Kādas ir izjūtas, uzsākot kalpošanu jaunā vietā?
Sākumā bija tāda kā plastmasas sajūta. Jāmeklē kontakts ar cilvēkiem, bet tas lēnām rodas. Ir prieks par to, ka varu turpināt šeit to, ko priekšgājēji ir iesākuši. Skan pārāk vispārīgi, bet es ticu, ka tas šeit iemiesosies brīnišķīgās lietās, kas saistītas ar dzīves svinēšanu, bēdu pārvarēšanu, dzīves veidošanu un garīgu izaugsmi.
Kā saprast Jūsu minēto plastmasas sajūtu?
Tas nav par Ādažiem, Baltezeru vai Carnikavu. Tā ir mana izjūta... Parasti, kad ienāc jaunā vietā, redzi it kā jau pazīstamus un arī pilnīgi nepazīstamus cilvēkus... Tomēr šajā vidē esmu jauns. Jau divdesmit gadu esmu mācītājs, bet te atkal jūtos kā pirms pirmizrādes. Tas saistīts arī ar manu personību, ar tādu iekšēju biklumu, atturību, jo iejūtos lēni, bet, ja iejūtos, tad pilnīgi un galīgi. Varbūt vairāk esmu intraverta persona. Ādažu luterāņu draudzē esmu tikai mēnesi, tomēr jūtu viss virzās lieliem soļiem - pasākumi draudzē un vietējos novados. Ja salīdzinu ar iepriekšējām kalpošanas vietām, tajās palika cilvēki, ar kuriem kopā esmu gājis caur uguni un ūdeni. Esmu piedzīvojis dziedināšanas, uzvaras, pat nāvei skatījies acīs. Kad satiekos ar šiem cilvēkiem, zinu, tie ir manējie, kas par mani stāv un krīt, aizlūdz un svētī. Satiekot ir viegli atzīt un izjust tīru mīlestību, un arī tādi parasti jautājumi: "Kā tev klājas?" ir kas vairāk par vienkāršu pieklājību.
Šeit droši vien vēl kādu laiku būs izjūta, ka attiecības ir jāpierāda un jāveido. Varbūt kādas kopīgas uzvaras vai krīzes ar laiku liks justies lepniem, priecīgiem vai pateicīgiem vienam par otru. Es redzu, kā ledus kūst, ja to var saukt par ledu. Tas ir tas, kas attiecībās prasa laiku. Pēdējā laikā, šķiet, ka komunikācija kļūst aizvien dzīvāka un dziļāka. Īpaši mazajā draudzes lokā, kad, piemēram, notiek Bībeles stunda vai kādas darba grupu sanāksmes. Tas attiecas ne tikai uz draudzi, kurā ir reģistrēti aptuveni 400 draudzes locekļi, bet arī apkārtējo sabiedrību kopumā. Ienākt novadā, pārstāvēt tajā kristīgās vērtības un dot svētības, vienalga, vai tas būtu, svinot Baltezera baznīcas 240, vai, iesvētot kādu iestādi, piemēram, jauno sporta halli tenisa centrā, vai Carnikavā, kopīgi atklājot Ojāra Vācieša pieminekli, veidojas attiecību tilti vienam pie otra. Kad satiecies šādos svētkos baznīcā vai ārpus tās, rodas pilnīgi cita lidojuma izjūta. Šeit ir ļoti sirsnīgi, atvērti un enerģiski cilvēki.
Minējāt dzīves svinēšanu. Kāpēc ikdiena būtu jāsvin?
Tāpēc, ka dzīve ir dāvana. Šīs dāvanas sastāvdaļa ir pateicība par to. Tā vienmēr saistīta ar prieku par to, ka esi, ka tajā visā, ko piedzīvo, notiek kas brīnišķīgs. Mēs tos baznīcā saucam par mazajiem brīnumiem. Ne tik daudz kā pārdabiskais vien, bet, līdzīgi kā bērnam, kurš prot priecāties, brīnīties, pateikties, aizrauties. Tas var nebūt saistīts tikai ar kādiem materiāliem ieguvumiem, bet prieks, raugoties uz skaisto dabu rudenī, saulrietu vakarā, ieelpojot svaigu gaisu pēc lietus. Tās ir tās dāvanas, kas reizēm paslīd garām nenovērtētas.
Bet varbūt tās paslīd garām tādēļ, ka vienlaikus apzināmies, cik apkārt daudz ciešanu. Nevaram aizbēgt no pārdzīvojuma izjūtas.
Ciešanas ir kā bedres, melnie caurumi, kas ievelk. Cilvēks mēdz vairāk atcerēties pāridarījumus, neveiksmes... Tai pašā laikā svarīgi ir iemācīties tajā ieraudzīt Dieva mīlestību, ka Dievs mani mīl pat tad, ja notiek kas slikts. Cilvēki bieži pārprot, ka mīlestība ir tikai labsajūta. Bet mīlēt nozīmē būt kopā arī bēdās. Mīlestība ir tā, kas paliek pat tad, ja ir slikti. Bieži vien tieši tādēļ mēs jūtamies slikti, jo mīlam, jo nav vienalga, kas notiek. Tomēr īsta dievišķa mīlestība nav tikai sajūtas, tā ir arī milzīgs spēks. Dieva mīlestība ciešanās nav bezspēcīga. Tā ciešanās nepadodas. Tā tic, cer, panes, piedod. Tā nekad nebeidzas.
Ilgus gadus kalpojāt Rīgas Krusta evaņģēliski luteriskajā draudzē. Vai ir kārtība, kas paredz, ka pēc laika jādodas kalpot uz kādu citu vietu?
Tā saucamā rotācija luterāņu baznīcā Latvijā nav raksturīga. Ir mācītāji, kas vienā vietā kalpo 30 un vairāk gadu. Ja uz vietas viss labi darbojas, neviens neko nemaina. Rīgas Krusta baznīcā Teikā, kur iepriekš kalpoju, viss notika labi. Tāpēc daudziem mana aiziešana no šīs vietas bija sāpīga. Bet šīs draudzes vietas maiņa ir saistīta ar manas privātās dzīves izmaiņām. Baznīcas noteikumi prasa kalpošanas vietas maiņu pie atkārtotām laulībām. Lai kādi būtu iemesli, laulības šķiršana kā tāda nav pieņemama.
Pirms vairāk nekā diviem gadiem noslēdzās ļoti sāpīgs manas dzīves process, kurā pats izgāju cauri savai iekšējai ellei. Manas iepriekšējās attiecības noslēdzās ar šķiršanos. Pārmaiņas mācītāja privātajā dzīvē nepaliek bez sekām, es to pieņemu. Lai cik sāpīgi būtu visām pusēm, es eju tālāk. Nav gluži tā, ka pārceļos uz kādu tālu salu. Uzskatu, ja reiz tā ir iznācis, ka mana dzīve ir metusi tādus līkločus, tad tagad ir iespēja ko mainīt, kur noteikti būs iespēja izdarīt kaut ko jaunu arī Baltezerā un Ādažos, un Carnikavā. Ticu, ka pavērsies jauns sākums. Cilvēcīgajam faktoram baznīcā ir otršķirīga loma un tomēr – milzīga ietekme.
Baznīca uzskata, ka Bībeles vārds ir svarīgāks par personību, kurš šo vārdu nes...
Tā ir. Mūs ierobežo cilvēcīga ierobežotība un grēcīgums. Bet, ja notiek kas labs, tad paldies Dievam!
Tas ir tādēļ, lai nepieķertos mācītājam kā cilvēkam, bet gan tikai Dievam?
Mācītājs ir ceļa zīme, bet pa Kristus ceļu jāiet pašiem. Tas ir arī jautājums par to, ko saprotam ar vārdu "brīvība". Cik mēs esam vai neesam brīvi. Viena galējība vēsta, ka brīvība ir ilūzija, ir tikai likteņa pirksts, kur mēs dzīvē piedalāmies kā skatītāji. Otra galējība – Dievs visu radījis un pametis, katrs tagad dara, kā grib, katram ir sava dzīve. Katrs pats arī maksā par to, ko ir sastrādājis. Es uzskatu, ka īsti nav ne viens, ne otrs variants, jo mēs visi esam saistīti. Viens otru ietekmējam. Dievs par 100% visu kontrolē, valda, bet mēs par 100% esam atbildīgi par to, ko darām. Tādēļ ir absolūta brīvība un absolūta iesaiste visā. Mēs esam absolūti atkarīgi no Dieva, no gaisa, ēdiena, mīlestības, visa, kas tur mūs kopā no vissīkākās molekulas. Tajā mēs izdzīvojam savu brīvību – kā putns, kas balstās gaisa strāvās – mūsu vairāk vai mazāk ierobežotajā mīlestības dāvanā, kas mums ir dota un kādēļ esam radīti.
Cilvēcīgais faktors milzīgi ir ietekmējis pasauli. Cilvēka grēkā krišana dzīvi ir piesārņojusi. Cilvēka dēļ daba cieš un cieš viss, arī cilvēks pats. Domāju, arī Dievs pats cieš – Jēzus pie krusta. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības. Viņš ir kā "mazais Dievs" pēdiņās un tāpēc var ietekmēt daudz, bet tā ir arī liela atbildība. Cilvēcīgā faktora noliegšana baznīcā ir saistīta tikai ar to, ka mēs paši sev nevaram atlaist grēkus, izglābt dvēseli un iemantot pestīšanu. Visi mēģinājumi pielikt tam savus labos darbiņus klāt cieš neveiksmi. Kristīgajā kultūrā bieži daudz kas tiek pārprasts. Piemēram, luterāņiem ir komplekss uz labajiem darbiem – ja jau Dievs paveic visu mūsu glābšanā, tad varam vairs neko nedarīt? Savā ziņā mēs neko nevaram izdarīt savas mūžīgas cerības labā, Dievs mīl neatkarīgi no tā, ko domājam par Viņu. Bet dzīvai ticībai seko daudz labu darbu. Tas ir mūsu aicinājums, mūsu atbrīvotās sirds auglis. Kamēr citi ar savām dzīvēm bankrotē un piedzīvo katastrofu, tikmēr, atrodoties kopienā, ir lielākas iespējas koriģēt savu maršrutu un saņemt atbalstu, nepiedzīvojot avāriju.
Intravertiem cilvēkiem nepatīk atrasties kopienā, īpaši, ja šajā kopienā redz kaut ko liekulīgu, ja vārdi nesakrīt ar darbiem... Vienatnē savās lūgšanās, cilvēks, iespējams, jūtas tuvāk Dievam.
Tā ir. Visur, kur ir cilvēki, ari nepilnības nāk gaismā. Grēcīgums redzams arī baznīcā, jo tā nav sterila vide. Tomēr tas ir ceļš, kā augam. Sabiedrībai, kas ir baznīcā, ir jābūt kārtīgai, pareizai, tur nevajadzētu notikt tam, kas cilvēkus atgrūž no Dieva. Mana pieredze baznīcā ir ļoti pozitīva... Protams, es pats sevī vispirms jūtos Dieva tuvumā, tomēr šī izjūta var kļūt iluzora. Ja kāds, līdzīgi skolotājam, nepaskatās uz to no malas, tad var nonākt savā iedomātā Dieva izjūtā. Un Dieva tuvums ir īpaši apsolīts tieši kopīgā Dieva vārda lasīšanā un draudzes kopīgā lūgšanā. Tas, kas dabiski pasaulē vairs nenotiek, baznīcā tiek atklāts jaunā kvalitātē, jo Kristus ir apsolījis būt tur, kur divi vai trīs nāk kopā Viņa vārdā. Tur vairs nav jautājumu par manu viedokli, par to, kā es jūtos – tuvāk vai tālāk Dievam, te ir Dieva garantēts apsolījums – ar Viņu tikties vārdā, sakramentā, draudzes kopienā.
Kāpēc Jūs minējāt – iluzora Dieva izjūta? Vai cilvēka personīgā kontakta iespējamība ar Dievu ir apšaubāma?
Viss, ko cilvēks jūt, ir patiess, bet var gadīties, ka šīs jūtas ir pārpratums, jo Dieva lielākais pretinieks arī nesnauž un var iedvest visādas izjūtas. Nākšanā kopienā nozīmē sava veida sevis pārbaudīšanu, atšķirt garus, vai mana jaukā vai nejaukā sajūta, tuvina Dievam vai attālina. Arī labsajūta var attālināt no Dieva, jo tā var vēstīt – turpini grēkot, nekas par to nebūs, viss taču ir labi. Bet sliktā izjūta - nožēlas izjūta var tuvināt Dievam, tā var būt kā atgriešanās svētība, kas mazgā jeb attīra. Ja tā ir depresīvā izjūta, kas liek noskumt, izolēties un nonākt vienatnībā, tad tā ir izjūta, kas nav no Dieva. Dievišķā sajūta ir nevis vainas kultivēšana, bet atgriešanās izjūta, kurā ieraugi, cik ļoti esi mīlēts, pat, ja esi grēcinieks. Var būt dievišķs nemiers un dēmonisks miers.
To var atšķirt pats, bet ir labi šos dziļos procesus pārrunāt ar garīgajiem vadītājiem. Tur draudze var palīdzēt. Bez personiskām attiecībām ar Dievu, arī draudzes dzīvē nekā nebūtu. Ir daudz cilvēku, kuri iekrīt ļoti ārišķīgās attiecībās, bet iekšēji – ir pilnīga liekulība. To redz ar laiku pēc augļiem. Un mūsu uzdevums ir nevis tiesāt, bet aizlūgt. Ja atnāc kādā vietā un tev kaut kas nepatīk, tas ir stāsts par tevi pašu. Par tavu paštaisnumu, ambīcijām, paša grēku. Tur ir tas lielais izaicinājums – pašam ar sevi jau ir ļoti viegli – esmu tik labs, foršs, skaists, mīļš, bet tad, kad nonāku attiecību izaicinājumos, pārbaudījumos, kad jārisina problēmas, kur iesaistīti arī citi cilvēki, tad pašapmierinātība ar sevi izrādās ilūzija. Nākt draudzē nozīmē sevi izaicināt, pārbaudīt un veidot mīlestības attiecības padziļināti – nevis veidot egoistisku patmīlību, kas saka - nenāciet man klāt, man pašam ar sevi ir labi, bet – otrādi – esmu gatavs dalīties, netiesāt otru, aizlūgt par otru, mīlēt otru.
Vai Jums pašam ir viegli mīlēt visus cilvēkus?
Es to sev formulēju jau savu studiju laikā. Sapratu, ka nevaru ne pirkstiņu pakustināt bez šī jautājuma: "Vai es mīlu?" Skolā bija grūti nopelnīt labas atzīmes ar dzejoļu skaitīšanu. Mājās iemācījos, zināju no galvas, bet, kad nostājos klases priekšā, aiz uztraukuma neko nevarēju atcerēties, jo šķita, ka pretī sēž tiesneši, vērtētāji. Ar laiku sāku apzināties, ka to iespējams pārvarēt, uzdodot sev jautājumu: "Vai mīlu?" Tas ir, kā skaties uz cilvēkiem – vai viņi ir ienaidnieki? Taču – nē! Ja skaties citādāk, izrādās, ka arī citus var iedvesmot tas, kas iedvesmo mani. Nonākot kādā situācijā, saslimsti ar tās problēmu, "vīrusu", tad tādā vieglā vai smagā formā to izslimo, bet pēc tam jau ir antivīruss, kas to spēj dziedināt. Mīlestība ir vienīgā, kas šo vīrusu dziedina, mīlestība ir vienīgais veids, kā cilvēkiem tuvoties. Un tas ir vienīgais veids, kā drīkst kalpot baznīcā.
Mūžīgais jautājums – kādēļ piedot ir tik grūti?
Savā dzīvē esmu piedzīvojis, ka ievainojumi pūžņo gadiem, bet piedošana dziedina. Bet šī piedošana atnāk, nevis tādēļ, ka ir garastāvoklis vai spēks to izdarīt, bet tādēļ, ka to izvēlies.
Apzināti.
Jā, apzināti. Tā ir apzināta izvēle. Kristietim piedošana ir arī spēks un svētība tāpēc, ka Dievs tā dara. To, kas nav manos spēkos, var Dievs. Esmu klausījies dzīvesstāstos, piemēram, kā Žozefs Bastēns, kurš bērnībā tika pazemots skolā un vēlāk cīnījās ar depresijām, lūdza Dievam spēku piedot un tikai tad, kad atzina, ka pats to nevar, piedzīvoja atbrīvošanu. Rozmarija Klausena, Ādolfa Hitlera krustmeita, grāmatā "Asaras dimantos" stāsta, kā viņa piedeva savam krusttēvam, kurš nogalināja viņas tēvu. Bet tas notika tikai 20 gadus pēc kara. Zinu cilvēkus draudzē un citur, kuri piedzīvojuši izvarošanu. 40 gadi paiet, līdz cilvēks beidzot var pateikt – esmu to atlaidis. Tas ir process. Ticības, mīlestības un izvēles jautājums. Tas ir vajadzīgs cilvēkam pašam, ne jau pāridarītājam, kurš uz velna paraušanu turpina dzīvot tālāk. Savā dzīvē piedzīvoju mirkli, kad it kā biju krustcelēs – turpināt nest to rūgtumu vai piedot. Tā ir izvēle. Tas atbrīvo.
Varbūt piedot varētu palīdzēt mēģinājumi izprast otru cilvēku?
Varam mēģināt saprast, bet ir kaut kādas situācijas, kuras nav saprotamas un kas nekad nebūs attaisnojamas. Pēc savas dziļākās būtības tas var palīdzēt spert soļus tuvāk, bet piedot nenozīmē akceptēt un attaisnot, piedot nozīmē atlaist un atraisīt, un dziedināt. Darīt to, kā Dievs mums piedod, izprotot nevis teorētiski, bet ļoti dziļi un pa īstam, tad sākas absolūta piedošana. Pavisam nesen kāda sieviete stāstīja, ka, sajūtot Dieva tuvumu, 40 gadu garumā nestais aizvainojums un iekšējie konflikti vienā mirklī atrisinājās. Tikai tādēļ, ka viņa satikās ar Dievu īpašā tuvumā un saredzēja, cik ļoti Viņš viņu mīl. Bībeles Ījaba grāmatā 38 nodaļu garumā notiek drāma, ko darīt ar netaisnām ciešanām. Grāmatas beigās Ījabs satiek Dievu. Ar to arī beidzas ciešanas. Satikšanās ar Dievu izšķīra visu. Pāridarījumiem nebūs loģisku, morālu vai jebkādu citu attaisnojumu, bet, kad satiec Dievu, pārējais vairs nav svarīgi. Rētas pazūd, paliek tīra sirds. Satikšanās ar Dievu pārveido.
Ir kāds kungs, kurš, neizlaižot teju nevienu svētdienu, dodas uz baznīcu, tai pašā laikā viņš pats man reiz atzina, ka necieš citus cilvēkus... Tātad mīlestība uz Dievu nevairo mīlestību pret cilvēkiem.
Iespējams, tā ir pārprasta ticība, kur cilvēks sevī ir ļoti pašpietiekams. Tā var būt slēpta lepnība. Šādā veidā raudzīties uz citiem, kuri liekas neizglītoti, primitīvi, negarīgi, tā ir lepnība. Kaut kas ir noticis ar šī cilvēka pašapziņu. Ja cilvēks pats sev šķiet super tīrs un labs, tad ne ar ko neatšķiras no Bībelē aprakstītajiem farizejiem, kuri ir tik izglītoti, ka ar nicinājumu raugās uz citiem. Bībele māca ienīst grēku, bet mīlēt cilvēku. Cilvēks var iekrist tajā lepnības zonā, kas eņģeli padara par velnu. Jēzus teica, ka netikļi, slepkavas uz zagļi drīzāk ieies debesīs, ja viņi ļoti jūt savu grēku, bet super garīgais cilvēks neredz viņā apslēpto lepnības grēku. Tā ir viena no Latvijas sabiedrības problēmām – visi ir tik kulturāli, skaisti, izglītoti, dzejiski, bet katastrofāli trūkst veselīgas paškritikas un grēcīguma izjūtas, kas padara cilvēku atvērtu Dieva žēlastībai, kas ir vajadzīga ikvienam.
Mēs noliedzam vainas apziņu līdz tādai robežai, ka pestīšana šķiet nevajadzīga – es pats esmu Dievs, es pats esmu svēts. Pēc definīcijas – neviens tāds nav, taču to visgrūtāk atzīt tieši pareizajiem un labajiem. Viņi labi uzvedas, kurš var piekasīties. Neviens. Bet Dievs jau saka – ne jau uzvedībā ir tā būtība, bet, ar kādām acīm skaties uz pasauli. Ticībā Kristum arī lepnais var tikt dziedināts un atgūt veselīgo pazemību, nostājoties Dieva žēlastības priekšā. Ir dažādi grēcības līmeņi. Miesīgais – rijība, netiklība, mantkārība. Nākamais – dusmas, slinkums un nomāktība, bet tiem, kuri saistīti ar garīgo izaugsmi, jātiek galā ar lepnību, iedomību un paštaisnību. Tie ir labo un pareizo grēki. Visdramatiskākās saķeršanās draudzē bijusi tieši ar pareizajiem, kas aizvedis līdz pat attiecību izbeigšanai, jo viņi nespēj pārkāpt pāri aizvainotajai pašapziņai. Pats esmu gājis cauri dažādām zvaigžņu slimības fāzēm, kad tuvinieki saka – pag, pag, nolaidies uz zemes, tev ir sakāpis galvā. Paldies Dievam, ka blakus ir cilvēki, kuri noliek uz zemes un pavēsta – atvēsinies mazliet.
Mācītājs arī var sasirgt ar zvaigžņu slimību?
Jā, un, ja kāds ir labi uzstājies un saņem komplimentu, tad vienīgā pareizā atbilde ir - paldies Dievam! Nevis – jā, mēs baigi strādājām, tā centāmies, tāpēc mums viss tik labi sanāca. Ja kaut kas labs ir noticis, tas ir no Dieva.
Uz jautājumu, vai esat kādreiz lūdzis Dievu par kādām varām un valdībām, Jūs smaidot reiz atzināt, ka tas ir dievkalpojuma obligātais repertuārs, jo cilvēki pelnījuši taisnīgu un labu valdību. Kā Jūs varētu mierināt cilvēkus, kuri jūtas zaudējuši ticību savai valstij?
Daudzi domā, ka Tēvreizes fragments "Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien" vēsta tikai par maizes klaipu. Tā nav. Ja palasām Lutera komentāru, kļūst skaidrs, ka runa ir arī par māju, sievu un tautu un darbu, tai skaitā – labu valdību. Ja valdība ir ļauna, tad nebūs arī tās maizes. Aizlūgt nenozīmē sacīt – forši, tā tik turpiniet! Apmieriniet savas ambīcijas un politiskās kaislības, rūpējieties tikai par saviem siltajiem krēsliem! Aizlūgt nozīmē ļaut Dievam ienākt tajā, kur Viņš ieliek šķēršļus tajos riteņu stieņos, kas ved uz ļaunumu. Lūgšana nozīmē savaldīt ļaunumu un ļaut atraisīties labajam. Tā ir mīlestība uz zemi un tautu un gatavība pieņemt cilvēkus.
Dievs zina, ka arī viņiem šajos lielajos vējos nemaz nav tik vienkārši un viegli. Dievs zina arī, kas aiz tā visa stāv. Saprātīgākais ir uzticēt visu Tam, Kurš stāv pāri visām varām. Kurš var prezidentam iedot ideju, ministru prezidentam – spēku, politiķiem – veselo saprātu un sirdsapziņu, un klauvēt pie tās. Latviešiem, kuri devušies prom, galvenais ir nepadoties. Dievs ir visuspēcīgs ne tikai Īrijā vai Anglijā, bet arī Latvijā. Ticība nozīmē nevis ticēt apstākļiem, bet Radītājam, Kurš šos apstākļus veido un var sakārtot. Brīvība arī ir brīnums. Es ticu, ka Latvijā, lai kur mēs ietu, ticībā Dievam, viss nostāsies savās vietās. Tiem, kas domā, ka Dieva nav, liekas, ka ticīgie dzīvo ilūzijā, bet kristīgā pieredze saka – otrādi, šī dzīve paies un mainīsies, bet Dievs ir vismazāk saistīts ar ilūziju, Viņš ir reālāks par reālu. Mūžīgs. Fokuss uz Dievu ir fokuss uz cerību jebkurā situācijā. Visam ir jēga. Arī ciešanām. Jautājums, vai ciešanu un konflikta situācijās kļūsti ļauns, vai tāds, kurš palīdz un svētī.