1517. gada otrajā pusē nevienam nezināms provinces universitātes profesors Mārtiņš Luters publicēja 95 tēzes. Par pārsteigumu pašam un citiem, viņa sacītais un rakstītais ieskandināja stīgu, kura rezonēja pāri visai Eiropai un arvien dzirdama pasaulē. Mārtiņš Luters kļuva par to mazo akmeni, kas sašūpoja lielo vēstures vezumu, jo viss bija īstajā brīdī un īstajā vietā. Kopš brīža, kad sāka skanēt Lutera balss, viņa Vitenbergas universitāte, pilsēta un Saksija no provinces kļuva par centru, kurai bija pievērsta tā laika pasaules acs.
Ziņas par globālajām ideju kustībām un vārdu cīņām pārsteidzoši ātri sasniedza citu Eiropas provinci – rosīgo Hanzas pilsētu Rīgu, kur arī sāka attīstīties notikumi.
Rīdzinieki un tuvākie un tālākie mūsdienu Latvijas iedzīvotāji dzīvoja tikpat reliģiski piesātinātā kultūrā, cik viņu līdz cilvēki citviet kristīgajā Eiropā. Dzīve sākās ar kristību, gāja caur dažādiem baznīcas rituāliem un noslēdzās baznīcas sētā – kapos. Tieši tāpēc ticības jautājumi bija tik liela aktualitāte, tieši tāpēc cilvēki nekautrējās droši pastāvēt savā ticībā, par to iedegties un nest upurus ticības dēļ.
Vitenbergas, jeb luteriskā Reformācija pēc formas bija divu galveno kristīgās ticības nešanas ietekmju varā. Pirmkārt, kā Luters pats, liela daļa luterisko reformatoru bija universitātes mācībspēki. Viņi sirsnīgi ticēja diskusijas nozīmei un bija gatavi Kristus patiesības dēļ diskutēt un rakstīt garus darbus. Pateicoties šai iezīmei, luterāņi atstājuši ļoti apjomīgus teoloģiskus darbus.
Otra iezīme bija pastorālā dedzība. Arī šajā ziņā Luters izcēlās. Pats 95 tēžu sarakstīšanas sākums meklējams Lutera cīņā par Kristus vēsts pasludinājumu katram baznīcēnam, lai katram kristietim būtu pieejams dvēseles miers, kuru var dot tikai Kristus žēlastības Evaņģēlijs. Dažādos laikos abas šīs ietekmes ir izpaudušās ar atšķirīgu intensitāti, diemžēl pēdējos gadsimtos vairāk otrajai zaudējot.
Rīga – bagāta kupču pilsēta – līdz pat 20.gs. īsti nav vēlējusies universitāti. Zināma gudrība jau arī ir, tik daudz jaunu cilvēku, kuri pa starpām cītīgām studijām var arī skandalēt un radīt citas problēmas. Nē, tas rīdziniekiem nebija vajadzīgs. Tāpēc Rīgā luteriskā Reformācija nevarēja ienākt caur universitāti. Tomēr kaut kādas universitātes darbības pazīmes saglabājās.
Tā 1522 .gada 12. jūnijā Rīgas pilsētas pirmais reformators Andreass Knopke[ns] sarīkoja diskusiju ar Reformācijas oponentiem. Diez vai varam šaubīties, ka šāda ideja viņam nāca no studiju laikā apgūtās prakses. Dedzīgais Reformācijas atbalstītājs sastādīja un prezentēja 24 tēzes.
Vēsture klusē, vai diskusijā bija kāds uzvarētājs. Diez vai arī tāds būtu jāmeklē, bet pats diskusijas fakts un diskutēt vēlējošos piedalīšanās ir gana svarīgs, lai mēs to atcerētos un neļautu atmiņai par šo notikumu pazust kā adatai vēstures siena kaudzē. Tāpēc 1522.gada jūnija diskusija nebūtu iekļaujama tikai luterāņu un Romas katoļu vēstures lapās, jo, lai arī citas konfesijas un grupas nepiedalījās, tieši saruna, kurā piedalījās Reformācijas oponenti un atbalstītāji, par ticības lietām ir liecība. Jo kristiešiem ir svarīga saruna.
21.06.2015 08:53
Divi ekumēniski nozīmīgi jūnija notikumi Baznīcas vēsturē
Autors Voldemārs Lauciņš, gudribassakums.lv
www.makslasvesture.lv
Tā nu ir sanācis, ka jūnijā ir atzīmējami divi vēsturiski notikumi, kas vairāk saistāmi ar luterāņiem, bet ir ar lielu nozīmi ekumēniskajā, jeb visas kristietības vēsturē. Pirmais ir notikums tepat Rīgā.