Harta, kas kalpo cilvēkiem un dabai
Īpaši aizsargājamu dabas teritoriju apmeklēšana, izbaudot skaistas ainavas, klinšu vai alu aplūkošana, ir viens no tūrisma "enkuriem" visā pasaulē, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pārstāve Inese Pabērza. Tūrisma attīstība bez dabas tūrisma nav iedomājama ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā.
"Taču aizsargājamās dabas teritorijās, kur jārēķinās ar tūrismu plūsmu, piemēram, Gaujas un Ķemeru Nacionālajā parkā, jāatrod arī līdzsvars starp dabas vērtību patērēšanu un to saudzēšanu. Dabas aizsardzības speciālisti un tūrisma infrastruktūras veidotāji savā ikdienas darbā vadās pēc Eiropas Ilgtspējīga tūrisma hartas principiem. Pierīgā harta pilnībā ir ieviesta Ķemeru Nacionālajā parkā, bet tajā uzsvērtie principi tiek integrēti visās aizsargājamajās dabas teritorijās. To būtība – rast balansu starp nepieciešamību saudzēt vērtības dabā, vienlaikus neliedzot tās patērēt sabiedrībai.
Praktiski tas nozīmē plānot un organizēt tūristu plūsmas, būvēt takas, ierīkot atpūtas vietas, organizēt teritoriju apsaimniekošanu. Ilgtspējīga tūrisma pamatnostādnēs īpaši tiek runāts par nepieciešamību izglītot sabiedrību – gan tūristus, gan vietējos iedzīvotājus – par dabas vērtībām, kas ir viņiem visapkārt. Ikdienā tas nozīmē ne tikai laipu, celiņu vai skatu torņu izbūvēšanu, bet arī informatīvo stendu un paskaidrojošu uzrakstu izvietošanu tūrisma galamērķos."
Ir uzdevums, bet nav priekšrakstu
DAP Vidzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieka Mārtiņa Zīverta ikdienas darbs ir tūrisma infrastruktūras veidošana Gaujas Nacionālajā parkā, tajā skaitā Siguldā.
"Nekādu īpašu priekšrakstu, kādus būvmateriālus izmantot celiņu, kāpņu vai skatu laukumu un autostāvvietu būvēšanai nacionālajā parkā, nav, taču ir svarīgi, lai jebkurš no pieminētajiem tūrisma infrastruktūras elementiem būtu pēc iespējas vienkāršāks, drošāks, kalpotu pēc iespējas ilgāk un, protams, iederētos vidē un tai nekaitētu. Konstrukcijas ir būvnieku un arhitektu pārziņā, bet, domājot par daudzmaz vienotu stilu, kā arī par tūrisma infrastruktūras elementu kopšanas un uzturēšanas izmaksām, kā tradicionālo būvmateriālu parasti izmantojam koku."
I. Kazuša uzsver, ka dabas tūrisma infrastruktūras izbūve, materiālu izmantošana Latvijā būvniecības jomā ir izaicinājums, jo mums vienkārši trūkst prakses, savukārt izglītības iestādēs to nemāca. Tāpēc bieži tā ir būvnieku interpretācija, kas sabiedrības acīs ne vienmēr saskan ar ilgtspējīga tūrisma ideju.
"Piemēram, pēdējā situācija, ar ko sastapāmies Ragakāpā Jūrmalā, bija saistīta ar to, ka daļai sabiedrības radās šaubas, vai, koka laipas aizstājot ar šķembu segumu, dabai netiek nodarīts lielāks ļaunums. Te nu jāteic, ka, plānojot un attīstot tūrisma infrastruktūru, diemžēl ne vienmēr ilgtspējīgākais risinājums ir lētākais variants. Arī ilgtspējīgums un materiāla ilgāks mūžs ne vienmēr iet roku rokā," atzīst DAP pārstāve.
"Šobrīd informatīvajos plakātos stāstām ne tikai to, kāpēc mums ir svarīgi šo vietu saglabāt tādu, kāda tā ir pašlaik, bet pievienojam arī aicinājumu dabā neko aiz sevis neatstāt. Mūsu mērķis nav visur izvietot neskaitāmas atkritumu savākšanas urnas, bet mudināt cilvēkus līdzpaņemto neatstāt dabā. Protams, lielajās autostāvvietās ir padomāts par atkritumu izmešanas iespējām.
Ar tik draudīgiem lozungiem kā, piemēram, "Tas, kurš skrāpē klintīs uzrakstus, paliek akls", neaizraujamies, bet izvietojam zīmes ar saprotamām piktogrammām, norādot, ko dabā noteikti nedrīkst darīt, tāpēc pie klinšu atsegumiem mums ir piktogrammas, kas norāda uz aizliegumu skrāpēt klintīs. Pie lielākām takām veidojam barjeras, aiz kurām nedrīkst iet, bet, tā kā visu aizliegt nevar, tad cenšamies vairāk likt norādes, kur vajadzētu iet. Savā darbībā no represīvām darba metodēm vēlamies pāriet uz sabiedrības informēšanu un izglītošanu, mainīt vides apziņu. Tas, protams, ir grūtāks darbs, tomēr ilgtspējīgāks," stāsta M. Zīverts.
Risinājums – vienkāršs atkritumu maiss laivā
Kristaps Bērziņš uzņēmumā "Rāmkalni" Inčukalna novadā jau vairākus gadus nodarbojas ar laivu iznomāšanas praktiskajiem jautājumiem. "Izsniedzot cilvēkiem laivu, līdzi dodam arī atkritumu maisus, kurus pēc tam, kad sasniegts galamērķis, viņi atdod mums kopā ar iznomāto laivu. Parasti tas ir 150 litru maiss vienai laivai, bet, ja brauc grupa, līdzi dodam rullīti ar desmit maisiem. Tāpat atgādinām, ka nedrīkst skrāpēt klintīs nekādus uzrakstus, jo par to var nākties maksāt sodu," stāsta Kristaps.
Uz jautājumu, vai ar to, ka laivotājiem iedod maisu un tikai mutiski piekodina nemest atkritumus upē, pietiek, Kristaps domā, ka pietiekot gan, jo daudzajās sezonās, kopš viņš nodarbojas ar laivu iznomāšanu, nekādu sūdzību par upes piemētāšanu ar sadzīves atkritumiem nav bijis.
"Piemēram, ārzemnieki pat bez liekiem atgādinājumiem neatstāj aiz sevis dabā pilnīgi neko. Visticamāk, vairāk šajā ziņā grēko makšķernieki. Taču, ja, piemēram, tepat pie Gaujas tilta regulāri viss tiek sakopts, arī viņi sāk uzvesties kārtīgāk."
Kristaps Bērziņš: Ja priekšā būs atkritumu kaudze, cilvēki tur piemetīs klāt arī savējos, bet, ja viss būs tīrs, – padomās, ka neko lieku aiz sevis atstāt nevajag. Tāpēc tiem, kuri laivo pa Gauju, mēs līdzi dodam pa atkritumu maisam.
