Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tomēr, vai šoreiz tā darot, mēs neapzogam paši sevi?

Manuprāt, šis jautājums risina 21.gs. cilvēka, arī manas, būtības pašas dziļākās un slēptākās vēlmes un bailes. Tāpēc atbilde uz to nav nepieciešama kādam citam, bet vienīgi man pašam sev. Turklāt, ja ir runa par atbildi sev, vai nav īstā vieta tikai pārdomātiem argumentiem?

Pats savu nostāju risinu ar diviem, savstarpēji saistītiem apakšjautājumiem. Pirmkārt, kāpēc jautājums par kristietību šodien man ir aktuāls? Otrkārt, vai kristīgā baznīca ar tās pamatavotu Bībeli nav neglābjami novecojusi un vai tā var dot mūsdienu cilvēkiem saistošas atbildes, viņus uzrunāt?

Šo pārdomu lielākais izaicinājums ir īsi un konspektīvi apskatīt citkārt biezās grāmatās un garos lekciju ciklos iekļautus jautājumus. To nevar panākt visos aspektos, jo vairāki jautājumi prasa dziļāku ieskatīšanos.

1. Kāpēc nosaukumā liktais jautājums ir aktuāls?

Šķietami tūlītēja un negatīva atbilde uz šo jautājumu ir, ka mūsdienās ievērojami mazinājusies kristīgās baznīcas loma. Par to liecina ne vien patukšie dievnami, bet arī vairākas sabiedrības izvēles, kurām daļa kristiešu un baznīcu vēl arvien iebilst.

Pirms turpināt, vēlētos atgādināt kādu šim apskatam būtisku, taču bieži piemirstu vēsturisku patiesību. Kristietība Eiropai un arī mūs tautai nav svešķermenis, lai arī sabiedrība, īpaši postpadomju telpā (mēs tai skaitā), ir no tās atsvešinājušies. Šo mūsu sakņu un kristietības savstarpējo saikni rāda nevien dievnamu ēkas – mūsu vēsturisko pilsētu un ciemu pašsaprotama sastāvdaļa, bet arī draudžu un baznīcu pirmsākumos sakņotā mūsu izglītības sistēma, daudzu mums pašsaprotamu vērtību rašanās no kristīgās mācības un, visbeidzot, mūsu mākslas un kultūras klasika, kuru nevar saprast bez pamata zināšanām par kristietību. Vēsturiski raugoties, Latvija un visa Eiropa vēl 19./20. gs. mijā savā vairumā neapšaubīja šo kristīgo mantojumu.

Kristietība vairs nebauda sabiedrībā reiz ieņemto lomu vairāku iemeslu dēļ, no kuriem te varu pieminēt tikai nozīmīgākos. Mūsu, latviešu, gadījumā iespējams, ka mēs esam pārāk labi uzsūkuši nesenās okupācijas varas pretkristīgo un pretreliģisko pasaules skatījumu un tāpēc ticības lietās esam objektīvā spriestspējā vismaz daļēji ierobežoti. Tomēr šāda neizpratne par kristietības nozīmi ir tikai aisberga redzamā virsotne. Šādu neizpratnes un noraidījuma apkopojuma redzamo daļu nes vesela rinda dažādu mūsdienu cilvēku ietekmējušu pasaules skatījuma elementu, kuru summas iespaidā šodienas cilvēks vairs neapzinās tik daudz no tā, kas mūs ar un caur kristīgo baznīcu ir padarījis par tiem, kas mēs esam. Rezultātā mums tieši šis objektivitātes trūkums traucē saskatīt labumus, kurus kristietība spēja un arvien spēj piedāvāt.

Ja kristietība mums reiz tik daudz ir devusi un nozīmējusi, vai tiešām tā nav noderīga mums, arī turpinot mūsu attīstību un izaugsmi? Manuprāt, ir, bet argumentācijas pamatojums rodams jau atbildē uz otro jautājumu.

2. Kristietība un mūsdienu cilvēks

Kad vēlos runāt par kristietību, manuprāt, ir nepieciešams sākt ar Bībeli, jo tā ir vienīgais avots, uz kuru vienā vai otrā veidā atsaucas visas baznīcas. Tāpēc, kad vēlos formulēt kristietības un mūsdienu ļaužu savstarpējās attiecības, man vissvarīgākais ir noskaidrot tieši Bībeles noderību šodienas cilvēkiem – man un maniem laikabiedriem.

Mūsdienās Bībeles noderību atbilstoši maniem novērojumiem visbiežāk noraida ar tās it kā novecojušo skatījumu uz cilvēku un apgalvojumiem, ka kopš tās sarakstīšanas laika cilvēks ir progresējis. Tāpēc, ievērojot šādu uzskatu, no kristietības un Bībeles šodien var būt noderīgas tikai nedaudzas lietas vai arī kādas pārinterpretētas nostādnes.

Šādi uzskati pauž taisnību tikai par to, ka starp Bībeles grāmatu uzrakstīšanas laiku (apmēram 15.gs pirms Kristus dzimšanas līdz 1.gs. beigas pēc Kristus dzimšanas) un mūsdienām ir mainījušās trīs nozīmīgas dzīves sfēras.

Pirmkārt, ir mainījusies sabiedrības pamatnodarbošanās. Bībeles sarakstīšanas laikā absolūti lielākā daļa cilvēku dzīvoja laukos un bija saistīta ar lauksaimniecību. Pilsētās dzīvoja niecīgs iedzīvotāju skaits, un arī daudzi no tiem cilvēkiem nereti bija saistīti ar lauksaimniecību. Mūsdienās mūsu kultūrā tā vairs nav, tikai neliels iedzīvotāju skaits ir tieši saistīts ar laukiem un lauksaimniecību.

Otrkārt, ir kardināli mainījusies cilvēka mobilitāte un informācijas aprites tempi. Tolaik ceļošana un informācijas apmaiņa prasīja ievērojamu laiku un tikai reti cilvēki bija atstājuši savas dzimtās apdzīvotās vietas tiešu tuvumu. Pat klejotāji nomadi ceļoja salīdzinoši ierobežotā teritorijā. Ja divi ģimenes locekļi devās meklēt laimi katrs savā virzienā, iespējams, pat pie vislabākās vēlmes viņi viens par otru vairs nekad neko neuzzināja. Pie šī varētu pieskaitīt arī zinātnes lomu mūsdienu pasaulē, bet šoreiz par to šeit sīkāk rakstīt nav vietas.

Visbeidzot, ir mainījies dominējošais sabiedrības uzbūves modelis. Mūsdienās demokrātiska sabiedrības iekārta ir norma, tolaik pastāvēja neierobežotas monarhijas un dažādas formas tirānijas. Šķiet, visu vēl problemātiskāku padara tolaik pastāvošā verdzība, jo pat nelielās grieķu demokrātijas "salas" pārstāvēja vergturu demokrātiju.

Ja minētās trīs sfēras ir Bībeles sarakstītās vēsts pamats (vai arī to ievērojami ietekmē), nevis ir tikai laikmeta nosacīts valodas lietojuma un izteiksmes stils, tad Bībele un kristietība kā bibliskās atklāsmes pārstāve ir novecojusi un var būt vienīgi kā vēstures liecība. Tāpēc svarīgi ir atbildēt uz jautājumiem par Bībeles vēsts kodolu un to, kāda ir šī kodola saikne ar cilvēka dzīves kontekstu.

3. Bībeles vēsts kodols, lietojot mūsdienu terminoloģiju – mesidžs

Lai arī šeit jautājumam par Bībeles vēsts kodolu vēlos un varu pievērsties tikai virspusēji, vienā teikumā atbildēt uz to nav iespējams, jo atbilde prasa izskaidrojumus uz vairākām šķietami mazāk svarīgām niansēm.

Pirms pievērsties jautājumam par Bībeles vēsts kodolu (centrālo vēsti), ir jāprecizē atbildi neizbēgami ietekmējošo pieeju Bībelei. Šāds uzdevums nav viegls, paturot prātā ievērojamo Bībeles materiālu – 66 pierakstītāju spalvai piederīgas, atšķirīga garuma un dažādos laikos tapušās daļas/grāmatas. Starp citu, pieeju atšķirība Vecās un Jaunās Derības Rakstiem bijusi gana atšķirīga jau kopš sarakstīta Bībeles pirmā – 1 Mozus grāmata. Allaž individuāli cilvēki un grupas kādu konkrētu Bībeles grāmatu izcēluši un citu nodevuši aizmirstībai, vai pat centušies izņemt no Bībeles. Atceroties daudzās un dažādās Bībeles satura izmainīšanas vēlmes, ir patiesi jābrīnās par nenozīmīgām izmaiņām Bībeles kanonā (kopumā). Izņemot salīdzinoši nelielas domstarpības par vairāku Vecās Derības (apokrīfu/deiterokanonisko) grāmatu piederību Bībeles kopumam, mūsdienās standarta izdevums satur tieši tās pašas Bībeles grāmatas, kuras baznīcēna rīcībā bija jau apmēram 1800 gadus atpakaļ, vai, attiecībā uz Veco Derību, jau vismaz 2000 gadus senā pagātnē.

Respektējot Bībeles kanona fenomenu, šeit atbildi par Bībeles centrālo vēsti meklēšu visā tās kopumā. Sākotnēji uzdevums varētu šķist pārlieku grūts. Tomēr, tuvāk papētot, atrodu, ka Bībeles uzbūve nav nemaz tik sarežģīta. Bībeles iepazīšanu atvieglo tās lieneārais vēstures skatījums, t.i., tā sāk ar visa esoša tapšanas brīdi un sniedz visa esošā gaidāmo noslēgumu. Pēc gaužām īsa ievada par visa radīšanu (1. Mozus grāmatas pirmās divas nodaļas), Bībele raksturo pasaules un cilvēces galveno problēmu un grāmatu pēc grāmatas konsekventi rāda uz tās risinājumu. Turklāt, visas Bībelē iekļautās daļas, korelē ar šo lineāro skatījumu. Vairākas Bībeles grāmatas varētu dot iemeslu nelielam samulsumam, tomēr tās nekādā ziņā nopietni nekonfliktē ar šo centrāli.

Atbilstoši šādai pieejai, Bībeles centrālā interese ir par cilvēku un cilvēci, kas kritusi grēkā, ir Dieva nosodīta un saņēmusi apsolījumu par Dieva žēlastību (1. Mozus grāmata 3.nodaļa). Es apzinos, ka šinī nelielajā rindkopā ir vārdi un izpratnes, kuras ar kristīgo mācību tuvāk nepazīstamiem cilvēkiem var būt svešāki. Tāpēc šeit atkal prasīt prasās neliels skaidrojums.

Bībeles stāstījumā Dievs visu rada. Savukārt viss esošais ir radība, kurā cilvēks ir īpašs Dieva radījums. Cilvēkus – sievieti un vīrieti – Dievs veido un viņos iepūš Dieva dvašu, jeb Garu, kamēr visu pārējo Viņš rada ar vārdu. Mūsdienu sabiedrības uzskatu kontekstā jāprecizē, ka 1. Mozus grāmatas teksts nerunā par kāda dzimuma pārākumu. Tie abi – sieviete un vīrietis – ir vienlīdz nozīmīgi cilvēki ar atšķirīgu cilvēcisko būtību. Te bibliskais teksts vienlīdzību dažādībā uzsver ar cilvēku kā sievišķu un vīrišķu, nevis kā sievieti un vīrieti. Līdz ar to cilvēks ir radīts pēc „Dieva tēla, Dieva līdzības" (1.Mozus 1.nodaļa 26.pants), kamēr viss pārējais ir radīts pēc „sava veida" (21., 24. un 25.panti). Daži te saskata koloniālu un paverdzinošu domāšanu attiecībā pret pārējo radību. Tomēr cilvēka īpašā lomu Dieva radības vidū nav tikai privilēģija. Gluži pretēji, tā ir ar nenošķiramu atbildību – Dievam līdzvērtīgu rūpju pilnu valdīšanu pār radību. Par Dieva valdīšanas būtību nedaudz vēlāk.

Tātad, Bībele Dieva radītās pasaules centrā liek cilvēkus, sākotnēji bez kādas miesiskas vai garīgas nepilnības. Viņi krita grēkā (slavenā grēkā krišana!), tādējādi iekuļoties savā lielākajā problēmā. Kā katrs likumpārkāpums, arī grēkā krišana saņēma sodu. Tūdaļ gan jāpiebilst, ka grēkā krišanas sods saturēja arī kādu svarīgu, iespējams – vissvarīgāko, niansi. Tūlīt pie soda Dievs apsolīja cilvēkam atbrīvojumu. Brīdī, kad Dievs pasludināja sodu grēkā krišanas iniciatoram – velnam čūskas ādā – Viņš arī pasludināja grēka izraisīto rezultātu galīgu atrisinājumu, t.i., cilvēka atbrīvojumu no grēka un tā sekām (1. Mozus 3.nodaļa 15.pants). Tieši Dieva radības kroņa (nu jau grēcīgā cilvēka) lielākās problēmas atrisinājums ir Vecās un Jaunās Derības (Bībeles) kodols un centrālā vēsts. Tas šo vēsti padara ļoti personisku katram cilvēkam, jo šī vēsts paredzēta katram. Dievs savā valdīšanas būtībā mīl radību, vispirms – grēcinieku, un nav pasīvs malā stāvētājs. Tāpēc Viņš vēlas palīdzēt grēcīgajiem cilvēkiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpiebilst, ka grēcinieki saviem spēkiem nevar patiesi atbrīvoties no grēka un tā sekām, tāpēc Dievs nāk talkā un dāvā savu žēlastību.

Cilvēka centrālās problēmas un tās atrisinājuma praktiskā ikdienas izpausme, bibliskā skatījumā, ir pakļautība grēka varai un tās izraisītām nepatīkamām sekām – dažādas fiziskas un garīgas grūtības un, beigu beigās, grēka galējais rezultāts – nāve. Pie tam nāve cilvēku sāpina vismaz divējādi: pirmkārt, cilvēks daudzkārt piedzīvo savu draugu un tuvinieku aiziešanu, otrkārt, fiziskai nāvei ir pakļauts pats cilvēks. Savukārt, Dieva apsolījums grēciniekam ir grēka iedarbības mazināšana un, savā pilnīgā konsekvencē, grēka un tā seko pārvarēšana, kā arī ideāla dzīve kopā ar Radītāju – Dievu.

(Turpinājums sekos)