Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ekumēnisko ticības apliecību kritikai ir nelieli pamatoti iemesli, bet to lietošanai ir liela, vēsturiski apliecinājusies nozīmība.

Svētie Raksti diezgan skaidri sludina (Rom 10:9), ka "ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts." Vai tas nav pietiekoši skaidrs iemesls ticības apliecības nozīmei katra kristieša dzīvē?

Tātad šāda ir visīsākā ticības apliecības forma. Tika viena lieta, lai nebūtu pārpratumi, kad vēstule romiešiem lietu vārdu Kungs, lai norādītu, kas mums par Jēzu jāsaka, te netiek domāts kāds neliels priekšnieciņš (direktora kungs), vai visgudrs skolotājs. Ar vārdu Kungs (grieķiski – kyrios) Vecās un Jaunās Derības Rakstos, it īpaši šeit, ir domāts tikai viens Kungs – īstais un patiesais visu lietu Kungs, proti – Trīsvienīgais Dievs.

Summējot no kristieša tiek prasīta apliecība par Jēzu kā Dievu. Tas, kurš neapliecina Jēzu par patiesu Dievu, tas nevar būt kristietis, jo Kristus par patiesu Dievu var atzīt tikai Svētā Gara spēkā (sal. 1Kor 12:3). Ja ticības apliecināšanai ir tik liela nozīme, vai ticības apliecība var būt maza lieta kristieša ikdienā?

Pāvila vēstulē romiešiem minētā patiesība satur vienu no īsākajiem ticības apliecības formulējumiem. Vēl cita, šai līdzīga, nāk no evaņģēlijiem, kur Pēteris, visu apustuļu ticību kopā ņemdams, saka šo pašu apliecību, atbildot Kristum (Mt 16:16): "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Uzreiz redzam, ka Kristus šo visu apustuļu ticības apliecību ceļ tai pienācīgā godā, jo tieši uz šādas ticības apliecības, Jēzus vārdiem (turpat, 18.pants) – klints, Jēzus "cels savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks."

Šīm īsākajām ticības apliecības formām Baznīcas vēstures gaitā tapušas arī izvērstākas versijas, piemēram, ievadā minētās ekumēniskās ticības apliecības. Kādi gan iebilst, jo tās neesot bibliskas. Vēsturiski vērtējot, tiešām, ekumēniskās ticības apliecības ir radušās kādu laiciņu pēc Jaunās Derības sarakstīšanas. Turklāt, tās ir radušās jau ārpus Palestīnas, pat ārpus strikti Vecās Derības (jūdu) pēctecībā esošās tradīcijas. Tāpēc tajās lietoti arī atšķirīgi, Bībelē nesastopami termini.

Tomēr, vai, ja Bībele saka, ka ir viens patiess Dievs trīs personās – Tēvs, Dēls un Svētais Gars, trīsvienības mācība būtu nebibliska, jo paši Raksti terminu Trīsvienība nelieto? Gluži otrādi, ja no Rakstiem mēs varam kādu lietu izsecināt ikdienas lietojumam, tas ir pat ļoti bibliski. Tieši tā ir ar ticības apliecībām. Tās ir patiesi bibliskas, kaut arī tapušas vēlākos laikos, jo tās nes Bībeles vēsti.

Kāpēc tieši šīs? Manuprāt, šīs ir pietiekoši labi noformulētas – īsas, bet ne pārāk īsas, daudz ietverošas, bet ne par daudz apskatošas. Citiem vārdiem, gadsimtu gaita ir brīnišķīgi parādījusi, cik noderīgas tās var būt kristietim. Kāpēc tad no tām būtu jāatsakās? Vai vienkāršs untums – gribu vai negribu – var kalpot par pamatu atsacīties no tādas bagātības? Es negribu no šīs bagātības atsacīties un arī citus nevaru uz to mudināt.

Tiktāl pamatieskats par ticības apliecību – nepieciešamu un arī Baznīcas vēsturē labi noformulētu, lai man šodien šeit un mūža garumā ir arvien pie kā atgriezties, kad vajag sev pašam vai tuvākajam atbildēt un apliecināt – kas ir mans Dievs.

* Senāk luteriskajā baznīcā bija tradīcija vēsturiski pieņemtajos īpašajos Baznīcas liturģiskā gada gājumos (īpaši Adventa un Kristus Ciešanu laikā), pievērsties kristīgās dzīves pašām pamatlietām (tautas valodā – vienreizvienam). Kur vēl tās vislabāk atrast kā Lutera "Mazajā katehismā", kas ir paredzēts katra kristieša ikdienai!?

Sekojot šai tradīcijai, "Gudrības sākums" šajā Klusajā nedēļā apskatīs Mārtiņa Lutera "Mazā katehisma" sešus artikulus jeb mācību gabalus – baušļus, ticības apliecību, Tēvreizes (Mūsu Tēvs) lūgšanu, Svēto Kristību, grēku sūdzēšanu un Svēto Vakarēdienu, katram no tiem veltot vienu nedēļas dienu.