Pērtiķu skrējiens turpinās, tukšais rieksts gan varbūt ir mainījis krāsu un formu, bet saturs paliek nemainīgs – tukšums, materiālu vērtību pielūgsme, cilvēki ir ierauti neprātīgā iepirkšanās drudzī, kaut gan liela daļa preču un pakalpojumu viņiem nav vajadzīga, jo tās neapmierina ne viņu fizioloģiskās, ne garīgās vajadzības, bet gan baro godkāri. Iepirkšanās drudzi sekmē masu saziņas līdzekļi, kinofilmas, sabiedrības attieksme un daudzi citi aspekti, bet apturēt to nav pa spēkam ne veselajam saprātam, ne pat baznīcai.
"Cilvēks pirmām kārtām vēlas būt laimīgs un apmierināts un kaut ko nopirkt, tērēt naudu laicīgajā, materiālā pasaulē ir visvienkāršāk un visātrāk. Protams, pirkšana vai naudas tērēšana laicīgām lietām ir cieši saistīta ar cilvēka vērtību sistēmu un pasaules uzskatu. Ja cilvēks saista savu laimi ar mantām, tad viņš tur arī tērēs. Ja cilvēks tiecas pēc zināšanām, interesējas par mākslu, kultūru, tad viņš savus līdzekļus vairāk tērēs šajā sfērā. Savukārt cilvēkam, kas ir pašpietiekams, kam prieku sagādā strādāšana pie sava rakstura, pie lietām, kas ir vērtīgas un nozīmīgas, lai tā būtu kultūra, māksla, daba, ekoloģija vai reliģija, mantu pārbagātība ir traucējoša," uzskata Mateja draudzes mācītājs Ainars Baštiks. Viņš uzsver, ka liela nozīme mantu kultā ir sabiedrības spiedienam, ko savukārt veicina reklāmas ar skaļiem saukļiem: "Tu to esi pelnījis!", "Jo es esmu tā vērta" un tamlīdzīgiem. "Reklāmas uzdevums ir izvilkt naudu no cilvēku makiem, uzsēdinot tos uz iepirkšanās adatas," teic A. Baštiks.
Neliela uzņēmuma īpašnieks uzskata, ka viņam neklājas braukt vecā automašīnā, lai cik mīļa tā arī būtu, un nopērk "savam stāvoklim atbilstošāku" braucamrīku. Viņa kundze vairs nevar parādīties uz ielas mākslīgajā kažokādā, un nu viņas plecus rotā vismaz lapsādas kažociņš, bet ko nu par pieaugušajiem – viss sākas jau skolas laikā. Ja bērnam nav mobilā tālruņa vai tas ir pāris gadus vecs modelis, skolā mazais necik "populārs" nebūs.
"Man ir piecus gadus veca "Nokia", man šis telefons patīk, taču skolā mani par to izsmej, arī apģērbu mana mamma nevar atļauties nopirkt labākajos veikalos, iepērkamies humpalās. Reiz, nākot ārā no tāda veikala, nejauši satiku klasesbiedru. Nākamajā dienā to zināja gandrīz visa skola. Lieki piebilst, ka manu popularitāti skolā tas nevairoja," stāsta 12 gadus vecais Artūrs no Mārupes, daudzbērnu ģimenes atvase, teicamnieks, ļoti pieklājīgs un izpalīdzīgs zēns. Diemžēl visas puiša labās rakstura īpašības skolā tika aizmirstas, kad bērni uzzināja, ka viņa apģerbs netiek iegādāts dārgos veikalos.
"Aizvien agrākā vecumā bērni tiek uzrunāti caur reklāmu. Ir veikti arī pētījumi par brendu iedarbību uz bērniem: izrādās, vairāk nekā 50 % automašīnu tiek iegādātas, pamatojoties uz bērnu ieteikumiem, tāpat mobilie tālruņi, visa modernā tehnika – bērni tajā orientējas labāk nekā vecāki. Tāpēc ir ļoti svarīgi bērnam iemācīt, kas ir vērtība, par ko ir vērts maksāt naudu."
Tāda ir patērētāju sabiedrība, cilvēku kopums, kam nav nekādas atbildības ne savas tautas, ne nākotnes priekšā. Patērētājs ir cilvēks, kas nav gatavs ne pirkstu pakustināt vispārības labā, ja vien tas tieši neskar viņu pašu vai viņa ģimeni.
Interesanti ir pavērot dāvanas, kaut vai Ziemassvētkos: cik bieži tiek pasniegtas lietas, kas nevienam nav vajadzīgas, – suvenīri, kuri varbūt tiks izvilkti no atvilknes reizi gadā, atklātnes, kuras jau rīt atradīsies atkritumu kastē... Mēs piegružojam ar nevajadzīgām lietām ne vien savas, bet arī savu tuvāko mājvietas.
"Tad, kad bija iespēja izvēlēties, mēs izvēlējāmies veidot savu Latviju par patērētāju sabiedrību pēc Rietumu parauga, nenojaušot, kādām problēmām šie Rietumi paši pretī dodas. Nu mums ir daudz preču, ko patērēt, ja tik ir nauda, taču patērētāju sabiedrība galu galā cilvēku pašu padara par preci. Un nosaka viņa vērtību pēc tā, cik viņš spēj uzkrāt un tērēt, pēc tā, kāda ir viņa konkurētspēja patērēšanas frontē – pēc tā nosaka viņa vērtību. Un tos no mums, kas šos noteikumus pieņem, patērētāju sabiedrība iedzen nežēlīgā skrējienā un stresā, kur statuss un patērētspēja kļūst par identitāti, par esamību. Ja es iegūšu to, man piederēs tas, tad es būšu pelnījis cieņu un tad es būšu apmierināts un laimīgs," 2011. gada 18. novembra dievkalpojumā sacīja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
"Un kāpēc jūs zūdaities apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā – kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj. Bet es jums saku: pat ne Zālamans visā savā godībā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām."
Ja nu Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, vai tad ne daudz vairāk jūs? [..] jūsu Debesu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag. Bet meklējiet vispirms Dieva Valstību un viņa taisnību, tad visas šīs lietas jums tiks piemestas." (Mat. 6; 28 – 33).
"Reklāma un sabiedrības spiediens cilvēku ierauj iepirkšanās sacīkstē, kurai nav finiša, tikai prieks par jaunu preci ir ļoti īss, un tad ir tikai jāpērk, jāpērk un jāpērk," rezumē A. Baštiks.