25.03.2015 15:50

Atmiņas par 25. martu. Pabaži

Autors  Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Atmiņas par 25. martu. Pabaži arhīvs

25. marts. Latvijas melnā diena. Šajā dienā no Latvijas uz Sibīriju izsūtīja 42 tūkstošus. Kopējais represēto skaits bija ap 130 tūkstošiem (nošautie, arestētie un lēģeros nonākušie). 1949. gada deportācijas Latvijā nepagāja secen arī Sējas un Pabažu pagasta zemniekiem.

No Pabažiem izsūtīja 17 ģimenes, no Sējas – 10, pavisam 79 cilvēkus, tai skaitā 26 bērnus vecumā no 3 līdz 16 gadiem. Tie bija gandrīz divi lopu vagoni, kuros mūsu novada nelaimīgie ļaudis 27. martā pulksten 8.15 uzsāka ceļu austrumu virzienā uz Sibīriju.

Izmisums un neziņa par rītdienu – tāds bija smagā ceļa pavadonis. Ešelonā Inčukalnā no visas apkārtnes čekistu un karavīru uzraudzībā tika savesti 1115 cilvēki. Tikai 9. aprīlī ešelons sasniedza galamērķi Tomsku. Izsūtītie tika novietoti Tomskas cietumā, jo bija jāgaida navigācijas sākums maija mēnesī. Cietumā sākās slimības, īpaši dizentērija.

Kā atcerējās toreiz vienpadsmitgadīgā Mārīte no Apiņu mājām, viņa redzēja, kā sargsuns saplosīja bērnu, kurš bija piegājis par tuvu. Joprojām ir neatbildēts jautājums, pie kā bija vainīgi mazgadīgie bērni, ko viņi bija noziegušies pret padomju varu?

Apses māju bērnus no Pabažiem – Jāni, kuram bija 9 gadi, un Vijai 17 – izsūtīja bez vecākiem. Māte Milda bija notiesāta uz diviem gadiem cietumā, jo nebija izpildījusi uzlikto normu. Tēvs Augusts tika arestēts 1948. gada 7. maijā un atradās Mordovijas lēģeri.

Zviedri bija pārtikusi un strādīga ģimene, apsaimniekojot 26 ha zemes. Astoņas slaucamas govis, divi zirgi un vaislas ērzelis, tikai mājas pa īstam nebija pabeigtas. Tēvs no Ulmaņa valdības par labu saimniekošanu ticis apbalvots ar medaļu "Par centību". Bet komunistiskais režīms darbīgos ļaudis centās iznīcināt, lai nodibinātu kolhozus, kur palikušajiem vergot.

25. marta rītu Vija nekad mūžam neaizmirsīs. "Brālis jau bija aizgājis uz skolu, es taisījos iet uz kūti, skatos – brauc smagā mašīna, kas te nekad vēl nebija redzēta..." Cik stipra bija šī dzimta, ka visi izdzīvoja! Arī Augusts pēc desmit gadiem atgriezās mājās un nodzīvoja 92 gadus.

Arī kaimiņi un radi no Apiņu mājām bija tikpat turīgi un strādīgi. Bērni bija vēl mazi, Andrim tikai 3 gadi, Mārītei 11. Labi uzsākto saimniekošanu ar zirgu fermu, palielu augļu dārzu pārtrauca izsūtīšana. Kā atceras Mārīte, pirmie divi gadi bija tie grūtākie, jo vienmēr bija bada sajūta. Bet bija laimējies, ka mūs nometināja Tomskas rajonā, kur bija ļoti auglīga zeme, un vēlāk mēs pat kartupeļus varējām pārdot. 1950. gadā ģimenē piedzima māsiņa Malda.

Tikai 1957. gadā pavērās brīvības vārti atpakaļ uz Latviju. Atmiņā palicis, ka mēs atnācām uz dzimtajām mājām 1957. gada 8. jūnijā. Mājās bija ievācies ciema padomes priekšsēdētājs, kurš drīz vien mira ar sirdstrieku.

Liels bija pārsteigums, kad sāka ziedēt ābeles, bet pa vienai vien sāka kalst nost. Kad sākām tās raut ārā, tad izrādījās – ja nav man, lai nav arī jums. Varas vīrs ābelēm ap saknēm bija aptinis dzeloņdrātis, kaut kas nedzirdēts un prātam neaptverams.

Tos, kas atgriezās, nekāda saldā dzīve negaidīja. Liela daļa savās dzimtajās mājās nemaz netika, un bijušie pabažnieki daudzi dzīvo citos novados. Arī Apiņu un Apses māju iemītnieki.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi Pierīgā