Vai atminamies savus reiz tik iemīļotos kultūras darbiniekus, zinātniekus un vienkārši novadā cienītus cilvēkus? To mēģinājām noskaidrot Pierīgas kapsētās.
Siguļu kapsēta Carnikavas novadā pārsteidz ar sakoptību. Kapukalnā uzvijas ērtas kāpnes, un kāds krievu valodā runājošs vīrietis mūs pavada pie dzejnieka Ojāra Vācieša (1933–1983) un nu jau arī viņa šomēnes līdzās guldītās dzīvesbiedres dzejnieces Ludmilas Azarovas atdusas vietas. Kapu vēl klāj bēru vainagi un ziedi, un var tikai nopriecāties, ka dzejnieka kaps nav pamests novārtā. "Tas ir kauns, kā te ikdienā izskatās. Liels dzejnieks, bet pie viņa kapa neatnāk gandrīz neviens, vairākus gadus neesmu šeit redzējis nevienu ziediņu," bilst vīrietis.
Atpakaļceļā ieraugam arī Latvijas armijas ģenerāļa un kara ministra (1929–1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Mārtiņa Vācieša (1873–1945) kapu, bet arī tas – novārtā pamests, nesakopts.
Toties patiesi priecē sakoptība Babītes novada Salas pagasta kapsētā. Vietējie iedzīvotāji savus lielos novadniekus atceras un piemin ar dziļu cieņu. Ar lielu rūpību kopts leģendārā Cepļa kunga aktiera Eduarda Pāvula (1929– 2006) kaps.
Glīti aprūpēts arī LPSR Nopelniem Bagātā lauksaimniecības darbinieka Jāņa Sologubova (1926–1982), kolhoza "Padomju Latvija" priekšsēdētāja kaps.
Saulkrastu kapos apsūnojuša pieminekļa pakājē redzamas divas nezālēm apaugušas kapu kopiņas, tur atdusas jaunās dzejnieces Austras Skujiņas vecāki Gustavs un Emma Skujiņi.
Toties Skultes kapos neaizaug taciņa pie aktiera un dziedātāja Edgara Liepiņa (1929–1995) atdusas vietas. Pie pieminekļa redzami bagātīgi ziedu rotājumi un dzeltenās smiltiņas tā pakājē rūpīgi nogrābtas.
Baltezera kapos Ādažu novadā dus daudz Latvijā plaši pazīstamu un cienītu cilvēku – operdziedātājs Miķelis Fišers (1915–1984), kuram blakus atdusas arī viņa dvīņubrālis Jānis Atmats. Uz jautājumu, kā dvīņu brāļi tikuši pie dažādiem uzvārdiem, kapu pārzine Gunta Neimane skaidro, ka tas saistīts ar emigrāciju, dziedoņa brālis dzīvojis Kanādā. Šeit mieru radusi dzejniece Ārija Elksne (1928–1984), komponists Jānis Ķepītis (1908– 1989), aktieris Uldis Vazdiks (1941–2006) un mākslinieks Auseklis Baušķenieks (1910–2007). "Dīvaini, ka pie Ārijas Elksnes un Miķeļa Fišera kapa nenāk bērni, vismaz es viņus šeit neesmu redzējusi. Operdziedoņa kaps būtu pavisam pamests, ja nebūtu kādas vecākas kundzītes. Viņa man reiz sacīja: "Jāsakopj viņa kaps. Man žēl Miķelīti. Viņš to nav pelnījis," atminas G. Neimane.
Baltezera kapos atdusas arī vientuļie cilvēki un bezpajumtnieki. Jautāta, kā notiek šo cilvēku apbedīšana, G. Neimane skaidro, ka katram ir zārks, protams, ne jau pats dārgākais, arī visi nepieciešamie piederumi – tilla pārklājs, arī plastmasas plāksnīte ar vārdu, uzvārdu un dzimšanas, miršanas datiem, kas gan nekalpo ilgi.
Savukārt Ķekavas novada Katlakalna kapos atdusas vācu tautības rakstnieks un publicists, cīnītājs pret latviešu dzimtbūšanu Garlībs Merķelis (1753–1832) un latviešu glezniecības vecmeistars Johans Heinrihs Baumanis, kas savu mednieku stāstu dēļ pazīstams arī kā Kurzemes Minhauzens.
Baldones kapos atdusas leģendārais kordiriģents Jānis Dūmiņš (1922–2011), bet vecajos Ķekavas kapos varam gremdēties pārdomās pie Latvijas zelta trompetes – Gunāra Rozenberga kapavietas.
"Rīgas Apriņķa Avīze" aicina novada iedzīvotājus nepamest novārtā to cilvēku pēdējās atdusas vietas, kas tik daudz darījuši mūsu zemes un tautas labā. Ja šādu cilvēku kapavietas stāv nesakoptas, tad tas nav vien viņu piederīgo, bet arī tautas negods.
Ojāra Vācieša kapam blakus tagad atdusas arī dzejnieka dzīvesbiedre Ludmila Azarova.
