Uz jautājumu: kas šeit īsti notika Otrā pasaules kara laikā, pagājušās nedēļas nogalē centās atbildēt starptautiskās zinātniskās konferences "Salaspils nometne 1941–1944. Vēsture un piemiņa" dalībnieki.
Tribīnē skan patiesība, zālē – murdoņa
Konference darba dienas garumā Salaspils kultūras namā "Rīgava" bija pulcējusi visai raibu publiku: redzamus vēsturniekus un sociālās atmiņas pētniekus, viņu starpā Kārli Kangeri, Uldi Neiburgu, Rudīti Vīksni, Mārtiņu Mintauru, Ainaru Bambalu, Mārtiņu Kaprānu, Lilitu Vanagu no Doles muzeja, Ārlietu ministrijas un Salaspils pašvaldības amatpersonas un preses, sevišķi krievvalodīgās, pārstāvjus. Bija arī pulciņš krievvalodīgu dāmu, kuras bērnībā no Baltkrievijas bija atvestas uz Salaspils nometni.
Latvijas vēsturnieku pētījumi pēc 1991. gada Salaspils nometnes vēsturē iezīmē šādu ainu: sākoties Otrajam pasaules karam, vācieši okupēja Latviju un Salaspilī, kā darbaspēku izmantojot nāvei nolemtus 1500–1800 ebrejus, 1941. gada rudenī agrāk dažādu armiju apmešanās vietās un šaujamlaukā izveidoja paplašinātu policijas cietumu – darbaudzināšanas nometni.
Tās pastāvēšanas laikā līdz 1944. gada rudenim šeit uz īsāku vai ilgāku laiku tikai ieslodzīti no 22 līdz 23 tūkstošiem cilvēku, no kuriem apmēram divi tūkstoši gāja bojā, bet daļa – aizsūtīti uz citām, tostarp nāves nometnēm. Starp ieslodzītajiem bija arī apmēram 3000 bērnu, bet ne vairāk, galvenokārt no Baltkrievijas, kuru vecākus kā darbaspēku nosūtīja uz Vāciju, bet pašus – uz bērnu patversmēm vai lauku saimniecībām Latvijā.
Latvijas iedzīvotāji Salaspilī varēja nokļūt par izvairīšanos no dienesta vācu armijā, simpatizēšanu "žīdiskajam boļševismam", spekulēšanu, prostitūciju, okupācijas varas noteikumu nepildīšanu. Tālaika vācu kontrolētās avīzes rakstīja, ka "dažs labs te saprata darba vērtību".
Pēc kara Salaspils tika aizmirsta līdz brīdim, kad, lai novērstu uzmanību, piemēram, no staļiniskajām represijām, sākās Lielā Tēvijas kara glorifikācija, izceļot arī vācu fašistu zvērības okupētajā PSRS teritorijā. Īpaša Ārkārtas komisija atbrauca arī uz Salaspils nometnes vietu un drīz jau bija gatavs secinājums, ka šeit kara laikā atradušies vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, no tiem – 10 tūkstoši bērnu, no kuriem ticis paņemts 3500 litru asiņu. Tāpat viņi indēti ar arsēnu, bet izdzīvojušie atdoti budžiem verdzībā.
"Jo vairāk faktu, kas kurina naidu pret ienaidnieku, jo labāk," tolaik sacījis padomju Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš. Savukārt viņa pēctecis Augusts Voss, 1967. gadā atklājot Salaspils memoriālu, teicis, ka "Salaspils ir Latvijas Osvencima" (Koncentrācijas nometne Polijā, kurā tika nogalināti 1,1 miljons nacistiskā režīma pretinieku – red.).
Par Salaspili kā "nāves nometni" sāka runāt pēc 1967. gada, un par nometnes tematiku tika uzņemti 28 kinosižeti, kas, it sevišķi sākumā, tika papildināti ar kinokadriem par fašistu zvērībām pavisam ne no Salaspils. Vēlāk faktus aizstāja īpaši radīta noskaņa un pat dzeja.
Tāpat kā memoriāla dzelzsbetona tēli padomju ideologu radītie mīti par Salaspils nāves nometni daļā sabiedrības turpina dzīvot. Izmaiņas te var atnest tikai laiks un pacietīgs darbs, kliedējot vecos mītus ar neapstrīdamu patiesību. Protams, tie, kas uz Salaspils nometni tika atvesti kā bērni, savu pārliecību nemainīs nekad, paliekot pie padomju gadu mītiem.
Uz tradicionālo jautājumu, kuru vēsturnieki uzdod cilvēkiem, kas neatsakās no padomju laika skatījuma uz Salaspils nometnes vēsturi: kāpēc mums būtu jāslēpj patiesība, ja tik tiešām nometnē būtu nobendēti desmitiem tūkstoši cilvēku, indēti bērni un pat no zīdaiņiem ņemti litriem asiņu, parasti esot tikai viena atbilde: mēs to savā bērnībā piedzīvojām, un konference, kurā nav klāt Krievijas zinātnieku, nemaz nav īsta konference.
Aiz vārtiem, aiz kuriem "vaid zeme", meklē piemiņu un klusumu
Konferences noslēgumā dalībnieki tika aicināti apmeklēt Salaspils memoriālu. Tā direktors Juris Vrubļevskis ir Salaspils novada pašvaldības darbinieks. Viņš pastāstīja, ka memoriālu gadā apmeklē vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku. Līdztekus šai cilvēku plūsmai uz memoriālu trīs reizes gadā nāk dažādu biedrību tradicionālo atceres pasākumu apmeklētāji. Īpaši apmeklēts memoriāls ir 9. maija pēcpusdienā, taču tad nekādas runas netiek sacītas. Arvien vairāk te iegriežas skolēni kopā ar saviem vēstures skolotājiem, iepazīstot vācu okupācijas periodu.
No ārzemju tūristiem visvairāk – divas, trīs reizes nedēļā tūrisma sezonas laikā – Salaspils memoriālu apmeklē lietuviešu tūristu grupas. Daudz ir arī ekskursantu no Polijas, jūlijā un augustā – individuālie ceļotāji no Francijas un Nīderlandes. Brauc arī vācieši, kas cenšas aprunāties ar memoriāla darbiniekiem, lai paustu nožēlu par to, kas šeit notika Otrā pasaules kara laikā. Ir arī rīdzinieki, kuri tāpat vien darbadienu vakaros te atbrauc izbaudīt klusumu.
Problēmas, pēc J. Vrubļevska domām, rodas tāpēc, ka memoriāls nenodarbojas ar gidu pakalpojumiem, tāpēc tūristi uzzina to, ko stāsta viņus pavadošie gidi, taču tad gadās, ka publika uzzina to, ko vēlas dzirdēt, nevis to, kas šeit noticis patiesībā.
"Tiesa, reizēm arī vēstures skolotāji, kuri nav iepazinušies ar mūsdienīgu skatījumu uz Salaspils nometni, atražo padomju laikos sacerētos šausmu stāstus: piemēram, zīmītes, kas iecirstas vārtu memoriālajā sienā, simbolizējot nometnes pastāvēšanas dienu skaitu, tiek pielīdzinātas šeit nošauto un pakārto gūstekņu skaitam, piebilstot, ka tās cirstas nometnes pastāvēšanas laikā. Tad jau lieki stāstīt, ka memoriāls būvēts 30 gadus pēc tam, kad nometnes vairs nebija," piebilst memoriāla direktors.