Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Taču bija arī piedāvājums tikties ar ne tik ikdienišķu nodarbju pārstāvjiem. Piemēram, Allažos pie sevis uz mednieku namiņu "Auziņās" aicināja pieredzes bagātais mednieks Arvīds Broks un viņa domubiedri.

Mednieks – tas ir dzīvesveids

Allažu pagasta Tautas nama vadītāja Gunta Rudze stāsta, ka Amatu diena pagastā notiek jau trešo reizi. "Diskutējām, kādas profesijas cilvēkus būtu interesanti sastapt. Bija ideja gan par amatniekiem, bet prievīšu aušana, adīšana, tamborēšana jau ir bijusi. Pērn cepām maizi, ciemojāmies pie kokļu meistara un klūdziņu pinēja Arņa Ābeles. Tur pie viena daudz ko varēja uzzināt arī par ārstniecības augiem, jo viņa dzīvesbiedre Gaida ir bioloģe.

Tā nonācām pie domas par medniecību, jo Allažu mednieki arī ikdienā ir ļoti atsaucīgi cilvēki, bet medīšana ir ļoti sens amats. Var teikt, ka mednieki ir pat tādi kā savas nozares filozofi, bet iešana medībās – dzīvesveids," teic Tautas nama vadītāja.

Allažu mednieku mājā bija sapulcējušies vairāk nekā pussimts dažādu paaudžu cilvēku. Daudzi no viņiem par medībām bija tikai dzirdējuši un labprāt klausījās mājastēvu stāstos, no kuriem daļa bija saistīta ar vairāku desmitu gadu senu vēsturi, kad allažnieki paši savos mežos nemedīja un šejieni brauca vien augstas amatpersonas no Rīgas kopā ar miesassargiem. Taču nu jau tā ir tāla pagātne. Kāds gan vēl atceras, piemēram, tādu vietvārdu kā Dzērāju stiga – šis nosaukums saistīts ar tālaika pasaules vareno šaudīšanos dzērumā.

Tagad Allažu mednieki ir saimnieki sava pagasta mežos un ne tikai medī, bet arī rūpējas par dzīvniekiem. Vecākais no medniekiem ir Arvīds Broks, kurš medī jau kopš 1967. gada, bet jaunākajiem, vēl tikai topošajiem medniekiem, kuri pašlaik iet dzinējos, piemēram, Madim Tahtahunovam, ir 16. Tēvam līdzi uz mežu viņš sācis iet jau 12 gadu vecumā.

Mednieku kolektīvā vienmēr gaidīta ir pagasta pārvaldes vadītāja Vija Vāvere, kuras ierocis ir fotoaparāts. Savukārt kāda kundze, kuras vīrs arī ir mednieks, stāsta, ka viņas vīrs, kurš līdz tam pasauli redzējis tikai matemātiskās shēmās, kopš sācis iet medībās, sācis tā īsti izprast dabas skaistumu, proti, kļuvis par īstu cilvēku.

Kā top medību trofejas

Nenoliedzot to, ka viens otrs medībās iet gaļas dēļ, Allažu mednieks Ģirts Ozoliņš Amatu dienas dalībniekiem atgādināja, ka daudzu mednieku mērķis ir trofejas. Tie ir briežu, aļņu un stirnu tēviņu ragi, mežacūku ilkņi, arī izbāzti putni, mežacūku galvas un daudz kas cits, kas liecina par mednieka veiksmēm.

Ar izbāžņu darināšanu Ģirts sācis nodarboties jau skolas laikā, kad viņam rokās nonākusi taksodermijas mācību grāmata krievu valodā. Lasījis un mēģinājis pats izgatavot cīruļa, vārnas un vēl kāda putna izbāzni.

"Visvieglāk precizitātes ziņā ir izgatavot mežacūkas izbāzeni. Lai cik lielas kļūdas būtu izmēros vai dažādu detaļu, piemēram, ausu vai šņukura, līdzībā ar dzīvnieku, kas kādreiz skraidījis pa mežu, cūka vienmēr ir un paliks cūka un reti kāds par to šaubīsies," bilst Ģirts, skaidrojot, ka, ja putni vai citi dzīvnieki ir tikai līdzīgi oriģinālam, tad "ir tikai līdzīgi", nevis "kā īsti", jo šeit kļūdīties ir pavisam viegli.

Ar gadiem klāt nākusi amata prasme, taču par īstu taksodermistu viņš sevi negribot saukt, jo izbāztos zvēru un putnus uz izstādi nenesot. Protams, darbā, kas prasa gan laiku, gan pacietību, ar gadiem nācis klāt daudz jaunu iemaņu un zināšanu.

"Pats galvenais, protams, ir precizitāte," viņš atzīst, skaidrojot, cik svarīgi ir dzīvnieku pirms izbāšanas pareizi izmērīt, nevainojami no ādas atdalīt taukus un muskuļus, kā arī nekļūdīties izvēloties "iekšas", kā taksodermisti sauc plastmasas detaļas – rumpi, ķepas, kaulus, ausu siluetus, žokļus ar krāsotiem vai nekrāsoties zobiem, kam apkārt apvelk nodīrāto un izģērēto dzīvnieka vai putna ādu.

Viena lieta ir pareiza to lieluma izvēle, ko nākas koriģēt ar māliem, lai izbāznis būtu pēc iespējas tuvāks oriģinālam. Lai rezultāts būtu pēc iespējas labāks, reizēm ar tirgotājiem nākoties strīdēties pat par acu krāsu. "Reizēm iznāk tā, ka tirgotājs piedāvā melnas acis. No vienas puses, tas ir labi, jo tumšacaini izbāžņi "nešķielē", bet ko darīt tad, ja dabā šīs sugas eksemplāram acis ir brūnas?"

Mednieku stāsti

Medības un mednieku stāsti ir kā vienas medaļas divas puses. Tajā pašā laikā pastāstīt labu mednieku stāstu ir patiesa meistarība. Piemēram, sestdien, lai arī nebija stāstnieku konkursa, Apiņu Jānis teica, ka viņam šis tas no mednieka piedzīvojumiem prātā esot palicis.

"Es Allažos gadu gaitā pavisam esmu dabūjis 350 pīles, bet vienu no tām – plikām rokām. Sēžu reiz meldros pie Ivetas dīķa un skatos, ko tur pīles dara. Sēžu pavisam kluss un nemanāms un gaidu. Pēkšņi redzu: no Ausmas dīķa lido viena taisni pie manis. Atlidoja un piepeldēja tik tuvu klāt, ka atlika tikai pastiept roku un paņemt dzīvu," teic Jānis.

"Bet citreiz atkal bija tā. Sēžu tornī uz cūkām vai briežiem. Apkārt krēsla. Stobru biju pārlicis pār tornīša malu un laikam pat tā kā aizsapņojies biju. Pēkšņi jūtu: kaut kas liels un pamatīgs kā ēna nāk pa gaisu un nosēžas uz bises stobra. Tik izbīlī attapu, ka tā ir pūce. Mazliet pasēdēja un aizlaidās savās darīšanās."

"Šmorītis gatavs!"

Skaidrs, ka veiksmīgas medības nebeidzas ar nomedīto dzīvnieku gaļas sadalīšanu vien. Tad ir īstā reize pamieloties arī ar tikko ceptām aknām. Par to arī šoreiz parūpējās mednieku pavārmeistari Allažu mednieku namā, kad varēja pagaršot Bruno Pētersona un "Auziņu" saimnieces Velgas Lūses sarūpētās pusdienas, kādas esot iecienījuši mednieki sezonas laikā. Bija pat iespēja pagaršot bebru dziedzeru novilkumu.

Tie, kuri pagaršoja, sprieda, ka šādas dziras regulāra lietošana saprātīgās devās garantējot, ka parastie dzīves prieki cilvēku neatstāšot pat sirmā vecumā. Tiesa, par to, ka šoreiz nav medības vai mednieku saiets pašu pulkā, bet gan pasākums "Satiec savu meistaru!", liecināja svētku kliņģeris.