Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tomēr, kāpēc lūgšana? Vēl vairāk, kāpēc Mūsu Tēvs lūgšana?

"Mazajā katehismā" lūgšanas daļa ir gandrīz tikpat gara cik baušļi, jo pie pirmajām četrām lūgšanām Luters ir pievienojis arī paskaidrojumu, par ko ir runa. Tas nav maznozīmīgi, jo Tēvreizes īsos formulējumos ir pateikts daudz vairāk par vienkāršu vārdu savirknējumu.

Te ir viss, kas mums ikdienai ir vajadzīgs, un vēl vairāk.

Ir svarīgi novērtēt to, ka Tēvreizes lūgšana nesākas ar mums pašiem, cilvēkiem. Vai tā nav brīnišķīga lieta? Protams, grēcinieks tā ka gribētu, lai viss būtu tikai par un ap viņu. Tomēr tā nenotiek.

Visa sākuma punkts ir Dievs. Tieši ar Dievu un Viņa plāniem ir labi un pareizi sākt. Tāpēc mēs pirmajā lūgšanā lūdzam, lai Dieva [person]Vārds top svēts, proti, lai tas mums ir īpašs. Ja Dieva Vārds mums ir svēts, tad arī citas lietas nostāsies savās vietās.

Te, manuprāt, vislabākais laicīgais salīdzinājums ir ar vecākiem, īpaši mīlošu un gādīgu tēvu (protams, mēs te neaizmirstam par mātēm, bet salīdzinājumam tēvi ir parocīgāki). Kā tad ir, ja tētis mūs mīl un mēs mīlam viņu, vai mums vārds tētis un viņa personas vārds nav ar īpašu nozīmi? Vai nav tā, šādā gadījumā, ka mēs arvien esam iepriecināti par tēti, viņa vārds mums raisa prieku un, ja kāds to nonievā, tad esam aizvainoti? Ja spējam sev to tā nostādīt, tad, manuprāt, neizpratnes par Dieva Vārda svētīšanu nebūs. Protams, mūsdienu traģēdija, kad tik daudz bioloģiskie tēvi (tēviņi?) neatbilst šiem kritērijiem, tik ļoti daudziem cilvēkiem sagādā ārkārtīgas grūtības šādu lietu pieļaut un pieņemt.

Kas tad ir pārējās lietas, kuras lūdzam par Dievu – otrajā un trešajā lūgšanā? Te lūdzam par Dieva Valstību un viņa prāta [gribas] notikšanu uz zemes. Ja paturam prātā, ka Dieva Valstība un Viņa griba ir tikai uz labo (tur nav nekā slikta, sabojāta vai sāpinoša), tad lūgt par šīm lietām nav tikai pareizi un bibliski, bet arī meklēt mūsu pašu vislielāko izdevīgumu. Piedodiet par tik egoistisku lietu pavērsienu, bet vai tiešām nav tā, ka Dieva lietas pareizi sakārtojot jau šeit uz zemes, mums pašiem no tā ir vislabāk? Un ja tā, kāpēc par to nelūgt. Turklāt, pie Dieva žēlastības Valstības un gribas nākšanas uz zemes, labi būs ne tikai mums, bet ikvienam.

Pēdējās četras lūgšanas jau ir par mums – mūsu ikdienas vajadzības, mūsu attiecības ar tuvākajiem, garīgs un miesisks pasargājums ikdienā. Tās ir lietas, kuras mūs visvairāk nodarbina dzīvē. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka Kristus Tēvreizē ir licis ne vien Dieva lietas, bet arī neaizmirst mūsu ikdienu.

Te vēlējos vēl vienu, manuprāt, īpašu akcentu visam jau iepriekš sacītajam – vai, apskatot dievišķās lietas pirmajos trīs lūgumos un mūsu ikdienas lietas pēdējos četros lūgumos neesam palaiduši garām kādu īpašu toni. Es runāju par uzrunas vārdiem. Lai arī Dievs ir licis dievišķās lietas kā pirmās lūgšanā, Viņa žēlastība ir apliecināta vēl pirms visa sacītā! Kā citādi tad var nosaukt to, ka visvarenais Dievs mūs ir mudinājis Viņu uzrunāt pat tēvu!? Mums pie Viņa nav jāvēršas kā pie barga kunga, bet gan kā pie mīloša tēva. Vai tas nesaliek visus pareizos punktus uz "i"?

Tiktāl pamatieskats par lūgšanu, kas ikdienu padara īpašu – par godu Dievam un svētību man un maniem līdzcilvēkiem.

*Senāk luteriskajā baznīcā bija tradīcija vēsturiski pieņemtajos īpašajos Baznīcas liturģiskā gada gājumos (īpaši Adventa un Kristus Ciešanu laikā), pievērsties kristīgās dzīves pašām pamatlietām (tautas valodā – vienreizvienam). Kur vēl tās vislabāk atrast kā Lutera "Mazajā katehismā", kas ir paredzēts katra kristieša ikdienai!?

Sekojot šai tradīcijai, "Gudrības sākums" šajā Klusajā nedēļā apskata Mārtiņa Lutera "Mazā katehisma" sešus artikulus jeb mācību gabalus – baušļus, ticības apliecību, Tēvreizes (Mūsu Tēvs) lūgšanu, Svēto Kristību, grēku sūdzēšanu un Svēto Vakarēdienu, katram no tiem veltot vienu nedēļas dienu.