23.10.2015 10:42

Astoņu valstu karavīri atmīnē Cekules mežus

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas rotas komandieris Oskars Lejnieks, jautāts, vai tā ir taisnība, ka atmīnētājs savā mūžā kļūdās tikai vienu reizi, atbild: “Divas!” Pirmā esot tad, kad cilvēks izvēlas šo profesiju... Bet tad jau bez jokiem viņš piebilst, ka šo darbu var darīt tikai labi motivēti, nosvērti un akurāti cilvēki, kurus patiesi interesē savs darbs, nav pazaudēta baiļu sajūta un ir interese arī par bruņojuma vēsturi. Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas rotas komandieris Oskars Lejnieks, jautāts, vai tā ir taisnība, ka atmīnētājs savā mūžā kļūdās tikai vienu reizi, atbild: “Divas!” Pirmā esot tad, kad cilvēks izvēlas šo profesiju... Bet tad jau bez jokiem viņš piebilst, ka šo darbu var darīt tikai labi motivēti, nosvērti un akurāti cilvēki, kurus patiesi interesē savs darbs, nav pazaudēta baiļu sajūta un ir interese arī par bruņojuma vēsturi. Einārs Binders

Šonedēļ Stopiņu novada Cekules mežos, bijušo munīcijas noliktavu teritorijā, varēja sastapt astoņu valstu karavīrus, kuri te bija atbraukuši, lai piedalītos ikgadējās militārās mācībās "Detonators 2015", kas iekļautas NATO mācību sarakstā.

Cekules mežs glabā četru armiju munīciju

Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas (NMN) rotas komandieris majors Oskars Lejnieks, kurš ir Pierīgas iedzīvotājs, stāsta, ka Cekules mežs ir vieta, kur dažādos laikos atradušās dažādu armiju munīcijas noliktavas. Munīcija šeit glabāta gan Pirmā pasaules kara laikā, gan starpkaru Latvijas, Otrā pasaules kara un pēckara padomju laikā. Noliktavas kalpojušas gan krievu, gan latviešu, gan padomju un vācu armijai.

Īsu brīdi otrās neatkarības laikā te saimniekoja atjaunotā Latvijas armija, bet kopš 1995. gada bijušo munīcijas noliktavu teritorija tika atdota Stopiņu pašvaldībai.

"Tieši ar šajos mežos atrastiem spridzekļiem, ja nemaldos, 2000. gadā tika savainoti divi cilvēki. Arī 2006. gadā saspridzinājās divi bērni. Sīkākas detaļas es nezinu, bet fakti liecina, ka Cekules mežs arvien glabā sprādzienbīstamus priekšmetus," stāsta O. Lejnieks.

Uz Cekuli brauc trenēties NATO karavīri

Kopš 2005. gada NMN rota Cekulē organizē mācības ar nosaukumu "Detonators". Kopš 2012. gada tās ieguvušas starptautisku mērogu.

"Vispirms pie mums atbrauca novērotāji no citām valstīm, tad zviedru nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālisti, tad igauņi, un šogad te kopā esam vairāk nekā 100 karavīru no astoņām valstīm. Kopā ar Latvijas karavīriem Cekulē spridzekļu neitralizācijas iemaņas papildina Igaunijas, Lietuvas, Dānijas, Vācijas, Zviedrijas, Luksemburgas atmīnētāji un kā novērotāji piedalās speciālisti no Francijas.

Ārzemju karavīri uz Latviju brauc ar savu ekipējumu un pat ar savu speciālo bruņutehniku. Šeit, Cekules mežos, viņiem ir unikāla iespēja trenēties neitralizēt īstu munīciju. Mēs savukārt iegūstam pieredzi, kā labāk plānot darbu, un stiprinām starptautiskos kontaktus.

Šopirmdien kopīgi atradām 175 nesprāgušus lādiņus, otrdien līdz pusdienām – 216. Ar šāviņiem piesārņotā teritorija varētu būt pat līdz 300 hektārus plaša, un, to attīrot pašreizējos tempos, darba pietiktu pat 100 gadiem. NMN rota saņem aptuveni četrus izsaukumus dienā, bet ir bijušas dienas, kad ir 17 izsaukumi, līdz ar to mums nav kapacitātes, lai darbotos tikai Cekulē. Kopumā NMN rotas karavīri gadā dodas uz vairākiem simtiem izsaukumu pa visu Latviju," teic majors Lejnieks.

Problēmas rada krāsaino metālu meklētāji

Uz jautājumu, vai, piemēram, arī sēņotāji Cekules mežos atrod dažādu laiku un armiju munīciju, O. Lejnieks atbild ar pretjautājumu: "Kāpēc viņi atrod? Gluži kā akmeņi no zemes šāviņi neaug, taču ir cilvēki, kuri brauc uz šejieni un bijušo noliktavu vietās zem zemes meklē munīciju ar domu iegūt krāsaino metālu.

Katram artilērijas šāviņam ir rotācijas gredzens, kas izgatavots no vara. Tad nu šie ļaudis, riskējot ar dzīvību, ņem āmuru, dauza šos gredzenus nost un, kad savākti daži kilogrami, nes uz metāllūžņu uzpirkšanas punktiem.

Pati munīcija šos "metālistus" neinteresē, bet tai uzduras cilvēki, kuri te brauc sēņot vai vienkārši pabūt mežā. Parasti viņi zina, kas šādos gadījumos jādara, un zvana policijai, kas savukārt ziņo mums.

Lai gan NMN rotas karavīri ik gadu savāc visus nesprāgušos lādiņus, kas Cekules mežos atrodas virs zemes, vietējie iedzīvotāji par atrastiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem ziņo reizes desmit gadā."

Bīstami ir arī 100 gadu veci lādiņi

Lūgts izskaidrot, vai tiešām pat vēl no Pirmā pasaules kara laikiem zemē gulējis lādiņš var būt bīstams, karavīrs uzsver, ka munīcija ir ražota kara vajadzībām, lai nogalinātu, un savas funkcijas tā pilda pat pēc 100 gadiem, nemaz nerunājot par daudz jaunākiem šāviņiem, ko nesprāgušu zemē atstājusi Padomju armija.

"Tāpēc nekad nevar zināt, kas notiks, ja šādam atradumam kāds uzkāps virsū, cilās, metīs zemē. Neviens nezina, kas var ierosināt sprādzienu pat simtgadīgam artilērijas šāviņam vai mīnai, – sitiens, rotācija vai spiediens. Vienkārši var izveidoties sakritība, ka lādiņš uzsprāgt, nemaz nerunājot par to, ka tas notiek, ja to zāģē, skrāpē vai dauza ar āmuru. Tad iznākums bieži vien garantēti ir letāls. Tāpēc šādu atradumu labāk ir ierobežot, pielikt tuvumā kādu zīmi, piemēram, pie koka piesietu iepirkumu maisiņu, un paziņot policijai.

Der arī atcerēties, ka par munīcijas nešanu uz mājām iestājas kriminālatbildība par nelikumīgu sprāgstvielu glabāšanu," atgādina O. Lejnieks.