīs intervijas*.

Patvēruma meklētāji tiek izvietoti gan lielās, gan mazās mājās. Iepriekš gan viesnīcas, gan luksusa lauku mājas tika pārņemtas, lai imigranti nenonāktu pašas Zviedrijas imigrācijas pārvaldes gaiteņos, kā tas jau ir noticis vairākos valsts reģionos.

Par Lundbijas arēnas standartiem ir bažas, taču tur uzturas ap simts patvēruma meklētāju, kuri guļ vietējās ģimnāzijas ziedotās gultās. Vietējā pašvaldība neļauj tur doties žurnālistiem, kas arī tiek respektēts, taču apgalvojums, ka fotografēt ir arī aizliegts ārpus telpām, ir ētiski un juridiski visai apšaubāms. Jebkurā gadījumā apsargs apgalvo, ka pašvaldība apsardzei ir devusi šādu rīkojumu.

Pēc neilga laika ārpus arēnas mēs satiekam vienu no patvēruma meklētājiem, kurš ir izgājis ārā uzsmēķēt. Viņš stādās priekšā kā Ahmeds, 28 gadus vecs. Kamēr daži no patvēruma meklētājiem nelāgi vēro "Nya Tider" reportieri, Ahmeds ir draudzīgs un runātīgs, kaut arī ik pa laikam meklē īstos vārdus angļu valodā. Viņš izskaidro, ka ir no tiem, kas patiešām nāk no kara zonas Sīrijā, kamēr pārējie pamatā ir ekonomiskie imigranti.

Ahmeds stāsta, ka viņš ir no Alepo, kas ir Sīrijas lielākā pilsēta, kurā notiek sīvas cīņas starp valdības un nemiernieku spēkiem. Kops 2012. gada Alepo ir kontrolējušas dažādas nemiernieku grupas, arvien biežāk nonākot radikālo islāmistu ietekmē. Šobrīd pilsēta ir drupās. Kad sākās kaujas, Ahmeds bēga uz ciematu ārpus pulsētas. Zonu sākumā kontrolēja Brīvās Sīrijas armija, bet vēlāk to pārņēma Islāma valsts.

"Es bēgu no Islāma valsts. Viņi piespiež jaunus vīriešus cīnīties saviem mērķiem. Ja nepiekrīti, tad viņi tevi nogalina," skaidro Ahmeds, ar pirkstu novelkot gar rīkli. "Tev vienmēr jādara tas, ko viņi saka. Agrāk, ja tu gribēji, tu varēji doties uz mošeju un tur lūgties piecas reizes dienā vai arī to darīt mājās. Bet Islāma valsts piespiež to darīt mošejā, pat ja tā ir piecus kilometrus no mājām. Ja tu to nedari, tu viņiem neesi musulmanis, tāpēc tevi vari nogalināt."

"Sākumā Islāma valsts sadarbojās ar Brīvo Sīrijas armiju un darīja labas lietas. Taču tad viņi arvien vairāk sāka uzspiest savas prasības, piemēram, aizliedzot valkāt džinsu bikses un skūties.

Karš Sīrijā ir starptautisks. Daudzas valstis ir iejauktas, un vairs nevar saprast, kurš cīnās pret ko."

Ahmeds ir pateicīgs Zviedrijai, ka tā uzņem viņu un viņa sievu, taču ir kritisks par Zviedrijas autoritāšu naivumu attiecībā uz patvēruma meklētājiem. Vairums no viņiem ir ekonomiski bēgļi, viņš skaidro.

"Vairums no viņiem ir no Afganistānas vai tādām valstīm kā Irāna. Daži nāk no Libānas, bet varasiestādēm apgalvo, ka nāk no Sīrijas. Viņi ir nopirkuši Sīrijas pases." Ahmeds skaidro, ka pastāv krimināli tīkli, kas nodarbojas ar viltotu pasu tirdzniecību. Korumpēti ierēdņi palīdz šajos procesos.

"Tā kā ierēdņi ir zaudējuši daudz naudas, viņi to ņem no visiem. Tāpēc viņi pārdod pases jebkuram. Iedodot viņiem 1300, 1400, 1500 dolāru, var dabūt nepieciešamos dokumentus (..) Šādu cilvēku ir daudz. Viņi nāk no Libānas, Irākas, Jordānijas. Viņiem nav tik daudz naudas dzimtenē, tāpēc viņi dodas uz šejieni pēc augstāka dzīves standarta (..) Varasiestādēm vajadzētu ieviest stingrāku kontroli pār to, kurš ir no Sīrijas un kurš nav. Ir likumi.... Kā lai to izskaidroju? Viņiem šeit nevajadzētu būt. Es gribu iespēju dzīvot mierā. Es šeit neesmu ieradies pēc naudas."

Uz jautājumu, cik daudzi no aptuveni simts patvēruma meklētājiem ir sīrieši, Ahmeds atbild: "Nedaudzi. Trijās dienās, kuras es pavadīju šeit, varbūt desmit... pieci... septiņi."

Uz jautājumu, kāpēc Ahmeds nepieprasīja patvērumu pirmajās drošajās valstīs, viņš atbild, ka viņa draugs esot ieteicis – labākā iespēja tikt pie patvēruma un darba ir Zviedrijā vai Vācijā. Viņš gan uzsver, ka nevēlas dzīvot uz pabalstu rēķina, bet gan atrast darbu, kad būs iemācījies zviedru valodu. Ideālā variantā viņš vēlētos strādāt par arābu valodas skolotāju, ko viņš darīja Alepo pirms kara, bet ir gatavs strādāt jebkuru darbu.

"Daudzi arābi gan šeit, gan citās valstīs vēlas strādāt tikai ar citiem arābiem, vēlams, sev zināmiem. Tā ir slikta attieksme. Es došos tur, kur mani sūtīs."

* Tulkots no neatkarīgā Zviedrijas laikraksta "Nya Tider" interneta vietnes.