Semo, kuram ir 11 gadu, Ziemassvētku vecītim neprasa iPadu vai lego. Visu "Ulubeles" ķepu un astu vārdā Semanuēls, saukts arī par Semo, raksta:
"Mani šeit, "Ulubelē", sauc par dibinātāju, jo esmu te kopš pirmās dienas, nu jau desmit gadus. Esmu viens no iemesliem, kāpēc radusies "Ulubele", un jāteic, par to esmu drusku lepns. Sākšu ar pašu svarīgāko. Lai arī šejieni – Līču patversmi – vairs īsti pazīt nevar, jo tik daudz pārmaiņu jau notikušas, manās ausīs nonākusi ziņa, ka mūsu cilvēki iecerējuši nomainīt ūdensvada un kanalizācijas sistēmas.
Čurāt es varu arī mežā, bet tai ūdens nomaiņai gan piekrītu – pat tikko bļodā ieliets ūdens jau ir pelēcīgi brūns, bet, drusku pastāvot, tas saduļķojas un garšo pagalam draņķīgi. Dzert jau dzeru, bet prieka nekāda. Arī kopēja šķendējas, ka nespējot vien bļodas uz izlietnes berzt – viss klāts ar dzelzi. Tā dzelzs tiekot arī boileros, sildītājos, veļas mašīnā un beidzot visus aparātus nost. Trakums. Bet, lai to trakumu likvidētu, nepieciešams cits trakums – veseli 14 000 eiro.
Vēl kāda nopietna lieta. Es tagad dzīvoju kopā ar četrām bēdu (dažreiz prieka) māsām savā voljērā, bet dzirde man laba – vakaros līdz mūsu ausīm nonāk pie ķēdes sēdošo žēlabas par netaisnību, arī viņi grib tikt vaļā no savām ķēdēm un dzīvot voljērā. Esot iecerēti 28 jauni, bet tie netaps, kamēr kaut kur neatradīsies 23 000 eiro.
Un trešā lieta. Dažreiz man jāapjautājas kaimiņiem, kurā gadsimtā mēs dzīvojam. Elektrība taču netika izgudrota pagājušogad, bet mums vakara barošana joprojām melnā tumsā norisinās. Vasarā nav liela bēda, bet tagad – ziemā – visa ēšana uz ožu vien notiek. 4500 eiro to varētu mainīt.
Vēl man drusku žēl noskatīties uz saviem kopējiem. Mūs jau viņi apčubina, bet pašiem kājas slapjas un dubļainas, dažreiz pēc mūsu pastaigām viņi ir slapji viscaur. Redz, vienreiz pie mums bija atbraukusi ciemos celtnieku firma, visiem tādi vienādi kamzoļi, kājās ziemas zābaki, lepni teica – ūdensnecauraidīgi. Ja manējie arī varētu staigāt visi vienādās ūdensnecaurlaidīgās dzeltenās jakās, tad šie nedrebētu un arī es ar savām švakajām acīm redzētu, kad nāk vakariņas.
Jā, runājot par vakariņām. Izlepis neesmu, garšo viss kas (nejaukt ar whiskas, tas ir tiem guļavām iekšā), bet, kad Jāzeponkulis vāra to savu īpašo putru, es vienmēr protu novērtēt. Kā nekā agrāk esot strādājis par pavāru. Tagad viņš dzīvo pie mums, un arī viņam ar redzi esot palicis švaki, 80 gadi nav nekāda joka lieta – tāds pats opis kā es. Bet viņam, atšķirībā no manis, varētu palīdzēt brilles.
Nu, tās bija tās lielās lietas. Ir jau arī mazās. Mēs katru dienu apēdam apmēram 100 kg barības. Vēl trūkst kakla siksnu un pavadu – mums visiem dikti patīk staigāt, tāpēc tās tik ātri nodilst. Un vēl kāda malkas pagale vai brikete, lai var sānus pasildīt. Tie kaķi ir pilnīgi apburti uz siltumu. Nepietiek, ka viņi visi dzīvo iekšā, kur ir daudz siltāk nekā mums te ārā, šie vēl karojot savā starpā, lai tiktu gulēt uz radiatora.
Un vēl tur iekšā dzīvojas mazie bēbji un slimnieki, kam īpaša aprūpe un siltums vajadzīgi. Mani personīgi (un es neesmu vienīgais) visvairāk iepriecina ciemiņi, kas atnāk mūs pabužināt. Mēs par to aizvedam viņus pastaigā uz mežu, viņiem patīk – vairums no meža iznāk priecīgi, sārtiem vaigiem un izvēdinātu galvu. Es tad vienmēr jūtos, kā izdarījis ko labu.
Bet, zini, kas ir. Ja tev šķiet, ka tas, ko es prasu, ir par daudz (un tas ir daudz, es zinu), ir vēl kāda iespēja. Tu vari aizmirst visu, ko tikko teicu. Visu! Ar vienu norunu. Ja tu līdz Ziemassvētkiem atsūtīsi pie manis 370 Cilvēkus, nu tādus – ar lielo burtu, kas aizvedīs mūs uz mājām un rūpēsies par mums, tu vari vairs neko nedāvināt. Nekad.
Es dažreiz aiz gara laika tā mazliet parēķinu. Latvijā ir vairāk nekā 800 000 mājokļu. Vai tiešām starp 2000 mājām nevar atrasties vieta vienai astei? Un trešdaļa cilvēku pie mums dzīvojot vieni paši. Iedomājies – tu būtu man un es būtu tev. Es vestu tevi pastaigāties, rītos modinātu ar mitru purnu un priecātos tevi redzēt. Vienmēr."
Par "Ulubeli"
"Ulubele" ir lielākā dzīvnieku patversme Latvijā, kurā patlaban uzturas 370 dzīvnieku, un tā atrodas Līčos, pie Rīgas. Ikdienā līdzekļi nepieciešami dzīvnieku ārstēšanai, apkurei, ēdienam un citām vajadzībām. Pašvaldības finansē dzīvnieka uzturēšanos patversmē tikai pirmās 14 dienas, pēc tam dzīvnieku dzīvība ir entuziastu rokās. Daudzi šeit turpina uzturēties mēnešiem vai pat gadiem ilgi, jo "Ulubelē" neviens netiek iemidzināts. Šeit tic, ka katrs ir pelnījis dzīvot.
Patlaban "Ulubele" ir iesākusi trīs apjomīgus attīstības projektus, kuriem nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. Par tiem vēstulē pastāstīja Semo.
"Ulubelē" priecājas par brīvprātīgo palīgu rokām, jo dzīvnieku skaits – 370 – ir augstākais patversmes pastāvēšanas vēsturē.
26. decembrī "Ulubele" aicina ciemos draugus un atbalstītājus uz pateicības brokastīm, kurās centīsies kopīgiem spēkiem izvilināt no meža Ziemassvētku vecīti.