Nesen atklātajā izstādē Siguldas pagasta kultūras namā apskatāmi "Vīgriezes" un Siguldas pagasta kultūras nama īstenotā projekta "Tautastērps pašu rokām" trešās daļas "Cimdi, zeķes un brunči" darbi. Izstādes dalībnieces cer, ka ar tiem iedvesmos un iedrošinās izstādes apmeklētājus pašiem darināt savu tautastērpu. Rokdarbniecēm šī ideja radusies jau pirms trim gadiem, un viņas cer līdz Latvijas simtgadei savām rokām darināt katra savu tautastērpu.
Kā stāsta "Vīgriezes" bijusī vadītāja, Tautas daiļamata meistare Irita Lukšo, ikgadējā studijas izstādes tēma "Silti" atnākusi tā vienkārši: "Ar ko mums asociējas tumšie, drēgnie rudens vakari? Ar laiku, kad rokdarbnieki čakli darina darbiņus, lai ziemā būtu silti. Tā arī mēs – visas pavasara, vasaras un rudens krāsas esam ieaudušas, ieadījušas un iešuvušas cimdos, zeķēs, segās, dvieļos, lakatos un šallītēs.
Mūsu radītie darbi ne tikai fiziski mūs silda, tie mūs silda ar to, ka mēs savos darbos izmantojam tās tehnikas un rakstus, kurus lietoja mūsu vecās mātes, kuras tos pārmantoja no savām mātēm un vecmammām. Tā arī šoreiz ir izausts segas raksts, kuru Aija atceras no bērnības. Raksts, kurš Kurzemes pusē – Jaunlutriņu pagastā – rotāja Aijas vecāsmātes Lavīzes Pūces gultu. Un ne tikai. Arī katra rakstainā dūraiņa rakstam ir savs stāsts, kuru mēs turpinām un veidojam tālāk."
Izstāde ir tikai viena maza daļa no šogad paveiktā. Projekta gaitā "Vīgriezes" dalībnieces un citas novadnieces apguva adīšanas prasmi pie Tautas lietišķās mākslas meistares Ilzes Kopmanes un iepazina Latvijas tradicionālo tautastērpu īpatnības vēstures doktores Aijas Jansones lekcijā.
Kā pastāstīja "Vīgriezes" dalībniece Gundega Pētersone, lai izzinātu latviešu tautastērpu vēsturi un nianses, kā arī radītu katra savu īpašo tērpu, studijas dalībnieces izčamdījušas Latvijas vēstures muzeja un Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumus, pabijušas Turaidas muzejrezervāta krātuvēs. Pavadot laiku kopā un iegūstot enerģiju no lekcijām un muzeju apmeklējumiem, studijas dalībnieces iemīlējušas rakstainos cimdus, un tās, kuras pirms tam apgalvojušas, ka nekad neadīs cimdus, to tomēr izdarījušas un tagad ir ļoti gandarītas.
Pati Gundega sev jau izšuvusi kreklu, noadījusi zeķes un cimdus, padomā esot arī pašdarināti brunči, kuriem dzija vēl tikai karājas šķūnītī pie griestiem. Jautāta, vai audīs arī jostu, Gundega stāsta, ka, klausoties Aijas Jansones lekcijās, sapratusi – mums ir stereotips par to, kādam jāizskatās tautastērpam. Izrādās, mūsdienās mēs saliekam kopā dažādu laikmetu sastāvdaļas, un tā laika tērpam, ko sev iecerējusi Gundega, jostas nemaz nav bijušas. Savukārt zeķes, ko šobrīd velkam zem svītrainajiem brunčiem, mēs esam paņēmuši no vēlāka laika.
Projekta trīs gados Gundega ieguvusi atziņu, ka katrs pats izvēlas savu tautastērpu – kādu to jūt sirds un kādas sava novada raksturīgākās iezīmes ir tuvākas.
Gundega Pētersone uzsver, ka “Vīgrieze” ir atvērta ikvienam, un, ja kāda nupat sapratusi, ka vēlas sev izšūt kreklu vai darināt vēl kādu tautastērpa daļu, ir laipni aicināta pievienoties un Latvijas simtgadi sagaidīt pati savā tautastērpā.
