Karš Ukrainā liek aizdomāties
Rīgas Tehniskajā universitātē notika diskusija "Biznesa atbildība konflikta – karadarbības – apstākļos. Ukrainas pieredze". To rīkoja Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platforma ("KSA Latvija") un Ukrainas Korporatīvās sociālās atbildības attīstības centrs. Ukrainas pusi ar ekspertu veidoli pārstāvēja Korporatīvās sociālās atbildības attīstības centra valdes priekšsēdētāja Marina Saprikina un uzņēmēju pārstāvis Vasils Gubarecs.
No Latvijas puses ieteikumus, ko darīt, lai tad, ja sāktos notikumi, kas būtiski ietekmētu sabiedrības dzīvi un uzņēmējdarbību, pauda Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, aviokompānijas "airBaltic" korporatīvās komunikācijas viceprezidents Jānis Vanags un uzņēmējs ar darba pieredzi Ukrainā Ainārs Lankovskis.
Atklājot diskusiju, "KSA Latvija" valdes priekšsēdētāja Agnese Alksne sacīja, ka daudziem Latvijas uzņēmēju projektiem jau Krievijas rubļa un Ukrainas grivnas svārstīgais kurss bijis ievērojams risks.
"Konflikta izvēršanās Krimā ar tā viļņveida efektu reģionā, skarot Ukrainu, situāciju ir padarījusi kritisku. Tiek ietekmēti ne tikai uzņēmumi, kas eksportē, bet arī tie, kuri ir investējuši Ukrainā, tai skaitā nodarbina cilvēkus, kas šajā situācijā tiek aicināti iesaistīties valsts aizstāvēšanā. Kāda ir investoru rīcība konfliktējošos reģionos un pieredze, ar kādām biznesa, sociālās atbildības un ētikas dilemmām nākas saskarties uzņēmumiem, iestājoties krīzei?"
Izvēle: bēgt vai palikt
Gan M. Saprikina, kura dzīvojusi Doņeckā, gan V. Gubarecs uzsvēra, ka Krimas okupācija un tai sekojošais karš Austrumukrainā ir radījis ne tikai bēgļu straumes, bet arī pārmaiņas uzņēmēju ikdienā, uzdodot jautājumu: ko darīt tālāk?
Pēc M. Saprikinas domām, viena no atbildēm ir – ja tas iespējams, izsverot ne tikai finansiālos, bet arī ētiskos aspektus, turpināt biznesu "kā parasti" un formāli norobežoties no politikas. Tā kā tas īsti nav iespējams, nākamā iespēja ir atstāt krīzes rajonu, pametot likteņa varā gan uzņēmumu, kurā ieguldīta nauda, un darbiniekus.
Ir arī trešais ceļš – saprast, kas noticis, apsvērt, cik ilgi turpināsies krīze, un iespēju robežās mazināt negatīvo iespaidu uz biznesu. Viņa gan piebilda, ka jebkurā gadījumā pastāv risks, ka iecerētais var arī neizdoties, jo uzturēšanās kara zonā var nozīmēt ne tikai biznesa zaudēšanu, bet arī reālu drošības apdraudējumu.
Savukārt V. Gubarecs klāstīja, ka uzņēmums, ar kuru viņš kā sabiedrisko attiecību speciālists ir saistīts, – Japānas tabakas kompānija –, parūpējies par saviem darbiniekiem, pārceļot viņus ar visām ģimenēm uz citiem Ukrainas reģioniem. Tagad visi 30 no Donbasa evakuētie darbinieki veiksmīgi turpinot pārstāvēt sociāli atbildīgo kompāniju jaunajās dzīvesvietās. Daudz vairāk rūpju valstij radot tie bēgļu tūkstoši, kuri izvēlas doties uz galvaspilsētu Kijevu.
"Ukraina mācās no savām kļūdām, saprotot, ka pilnīgi drošs par savu rītdienu nevar būt neviens," piebilda V. Gubarecs, bet viņa kolēģe pie viena atgādināja, ka pērn karš plosījās 11 vietās visā pasaulē, neskaitot nemaz daudzos mazāka mēroga konfliktus, un kurš gan var pateikt, kas notiks, piemēram, 2016. gadā.
Ko mācīties no Ukrainas
Pati pilnīgākā pieredze vienmēr būt gataviem krīzes situācijām, kā to uzsvēra "airBaltic" priekšstāvis J. Vanags, neapšaubāmi ir aviokompānijām, kuras nestandarta situācijām sāk gatavoties jau uzņēmuma dibināšanas dienā, domājot par lidojumu drošību. Lidsabiedrības "airBaltic" atceltos reisus uz Odesu un Simferopoli gan viņš skaidroja ar pasažieru trūkumu šajos reisos, bet ne drošības situāciju Ukrainā. "Drošības dēļ mēs esam bijuši spiesti atcelt vienīgi reisus uz Telavivu un Tbilisi," viņš piebilda.
Vērtējot Ukrainas uzņēmējdarbības vidi, savos izteikumos paskarbs bija uzņēmējs A. Lankovskis, kurš kādu laiku strādājis gāztā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča dēla firmā. Viņš vairākkārt uzsvēra, ka daudz lielākus riskus uzņēmējdarbībai un arī valsts drošībai par tiem, ko rada ārējais apdraudējums, rada korupcija, nodokļu nemaksāšana un tukša runāšana par eiropeiskām vērtībām, bet nevēlēšanās tās iedzīvināt ikdienā, kā arī neskaidri politiskie mērķi.
Turklāt, kā piebilda kāds cits latviešu uzņēmējs, kurš pirms kara sākšanās darbojies Ukrainā apdrošināšanas jomā, Rietumi, cerot uz Ukrainas 40 miljonu tirgu, uz daudzām lietām, kam maz kopīga ar demokrātiju, joprojām skatās caur pirkstiem.
Diskusijas dalībnieki no Ukrainas gan iebilda A. Lankovskim un viņa kolēģim, sakot, ka viņš ir runājis par tādu Ukrainu, kāda tā bija pirms gada, bet atzina, ka "skats no malas bez rozā brillēm" arī dažkārt noderot.
Diskusijas nobeigumā Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle atzina, ka galvenā mācība, ko pašlaik no Ukrainas krīzes gūst uzņēmēji, ir tā, ka Latvijā tagad daudz nopietnāk domā gan par materiālo rezervju un krīzes garantiju fondiem, gan to, cik droši Latvijas uzņēmēji var justies pasaulē.
"Ja nebūtu Ukrainas mācību stundas, vai mēs tāpat vien iedomātos, ko nozīmē vienu dienu iztikt bez elektrības, un vai katram uzņēmumam būtu plāns, ko darīt, ja rastos drošības krīze?" viņa vaicāja.
