Tā stāsta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors Andris Strautiņš, ar kuru kopā pašlaik, oktobra vidū, lūkojam noskaidrot, kā klājas Gaujas lašiem.
Lašus apdraud arī roņi
"Gauja ir upe, kurā nāk nārstot savvaļas laši un taimiņi. Tajā paša laikā jau daudzus gadus Gaujā pie Carnikavas ķer lašveidīgo zivju vaisliniekus, lai ikrus inkubētu Braslas un Kārļu zivjaudzētavās un ik gadu simtiem tūkstošu lašu un taimiņu mazuļu nonāktu atpakaļ Gaujā. Tas ir iemesls, kāpēc uzskatīt, ka Gauja ir tikai savvaļas lašu un taimiņu upe, nevar," teic inspektors Andris Strautiņš, kurš šo darbu dara jau kopš 1977. gada.
"Tajā pašā laikā ar katru gadu lašveidīgo zivju Gaujā kļūst arvien mazāk. Tas pats attiecināms arī uz nēģu populāciju. Tie ir gan mani, gan zvejnieku novērojumi. Piemēram, agrāk lašus un taimiņus ikru slaukšanai ķēra Rīgas līcī, bet tagad tas notiek Gaujā, jo jūrā ir savairojušies roņi, kas tīklos iekļuvušās zivis izēd. Kad zvejnieki iet pēc tīkliem, viņi pēc roņu dzīrēm tajos atrod vairs tikai zivju galvas. Gaujas lejtecē roņus var manīt upes grīvā, lai gan kāds esot redzēts arī tuvāk Ādažiem. Roņi ir aizsargājamie dzīvnieki, un zvejniekiem ar viņu klātbūtni ir vienkārši jāsamierinās," atzīst A. Strautiņš.
Inspektoram Andrim Strautiņam (no labās) sabiedriskā kārtā izpalīdz vecais zvejnieks Artis Zonne. "Skaidrs, ka inspektors idejas vārdā pie ūdeņiem var pavadīt ilgāku laiku. Es reiz slēpnī, gaidot, kamēr maluzvejnieks nāks pakaļ ezerā ieliktajiem tīkliem, sēdēju 17 stundas. Paveicās, pateicoties manam sabiedriskajam palīgam, jo, kamēr es braucu uz mājām pēc laivas, vīrs, kurš tajā pašā laikā bija vaktējis mani, nosprieda, ka pie ezera vairs neviena nav un brauca pakaļ izliktajiem tīkliem. Tā mēs satikāmies..." stāsta A. Strautiņš.
Skaidrā ūdenī viss labāk redzams
Šoruden, kad ilgāku laiku nav lijis, zvejnieki tik zemu ūdens līmeni Gaujā neatceras redzējuši vismaz pusi gadsimta. Ideāli var saskatīt, kas notiek upes dibenā pat līdz divu metru dziļumam.
"No otras puses, tas ir mīnuss, jo atrodas negodīgi cilvēki, kuri ar harpūnām medī lašus. Mazāk tas notiek Carnikavā, vairāk Vangažos, Inčukalnā. Šogad nācies aizturēt jau vairākus zemūdens medniekus. No vienas puses, harpūnšauteņu lietošana ir legāla, taču ar atrunu, ka zemūdens medības visu gadu, kur nu vēl lašu nārsta laikā, Gaujā nav atļautas," uzsver inspektors.
"Reizēm gadās tā: cilvēks uzvelk akvalangu un dodas medīt zivis. Saprotot, ka inspektors viņam seko, nirējs paslēpj harpūnu, bet inspektoram rāda zemūdens fotokameru, ar kuru viņš fotografējot zemūdens pasauli. Daugavā, Buļļupē un Lielupē ar zemūdens makšķerēšanu nodarboties drīkst, tikai jānopērk makšķernieka karte. Gaujā tādas lietas ir aizliegtas."
Elektrozveja paliek pagātnē
Abi reizēm pārmeklē upes dibenu ar īpašu žebērkli, ko sauc par “kaķi”, kas aizķeras aiz tīkliem.
"Pēdējo maluzvejnieku, kurš ar elektrību bija nositis 54 lašveidīgās zivis, mēs aizturējām 2009. gadā. Paši sliktākie šajā ziņā bija 90. gadi, to sākums, kad uz upi nāca veselas kompānijas ar elektriskajiem zivju sišanas rīkiem. Pierīgā sevišķi izcēlās Vangaži un Inčukalns. Reizēm vienā naktī nācās aizturēt pat trīs laivas, kurās cilvēki sita zivis ar elektrību.
Tāpat šobrīd Gaujā pie Carnikavas neesam atraduši nevienu nelegāli izliktu tīklu. Problēmas ir tikai ar zemūdens medniekiem, bet, kamēr ūdens būs dzidrs, viņi turpinās darboties."
Cilvēki vairāk ciena likumus
Uz jautājumu, kāpēc, piemēram, Somijā lašu duramo žebērkli zīmē pat uz pastmarkām, bet mēs Gaujā pat pirkstu lasim piedurt nedrīkstam, A. Strautiņš atbild, ka mums vienkārši lašveidīgo populācija nav tik liela, lai šo zivju nārsta laikā mēs varētu atļauties legāli durt tās ar žebērkļiem.
"Senos laikos pie mums tā ir darīts, un es pieļauju, ka šobrīd kaut kur augstāk pa upi kāds lasi nodur ar tēvu tēvu metodēm. Drīzāk runa ir par licencētās lašu un taimiņu makšķerēšanas atļaujām Gaujā, par ko jau tagad runā 12 pašvaldības. Protams, tas nekad nenotiks lašu nārsta laikā oktobrī vai novembrī, bet, piemēram, no 1. janvāra. Taču arī tam jēgas nebūtu, jo, ja Gaujā lasi noķertu ar spiningu, tas tik un tā būtu jāatlaiž brīvībā. Ja zivis izdodas nosargāt nārsta laikā – oktobrī un novembrī, ir garantija, ka pieci procenti populācijas ar laiku atgriezīsies Gaujā. Tā dabā vienmēr ir bijis."
Savukārt, runājot par maluzvejniekiem, inspektors Strautiņš uzsver, ka tie noteikti nav simtiem cilvēku.
"Katru gadu dabas aizsardzības inspektoru lokā nonāk vienas un tās pašas personas. Zīmīgi, ka gados jaunu cilvēku starp maluzvejniekiem nav. Tie ir cilvēki pusmūžā, kas jau no mazām dienām kopā ar tēvu iesākuši braukt naktī likt upēs un ezeros tīklus. Protams, gadās izņēmumi, bet ļoti reti. Es ceru, ka ar laiku mums darba būs mazāk, jo cilvēki pamazām kļūst izglītotāki un zinošāki dabas aizsardzības jautājumos, un vismaz Pierīgā pārkāpumu skaits ar katru gadu samazinās.
