Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Lai gan vairākums iedzīvotāju šo pasākumu neatbalstīja, "Europride" Rīgā tomēr notika.

Uz sarunu par šo tēmu un par mākslas un kultūras nozīmi sabiedriskās apziņas veidošanas procesos esam aicinājuši gleznotāju Aija Zariņu, kura savās intervijās nav vairījusies runāt tiešu valodu, arī par neērtiem jautājumiem.

– Vairums Latvijas iedzīvotāju ar dažādas pakāpes negribēšanu uztvēra Rīgā notiekošo Europride pasākumu, un tomēr tas notika. Kā jūs uz to raugāties un kā vērtējat? Kāpēc tā?

– Vērtēju to negatīvi. Kā kultūras darbiniece, kas 20 gadus tuvinājusies mitoloģijai, pētījusi kultūras mantojumu, garīgās vērtības, veltījusi šai tēmai izstādes, vērtēju "praidu" negatīvi. Uz jautājumu, kāpēc tad senči darīja tā un ne citādāk, kāpēc dzīvoja ģimenēs, ievērojot tikumus, šodien atbildējusi ir arī zinātne. Tāpēc, ka tāds ir vienīgais veids, kā dzīvot saskaņā ar dabu un matēriju.

Vērtēju šādu pasākumu kā agresiju. Latvijas vērtību sistēmā pastāv zināmas morālas tradīcijas, tās jau tūkstošiem gadus uztur sievietes un vīrieša attiecības, kas ievēro dabas likumus. To ievērošana veido evolūciju. Tā garantē bērnu harmonisku radīšanu un audzināšanu.

Mana tēma mākslā jau daudzus gadus skar "Eiropas nolaupīšanas" tēmu – Eiropas kā civilizācijas tēmu. Tās degradācijas galvenā pazīme šodien ir dabas piesārņošana, cilvēka imūnsistēmas zudums, tas liecina par dabas likumu ignorēšanu. Ja tādā garā turpinām, tad nekādā ziņā pašreizējo civilizācijas tehnokrātisko attīstību nevar nosaukt par progresu. Tā ir degradācija.

Dabisko cilvēku dzimumu neievērošana ir muļķība. Smieklīga man liekas jau sievietes līdztiesība ar vīrieti. Sievietes dabiskais uzdevums ir dzemdēt bērnus, vīt ģimenes ligzdu, veidot vidi, kur augtu bērni, bet vīrieša uzdevums ir uzturēt ģimeni. Pašreiz Latvijas jauno kultūras darbinieku vidē maz ir ģimeņu, un tas ir bēdīgi. Man liekas, ja cilvēki neievēros dabas likumus, tad ko tad viņi ievēros? Savas iegribas? Daudzi pārpratumi saistās ar nezināšanu.

Sievietes tikumība cieši saistīta ar dabas likumu par telegoniju – tas nozīmē, ka jebkurš sakars atstāj uz nākamo bērnu iepriekšējo vīriešu ģenētiskās slimības. Tas ir dabas likums, kas darbojas arī dzīvniekiem. Sugas ķēvei, kurai raduraksti zināmi daudzus gadu simtus, nav pieļaujams neviens sānsolis. Telegonija ir materiālās pasaules likums. Mūsu senči to ievēroja. Neatkarīgi no tā, vai to kāds zina, tas darbojas.

Senos laikos būtnes nogalināšana vēl nedzimušam mātes ķermenī pamatoti tika uzskatīts par lielāku grēku, nekā cilvēka nogalināšana. Šodien zinātnes jaunākie pētījumi to apstiprina. Nogalināts cilvēks vēl var atdzimt, bet pēc aborta, kad kanāls, pa kuru būtne ienākusi, aizvēries, saglabāt būtni vairs nav iespējams, tā iet bojā. To nezinot, ar vieglu roku jaunas sievietes taisa abortus, vīrieši apmierina savas seksuālās iegribas, nogalinot citus.

Cilvēkam bez seksuālajiem centriem ir arī citi daudz svarīgāki centri, kurus bērniem jāattīsta no agras bērnības, kamēr daba nav sākusi jaunu posmu ar hormonu plosīšanos. Lai tad pusaudža vecumā būtu jau izveidots cilvēciskais pamats.

Ne velti tik daudz uzmanības veltīja mazbērniem, stāstot pasakas, veidojot morāli, sirdsapziņu, līdzjūtību, cilvēcību. Pašreiz šie jaunumi ar bērnu agru seksuālu audzināšanu, dzimumu maiņu, "gender" ideoloģiju ir aplami.

– Ar kādu mērķi un ideju, jūsuprāt, "praids" tiek rīkots – provocēt, pieradināt, uzspiest vai vienkārši izrādīties?

– Ar mērķi sašķelt sabiedrību. Piesārņot smalko plānu. Degradēt sabiedrību. Dezorientēt vēl nenobriedušos jaunos cilvēkus, ar vērienu rīkojot izklaides, kultūras pasākumus "praida" sakarā. Mirstošajā Rīgā iepumpējot latviešiem svešu enerģiju. Bet galvenokārt tiek grauta normāla ģimene, harmoniska bērna veidošanās iespēja.

– Un kāpēc tieši Rīgā, kāpēc Latvijā?

– Te rīkojas pēc citur labi iestudētiem scenārijiem.

– Mākslinieki ir jūtīgāki pret sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Viņi bieži ir kā "antenas", kuras uztver jaunas idejas, vēsmas, noskaņojumus. Ko jūsu "antenas" šobrīd signalizē?

– Izjūtu ārkārtīgi piesārņotu smalko plānu ar tādu kā lipīgu vielu. Zaudēta tīrība. Daudzi izjūt dziļu depresiju. Nepārtraukta piekāpšanās saliekusi muguras. Zaudēta jēga dzīvot.

Mūsdienu Latvijā cilvēki patstāvīgi, bez masu informācijas līdzekļu palīdzības nespēj nozīmīgas lietas atšķir no nenozīmīgām. Tāda nenobriedusi sabiedrība.

No otras puses ar krīzes palīdzību norauts pārsegs. Daudzas lietas labāk redzamas. Tagad jau ne tikai garīgi cilvēki sāk domāt, ka nauda nevar būt par vissvarīgāko dzīves vērtību, bet arī citi cilvēki. Mans dzīvokļa saimnieks man saka: jums māksliniekiem vieglāk. Varu iedomāties kā jūtas biznesmenis pēc 20 gadus veltīga darba. Veltīga dzīve.

"Praids" ir tāds eksāmens Latvijai. Cik gatava ir Latvija aizstāvēt savas vērtības?

– Vai un kā radošs cilvēks, mākslinieks spēj ietekmēt to, kas notiek apkārtējo ļaužu prātos, domās, vārdos?

– Mūsu nelaime ir, ka tā saucamos māksliniekus tur tālu no tautas. Kultivē elitārus, tos, kuri paklausa valdībai. Tiem dod naudu. Tos atbalsta un intervē masu informācijas līdzekļi. Ja "praidu" slavināsi, tad vadīsi mākslas projektus, literārus žurnālus. Bet patiesībā mākslinieks ir sabiedrības sirdsapziņa.

Aspazija teica:

"Kur atrast tādu cietsirdību
un rūgtāku vēl apsmieklu
kā: izsalkušam līdzēt gribu,
tam sniedzot puķi smaržīgu!

Nav mūsu uzdevums un bažas
tiem maizes kurvjus iznēsāt,
mums rādīt tik, kā savas važas
tie paši spētu sadragāt."

Āksti jau arī senos laikos galmā drīkstēja runāt patiesību.

Bet skatoties filmas, lasot grāmatas, cilvēki tiek ļoti spēcīgi ietekmēti, programmēti. Var garu pacelt, var degradēt. Var baltu uzdot par melnu. Un skatītājam vajadzīgs ļoti patstāvīgs prāts, lai pats varētu novērtēt. Nevajadzētu tā sakot "ēst" visu pēc kārtas.

– Cilvēki mēdz ļoti dažādi reaģēt vienādi nepatīkamā situācijā – viens piesaka bada streiku, viens ignorē, viens skaļi protestē, viens raud, viens kliedz. Kāda jums ir reakcija? Kā rīkoties, ko darīt?

– Latvijai ir svarīgi nezaudēt savu identitāti. Nezaudēt savas vērtības, savus uzskatus par tikumu, godu. Vajadzētu nopietnu jautājumu risināšanā apvienoties ticīgajiem ar neticīgajiem, bagātajiem ar nabagajiem. Apvienoties dažādu nacionalitāšu cilvēkiem. Ne velti mēs tiekam šķelti – tā mūs ir vieglāk pārvaldīt.

Bieži domāju, ko tad darīt visgrūtākajos brīžos? Te ir tādi brīži, kuri nepakļaujas iepriekšējai dzīves pieredzei, kuros mūsu dvēselei tiek pārbaudīts briedums. Katrs šāds gadījums ir atsevišķs. Man liekas vissvarīgāk ir nezaudēt cilvēcību.

– Kas, jūsuprāt, ir lielākā vairuma cilvēku nepatikas pamatā – pats pasākums, cilvēki, kas tajā piedalās, vai uzspiestā forma, kādā tas notiek?

– Kad eju ar velosipēdu cauri Vecrīgai un man pretī viens pēc otras nāk šo nobarojušos oranži ģērbto vīriešu bezkaunīgie bari, ārzemnieki, kas ieradušies sporta spēļu sakarā, tad manī kaut kas automātiski noreaģē. Es jūtu, cik liela starpība starp taktisko latviešu sabiedrības kultūras līmeni un citām svešām kultūrām. Imants Kalniņš Latvijas situāciju nosauca par "vaļā atvērtām durvīm".

Ar daudziem seksuāli citādi orientētajiem esmu daudzus gadus pazīstama, ar dažiem draudzējos. Neesmu izjutusi problēmas mūsu starpā. Viņi vientuļi pārdzīvo savu nepilnību, citādību. Es ar viņiem solidarizējos. Bet šāds pasākums ir viņu izmantošana. Daudzi no citādi orientētajiem kultūras darbiniekiem paši norobežojās no "praida", jo sajūtas daudziem no viņiem ir ļoti asas.

– Mākslas nozīme ir nepārtrauktībā kā procesā, vienam dodot, otram saņemot un pārradot tālāk. Kā jūs vērtējat, vai joprojām šis došanas moments ir nepieciešamajā līdzsvarā, lai ideju radīšanas pasaule nesāktu buksēt, tādējādi radot vakuumu sabiedriskajā domā?

– Tā ir liela problēma šodien – patērētājam sākt pašam radīt. Radīt un dot ir visa pamatā. "Dod Dieviņi citam dot, ne no cita mīļi lūgt." Cik cilvēks jūtas lepns un apmierināts ar sevi, kad rada un dod. Cik svarīgi būt pašam ar sevi apmierinātam? Sabiedrības pašreizējais modelis vērtē tikai privātīpašumu, skatās uz cilvēku kā atsevišķu būtni. Ir grūti tādos apstākļos atrast kaut vismazāko spraugu, lai varētu darboties radoši, lai citam dotu, nevis tikai ņemtu sev.

Pārrauta ir tradīcija. Jaunie cilvēki, kas ar vienu kāju dzīvo ārzemēs, ar otru te, vairs nerespektē savus vecākus, savus senčus, to kultūras tradīciju, kura glabā tautas mentālo modeli, jo viņu acīs par svarīgāko kļuvusi nauda. Nav viņu prāts tik nobriedis, lai spriestu atbildīgi, nav viņiem vēl tik daudz pieredzes. Un tas tiek izmantots, lai grautu tūkstošgadu vērtību sistēmu modeli.

Lai rastos radītāji un idejas, nepieciešams laiks. Nepieciešami tādi priekšnoteikumi, kā līdz septiņu gadu vecumam, cilvēkam jāļauj būt ar sevi, ar dabu, jāiemācas ieskatīties sevī. Idejas prasa laiku, mācēšanu palikt vienam ar sevi, gaidīt. Ticēt sev. Laiku prasa arī nesteidzīga ieskatīšanās vecmāmiņas pūra lādē, lai netiktu pārrauts latvieša nepārtrauktības process.

Latvietis pēc savas dabas zina pats, pats vērtē. Pa šiem divdesmit gadiem latvietis ir daudz ko pieredzējis, daudz iemācījies. Bet situācija ir sarežģījusies.

– Atgriežoties pie "Europride" tēmas – kā jūs atbildētu uz jautājumu, kas notiek vai kas tiek darīts ar cilvēkiem, kas notiek viņu prātos? Kāpēc?

– Nemanāmi tiek degradēta sabiedrība. Ir tāda teorija "overton logi''. Tas ir tad, kad lēnām varde tiek sildīta, un nemaz nepamanīsi, kad tā sāk jau vārīties. It kā nelielas novirzes no tikuma sākumā, no pierastās kārtības. Nu un tad? "Visi tā dara". "Tagad tas ir moderni". Bet process turpinās.

Sievietei ar vīrieti taču jābūt līdztiesīgai. Rezultātā mammas iet darbā katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, bērnam vairs nav mammas. Bērns vairs neatšķir, kas ir viņa mamma – bērnudārza audzinātāja, vai kas? Process turpinās, sabiedrību pieradina pie domas, ka tas ir normāli, ka bērnam nav mammas.

Bērnus dzemdēt ir sāpīgi un grūti. Audzināt ļoti ilgi un gandrīz neiespējami ar tādiem ienākumiem, kā Latvijā ir šodien. Ir grūti būt sievietei un vīrietim, bet tā pa vidu...

Ja skatāmies to visu kopā – cīņa par sievietes līdztiesību ar vīrieti, aborti, ārkārtīgi indīgie kontracepcijas līdzekļi, feminisms, kārtība, kāda valda bērnudārzu un skolu sistēmā, viendzimuma laulības, "gender ideoloģija", bāriņtiesas, tad tas viss ir vērsts uz ģimenes graušanu. Un sistēmu, kura gadu tūkstošus garantēja veselu bērnu dzimšanu un harmonisku cilvēka veidošanu, saukt par novecojošu ir muļķīgi.

Ja runā par tiesībām, apdraudētas ir tiesības būt par māti. Mūsdienās nav problēmas realizēt savas iegribas. Problēma ir dzīvot normālā ģimenē, būt par normālu mammu un tēti.

– Vai māksla un kultūra šobrīd rada domu, ideju, kas tālāk cilvēkus iedvesmo darbībai, vai tieši otrādi – māksla atspoguļo jau notiekošo, un tonis tiek radīts kaut kur citur – politikā, ekonomikā, finanšu sistēmā, medijos?

– Apmaksāta tiek tā māksla, kas kalpo noteiktām struktūrām. Tagad apmaksāta ir "praida" māksla. Nav jau noslēpums, un ikviens ir pamanījis, ka, lai uztaisītu aktierfilmu, "gender ideoloģijai" jānes mesli. Tieši kultūra ir ideoloģija. To tad arī izmanto. Netikumība, dēmonisms, visatļautība, viendzimuma laulības, infantilisms, tolerance pret kroplībām ienāk kultūras aizsegā. Tāpēc es kā kultūras darbinieks klusēt vairs nevaru.

Īstai mākslai tikai tad ir nozīme, ja radītājs sazinās ar savu zemapziņu, ar savu intuīciju, izmanto visas zināšanas, ko viņa būtne uzkrājusi, daudzas reizes dzīvojot, izmanto iepriekšējo paaudžu uzkrātās zināšanas.

"Tas cilvēcei pats priekšgalā iet dzīves cīņā asā – un iepriekš laika grāmatā tas nākamību lasa. Kā praviets, stāvot kalngalā, tas sludina par briesmām, un viņa dzeja rakstīta ar žulti un ar liesmām." Aspazija tā rakstīja par to, ko dara mākslinieks. Nekas nav mainījies. Ja Papa Karlo rausta leļļu aukliņas, tad mākslinieka uzdevums nav mainījies.

– Ko jūs personīgi domājat par "Europride" Rīgā?

– Latvijas milzu parāds, cilvēku dzīve pusbadā, tukšā Rīga, milzu īres, ģimenei pabalsts 11 eiro mēnesī, un pēkšņi lielu naudas līdzekļu nevajadzīga izšķērdēšana geju izklaidēm? Izskatās kā dzīres mēra laikā.

Melna saukšanu par baltu. Patiesības noliegšana. Meli. Dažādu filozofiju izgudrošana, lai aizstāvētu netiklību. Tas viss kopumā rada cilvēku galvās tādus garīgus vīrusus. Pienāk tādas situācijas, kad šie vīrusi sāk patstāvīgas mutācijas. Jāstāv atstatus, lai saglabātu spēku un reālo saprātu.