Rakstos minēts, ka kapusvētki Allažos svinēti jau 1840. gadā. Kas to lai zina, kā tur īsti ir bijis, bet allažnieks Kārlis Bergs, kuram jau ir 94 gadi, uz kapusvētkiem augusta beigās sola aiziet arī šogad, jo pat sirmā vecumā cauri dažādiem laikiem un varām saglabājis cieņu pret vienu no stiprākajām latviešu tradīcijām.
"Kā zināja sacīt mana tēvmāmiņa..."
Kārlis Bergs: Bērnībā daudz runāju ar tēvmāmiņu, kura nodzīvoja 101 gadu. Un viņa jau zināja daudz stāstu par to, kas Allažos noticis senos laikos. Tās bija arī senču atmiņas par kapusvētkiem.
No sākuma tie notikuši ne tur, kur tagad, bet vecajos baronu kapos. Tas, šķiet, bijis ap 1860. gadu, kad cilvēki sanākuši pieminēt mirušos, bet tad sācies negaiss. Kļuvis tumšs kā naktī, un vējš bijis tik stiprs, ka laukā gāzušies koki un vētra nolauzusi arī kapu krustus. Mācītājs ļaudīm kliedzis, lai visi guļas zemē, citādi būs gals klāt.
Pats labāk atceros, kādi kapusvētki bija 30. gados. Uz tiem, kā jau laukos, no tuvākas un tālākas apkaimes visi sabrauca ar zirgiem. Laukums kapličas priekšā līdz pat kapsētas mūrim bija pilns ar pajūgiem. Mūsdienās laukums gan ir sarucis, jo kapi ir izpletušies, tikai 19. gadsimtā no vietējā šūnakmens celtā kapliča palikusi savā vietā. Runā, ka tās celšanā roku pielicis arī novadnieks tēlnieks Teodors Zaļkalns. Tiesa, padomju laikos kolhoza partorgs vienam vietējam vīram izmaksāja degvīna pudeli, lai viņš nozāģē krustu, kas stāvēja uz kapličas jumta. Šis tā arī izdarīja.
Atbraucēji no citiem pagastiem, kam Allažu kapos atdusējās piederīgie un kam šeit bija radinieki, parasti palika arī pa nakti, un pēc kapusvētkiem Allažu tautas namā bija saviesīgā daļa, jo pašu svētku laikā jau visi veikali bija ciet. Kapos runāja mācītājs, dziedāja koris, kuru vadīja operdziedātāja Viktora Stota brālis Eduards, un spēlēja aizsargu orķestris. Kā vienmēr, tika pieminēti tie, kas uz viņu sauli aizgājuši pēdējā gada laikā. Piederīgie izvēlējās kādu viņiem veltītu dziesmu. "Ne jau vienmēr var ballēt, kādreiz jāapstājas un jāpadomā," – tā kapusvētkos sacīja vecie ļaudis.
Ko mēs kapusvētkos dziedājām? Visas dziesmas, kas cilvēkam vajadzīgas Ziemassvētkos, Lieldienās, Jāņos un kapusvētkos, jau iemācīja skolā. Šajā reizē tās bija tādas nopietnas baznīcas dziesmas. Tā jau tolaik kopš skolas laikiem bija pieņemts, un tas patika gan vecajiem, gan jauniem cilvēkiem, un visi zināja, ko dziedās kapos, ko baznīcā un ko citās vietās.
Kad uzkalniņā pa ceļam uz kapsētu iekārtoja arī Brāļu kapus, kuros bija apglabāti Brīvības cīņās kritušie, cilvēki pa ceļam pie saviem piederīgajiem piestāja arī tur. Es kā skolēns piedalījos Brāļu kapu atklāšanā – dziedāju korī. Tagad iepretī Brīvības cīņās kritušo kapu kalniņam ir arī Otrajā pasaules karā kritušo sarkanarmiešu kapi.
No kapusvētkiem līdz Mirušo piemiņas dienai
Un tad 1940. gada vasarā atnāca padomju vara. Kapusvētki, lai gan tika nosaukti par Mirušo piemiņas dienu, palika. Padomju laikos agrāko gadu brīvvalsts mantojumu jaunā vara līdzi ņemt negribēja. Koris kapos gan dziedāja, un arī pūtēju orķestris spēlēja. Melodijas dziesmām bija tās pašas, bet ar citiem vārdiem – no dziesmu tekstiem tika izstrīpots Dieva vārds.
Te gan vietā būtu jautājums: kā tad tik ātri – no jūnija līdz jūlijam – viss varēja mainīties? Bet tas bija pavisam vienkārši. Visur jau bija pakalpiņi, kas simpatizēja jaunajai kārtībai, pat negaidot, kamēr Latviju "uzņems" Padomju Savienībā. Tāpat daudziem nez no kurienes sirdī bija radusies mīlestība pret Staļinu un tas tik vien bija prātā kā dzīve PSRS.
No pašu vidus vien uzradās arī spiegi, kas skatījās, vai kāds neiet pie Brīvības cīņās kritušo kapavietām. Vēlākos gados paši vien nolauza arī varoņiem veltīto krustu.
Kad ienāca vācieši, tad jau it kā atgriezās tas, kas bija Latvijas laikā. Atkal kapusvētkos dziedājām tās pašas vecās luterāņu dziesmas, tikai daudzi mana gadagājuma puiši bija iesaukti armijā, jo no tā izvairīties nevarēja. Uz kapusvētkiem atbrauca arī pa kādam leģionāram, kas bija izsēti pa visurieni. Armijas drēbēs gan uz kapiem neviens speciāli nenāca.
Vēl atceros, ka 1944. gadā kapusvētku laikā pamalē dunēja lielgabali un daudzi bija gatavi bēgļu gaitām. Septembrī sākās Mores kaujas, kur pretī krieviem turējās mūsu leģionāri. Pēc kapusvētkiem aizbrauca projām arī diriģents E. Stots.
Un tad 1945. gadā atkal sākās jauna kārtība, lai gan pagasta vecākais Kārlis Krūmiņš, kuru neizsūtīja 1941. gadā, panāca, ka kapusvētki, lai arī kā Mirušo piemiņas diena, tomēr palika. Sava nozīme bija tam, ka daudzas lietas cilvēkiem, arī cieņa pret tradīcijām, tika ieaudzinātas jau skolā. Turklāt Allažus daudzas reizes bija apciemojis prezidents Kārlis Ulmanis, kurš te jaunībā bija vadījis piensaimnieku kursus. Tas cilvēkiem bija palicis prātā.
Un tā koris kapos dziedāja padomju laikam atbilstošas dziesmas cita diriģenta vadībā, bet orķestris vairs nespēlēja. Neskanēja arī baznīcas zvans, kas citus gadus bija iezvanījis kapusvētkus, jo arī baznīcā iet vairs nedrīkstēja. Un tieši tāpat kā 1940. gadā, dziesmās vairs nedrīkstēja pieminēt Dieva vārdu.
Bet 1949. gada kapusvētki gan nebija tādi kā līdz šim. Allažos bija daudz bagātu saimnieku, un viņus, protams, izsūtīja uz Sibīriju. Tos, kuri bija tuvāk politikai, izveda jau 1941. gadā. Kāds pa to neaprakstāmo pēckara jucekli paspēja izbēgt, bet citiem vajadzēja iestāties Staļina vārdā nosauktajā kolhozā, kas te, Allažos, tika nodibināts. Arī es tur aizgāju strādāt par slaucēju.
Un tad iestājās laiks, kas turpinājās piecdesmit gadus, bet savus piederīgos vasaras otrajā pusē pieminēt nekad neaizmirsām, un kapusvētku tradīcijas palika. Tiesa, mācītāja vietā runas gadiem ilgi turēja laicīgās varas pārstāvji.
Tagad gan man šķiet, ka kapusvētki tiek uztverti kā vēl viena izklaide. Bet tas nav nekāds festivāls, jo katram taču kādu brīdi jāpaliek mierā un nopietni jāpadomā par to, kas ir bijis, kas ir un kas vēl būs. Un ir jau arī kāds brīdis jāpasēro un jāsakopj aizgājēju kapavietas.
Kārlis Bergs: Ar vērtībām jau ir tā – tās paliek tad, ja tiek uzturētas spēkā. Es gan pats tagad vairāk dzīvoju atmiņās