Rožainais cerību laiks
Viss sākās romantiski, skaisti un ļoti strauji. Organizēdama jauniešu apmaiņas braucienu uz Ungāriju, Inese iepazinās ar ungāru grupas vadītāju. Īsts sapņu vīrietis – izskatīgs un gudrs, vīrišķīgs un kārtīgs. Baikeris, NATO gaisa spēku virsnieks, sociālais pedagogs pēc izglītības. Ja ko apsola, tad izpilda.
Uzplauka abpusēji dziļas jūtas, tāpēc Inese dienvidu zemē palika vienu pasakainu nedēļu ilgāk par pārējiem. Katrs rīts tolaik sākās ar Ferenca sarūpētām brokastīm uz galdiņa tieši pie meitenes gultas. Draugs bija dāsns: deva gan naudu tēriņiem, gan atstāja mašīnu – ja nu ievajagas. Pusdienojot pie Ferenca vecākiem, Inese iepazinās arī ar viņa radiem un draugiem. Uzticību viesa vērojums, ka visi puisi respektē, savukārt viņš ļoti rūpējas par savu māti un māsu.
Gadījās, ka Ferencs tomēr apzināti nepildīja norunu par izsargāšanos. Pavadot draudzeni uz lidostu, viņš jūsmoja: “Cik jauki, mums varbūt būs mazulis!”
Ineses izpratnē notikumi risinājās pārāk ātri: “Bērns jārada tad, kad cilvēki ir kopā un patiešām izlēmuši, kā dzīvos tālāk, tomēr es domāju – ja jau viņš tik ļoti vēlas, labi!” Puisis vēstulēs ar nepacietību vaicāja – nu, kā tad ir?! – un par savām cerībām bija pastāstījis jau mammai. Gaidot grūtniecības testa rezultātus, Inesei nekādu baiļu nebija. Pozitīvā atbilde uzreiz tika pavēstīta draugam, kurš tūlīt zvanīja savam tētim, bet tas – visai radu saimei.
“Mana ginekoloģe bija ļoti pārsteigta,” atceras Inese, “tomēr nešķita, ka viņa priecājas kopā ar mani. Daktere zināja, ka esmu tikko iepazinusies un laikam gaidīja citu reakciju. Taču es teicu – o, forši!”
Jūlijā, ap sesto grūtniecības nedēļu, Inesei radās iespēja paziņas mašīnā par brīvu aizbraukt uz Ungāriju. Ferencs bija ļoti priecīgs. “Viņš bija sapircis visu, kas man garšo,” ar smaidu atceras meitene. Draugs bija sameklējis arī Ineses iecienītās zāļu tējas, kas ungāriem ir visai neierasts dzēriens, un ne vien viņa mamma, bet arī tēvs, gatavoja ēdienu īpaši viņai par godu.
Katra diena jau iepriekš bija saplānota – abi ceļoja pa kalniem, uz Balatona ezeru un citām gleznainām vietām, līdzi ņemot Ferenca iegādātās piknika desiņas.
Inese jutās lieliski. Daktere bija apgalvojusi, ka bērniņš ieligzdojies labi – reti grūtniecības sākumā viss esot tik ideāli.
Lūzums
Inese atgriezās Latvijā, bet viena nebija ilgi – jau augustā pie viņas ciemojās Ferencs. Abiem bija sarunāts aiziet uz kopīgu paziņu kāzām. “Jau baznīcā pamanīju, ka drauga garastāvoklis nav nekāds labais,” atceras Inese. “Laikam notiekošais atgādināja viņa paša pirms trīs gadiem šķirto laulību.
Saviesīgajā daļā muzikanti spēlēja manā izpratnē skaistu zaļumballes mūziku, kas Ferencam nepatika. Centos izvilkt puisi dejot, bet viņš mani izveda ārā un sāka skarbi pārmest: Inese, tu taču esi māte, kā tu iedomājies tagad dejot? Kur tava atbildības sajūta?! Es biju šokā – mans maigi mīlošais draugs pēkšņi kļuvis tik ass!”
Inese tomēr aizgāja meiteņu bariņā palēkāt. Kas gan viņai varēja kaitēt, ja pat līgava, būdama sestajā mēnesī, ar visu lielo punci dancoja līdz pieciem rītā!
Ferencs, īgni pavērojis notiekošo, agri devās pie miera, bet Inese – tikai tad, kad jaunais pāris bija nolikts gulēt. “Draugs pagrieza man muguru un visādi pauda savu aizvainojumu,” viņa stāsta. “Es paraudāju un aizmigu. Tonakt nosalu un apaukstējos. Nākamajā dienā viņš joprojām bija ērcīgs un paziņoja: man šķiet, ka mums viss jūk un brūk. Vakarā atcerējos sakāmo, ka nedrīkst iemigt sastrīdējušies – pirms saulrieta noteikti ir jāizlīgst. Cēlu viņu augšā un teicu, ka mums jāsaprot, kā visu vērst par labu; es jau nesaskaņas spētu izturēt, bet bērnam no tā ir slikti!”
Puisis teica, ka iepriekšējā laulības dzīvē pēc kāzām sākušies strīdi, tāpēc nu tos vairs galīgi nespējot paciest. Labāk tad šķiroties. Bija dusmīgs un vēlējās tikai gulēt. Inesei likās dīvaini – visu laiku draugs tik ļoti uztraucās par bērnu, uzmanīja viņu kā tādu jēlu olu, bet nu pavisam pārvērties!
Pēc dažām dienām konflikts bija nedaudz pierimis un abi kopā aizgāja uz sonogrāfiju. Inese saņēma mātes pasi, kurā bija ierakstīts arī mazulīša tēva vārds, bet Ferencs varēja paturēt bērna pirmo bildīti. Pēc tam Inese veda draugu uz Latgali iepazīstināt ar saviem vecākiem. Puisis jau atkal jutās aizskarts, jo uzzināja, ka Inese tikai tagad gatavojas vecākiem pavēstīt par gaidāmo mazuli.
Laukos striktais ungārs sāka Inesi izrīkot – pat tiktāl, ka aizrādīja, kuros brīžos jāmazgā rokas. Interesanti, ka īpaši tas bija jādara tieši pēc viņas pašas mazā mīlīgā sunīša, ne pēc vietējo kustoņu, paglaudīšanas.
Kad Rīgā Inese draugu pavadīja uz lidmašīnu, viņš jau atkal bija noslēdzies sevī un nikns. “Es teicu, ka vajadzētu taču izlīgt, jo nevar zināt, kad nākamreiz varēsim atkal satikties,” atceras Inese. “Atvadoties gribēju apskauties, bet Ferencs atvairījās – nē, nevajag, tu man pielipināsi savu vīrusu...”
Vēlāk viņa puisim rakstīja: mazuļa dēļ kopā palikt nav jēgas, jo bērnam ir tik labi, cik labi savā starpā jūtas vecāki; ja dzīvosim kopā, tad negribu strīdēties. Ferencs atbildēja: es raudu, iedomājoties, ka mans bērns augs viens, bez manis. Tam sekoja Ineses aicinājums – nu tad neraudi, bet esi ar mums un esi mīļš! Peace and cake (miers un kūka)?”
Ferencs miera piedāvājumam piekrita un sāka organizēt ieplānoto ģimenes dzīvi Ungārijā – atrada dzīvokli, nopirka ledusskapi. Tikai viena problēma – īres līgumā esot teikts, ka mājdzīvnieki aizliegti. Pēc sarunām izrādījās, ka drīzāk gan pats Ferencs nevēlas mitināties zem viena jumta ar draudzenes mīluli. Pie sevis nospriedusi, ka gan jau kaut kā jautājumu atrisinās, Inese pajokoja – tad jau viņai ar suni vajadzēšot dzīvot kaut kur citur un doties pie drauga tikai ciemoties.
“Viņš sāka spert zemes gaisā – the fucking dog is more important than me?! (tas nožēlojamais suns ir svarīgāks par mani?!) Tu esi egoiste! – Un uzskaitīja vēl simts sliktu lietu,” puiša reakciju atceras Inese. “Tad arī es sapūtos un uzrakstīju – ja tu tādus vārdus lasītu, vai tev būtu labi? Kāpēc tu mani tagad tā uztrauc? – Uz to viņš atbildēja: izlēmu, ka tevi vairs nemīlu un mēs vairs nebūsim kopā. Punkts.
Es nedēļu apdomāju un uzrakstīju: ja tā, tad ej un esi mierā ar savu lēmumu, tomēr paldies par labāko dāvanu manā dzīvē! Taču pēc kāda laika sāku atcerēties visu jauko, domāju – cilvēkam iepriekšējās attiecībās ir bijuši pārdzīvojumi, ar kuriem viņš netiek galā, varbūt es tomēr varētu atrast veidu, kā sadzīvot...”
Liktenīgais brauciens
Bija jau oktobris. Pēc pārslimotas saaukstēšanās Inese atgriezās darbā, taču mieru nelika kādas paziņas pasviesta doma: varbūt vajag aizbraukt un ar viņu izrunāties?
Meitene atrada lētāko variantu, kā ar pārsēšanos nokļūt Ungārijā, sarunāja Budapeštā naktsmājas, lai nākamajā dienā dotos uz 200 km attālo Papu, kur dzīvoja Ferencs. Paziņoja par to draugam, kura atbilde bija lakoniska: Papa ir skaista pilsēta, vari braukt un pa to pastaigāties, bet visas durvis būs ciet.
Tomēr biļetes jau bija iegādātas, un Inese nosprieda – Papā mitinās arī Ferenca ģimene, un bērnam galu galā vajadzīgi arī vecvecāki!
Divas dienas pirms izlidošanas otrā trimestra sonogrāfijā Inese uzzināja, ka gaidāma meitenīte. Viņa pastāstīja dakterei par radušos situāciju un domu lidot pie drauga. Ieminējās, ka vizīte varētu būt diezgan satraucoša, un apvaicājās, vai tas nevarētu kaitēt bērnam. Ārste atteica – mazulis jau liels, visam vajadzētu būt kārtībā. Un lai Inese pasakot puisim “mēs būsim divas, bet tu paliki viens!” Arī ginekoloģe viņu neatturēja.
“Tā nu aizbraucu uz viņa vecāku māju, staigāju pa parku, kļuva jau tumšs, bet neviena vēl nebija,” atceras Inese. “Sagadījās, ka pirmais atbrauca Ferencs, jo atveda mājās māsu. Iekāpu mašīnā un domāju, ka aizbrauksim aiz mājas un parunāsimies, taču viņš uzreiz gāzi grīdā un prom uz Budapeštu!
Sacīju, ka pie mājas palikusi mana ceļasoma. Ferencs atgriezās un to paņēma, bet es vēl gribēju parunāt ar viņa māsu, varbūt pagaidīt vecākus, tāpēc izkāpu no mašīnas. Tad viņš sāka kliegt – kāp iekšā, citādi izsaukšu militāro policiju! Teicu – es taču tev neko tādu nenodarīju, lai tu tā izturētos.”
Tālāk notikumi risinājās kā seriālā. Ferencs izvilka sonogrāfijas attēlu, kas bija noglabāts kopā ar kādu svētbildi, un paziņoja – tas bērns nav mans! Abi pēc kalendāra sāka rēķināt nedēļas, bet puisis kategoriski palika pie sava. Inesei atlika tikai viens arguments – kad piedzims, varēsi pārliecināties pēc DNS.
Ceļā uz Budapeštu saruna neizdevās. Ferencs klusēja. Pēc Ineses lūguma gan nopirka viņai dzert un ieveda picērijā paēst, bet citādi bija noraidošs.
“Jau kopš pirmā satikšanās mirkļa, jūtot Ferenca attieksmi, man satraukumā dauzījās sirds. Atvadoties stresa dēļ jutu tādu kā drosmīgu pacēlumu,” atminas Inese. “Tā arī pateicu – mēs būsim divas, bet tu paliksi viens. Pēc tam nakšņojot Budapeštā, visu nakti negulēju. Manīju, cik ļoti mazais puncī kūleņo, un visādi centos nomierināties. Teicu – piedod bērniņ, ka tevi tā uztraucu, turies, gan jau viss būs labi!”
Sirsniņa apklususi
Divas nedēļas pēc brauciena Inese apmeklēja ginekoloģi un sarunas gaitā pieminēja arī Ferenca apgalvojumu, ka bērns neesot viņa, jo nesakrītot laiks. Ārste teica: “Nu, lai tad viņš paskatās, aizsūti viņam!” un uztaisīja sonogrāfā bildi, uz kuras redzami arī visi grūtniecības laika aprēķini.
Vēl pēc pāris nedēļām atkal bija jādodas pie ginekoloģes. Daktere apgalvoja, ka viss norisinoties ideāli, taču Inese juta bažas: “Es sacīju: ziniet, bet es jau labu laiku nemanu, ka bērniņš kustētos. Viņa mani mierināja, ka vēl jau termiņš mazs un nevajag par tādiem niekiem uztraukties. Aiz durvīm stāvot grūtnieces, kurām tiešām ir problēmas!”
Inese tomēr nenomierinājās, un daktere izlēma veikt sonogrāfiju. Kad nevarēja atrast mazuļa sirdspukstus, sprieda – varbūt pagriezies tā, ka aparāts nevar uztvert. Tad pamanīja, ka bērniņš kopš iepriekšējās skenēšanas nav audzis. Salīdzināja ar attēlu, kurš bija iegūts vēl pirms brauciena uz Ungāriju, un pie sevis murmināja – paga, kā es nepamanīju, ka jau divdesmit ceturtajā nedēļā nebija audzis.
Inesi pārņēma nelaba nojauta: “Daktere mani nosūtīja uz to klīniku, kur tika veikta otrā trimestra sonogrāfija, jo tur esot labāki aparāti. Aizbraucu un pati jau ekrānā redzēju, ka mazais ķermenītis guļ pavisam ļengans, nekustīgs...”
Inesei uzreiz lika doties uz dzemdību namu. Pa ceļam viņa uzrakstīju īsziņu mazuļa tētim, taču atbildi tā arī nekad vairs nav saņēmusi.
Starp mammām, bērniem un skarbām izvēlēm
Pēc dzemdībām Inesi aizveda uz atsevišķu boksu – šauru istabiņu ar necaurredzama stikla logu. Visapkārt varēja dzirdēt mammas ar bērniem. Bija jāķeras pie smagā uzdevuma zvanīt vecākiem un visiem pārējiem.
Ieradās kāda slimnīcas darbiniece un jautāja – nu, ko ar to bērnu darīsim? “Zināju, ka slimnīcā atstātos mirušos mazulīšus kremē un reizi gadā, vecākiem piedaloties, svinīgā ceremonijā apbedī Dvēseļu dārzā pie Alberta baznīcas. Zemē ieber pelnus, uzliek akmens plāksnīti. Biju izlēmusi, ka meitiņai būs labāk kopā ar citiem viņas likteņa līdzgaitniekiem,” skaidro Inese. Tomēr darbiniece jautāja – vai tiešām gribēsiet pusgadu, līdz jūnijam, vēl gaidīt, kamēr bērns nonāks zem zemes? Viņa ieteica apbērēt uzreiz, pastāstīja, cik šādos gadījumos var dabūt no sociālās apdrošināšanas un cik pēc kremēšanas vēl paliek pāri.
“Paldies, man tādu naudu nevajag!” rūgti bilda Inese un savu lēmumu tomēr nemainīja. “Darbiniece izturējās nosodoši, it kā es atteiktos no sava bērna. Pagrūda man priekšā kaut kādu lapu un teica – nu tad uzrakstiet, ka atsakieties, un parakstieties! Krietni vēlāk uzzināju, ka tajā lapiņā es būtu varējusi ierakstīt meitiņas vārdu, kuru sen jau biju izdomājusi. Tagad viņa ir iedzīvotāju reģistrā ar savu personas kodu, bet bez vārda...”
Inese mēģināja izturēties savaldīgi, tomēr reizēm kāds no personāla pieķēra viņu raudam un centās mierināt, kā nu prata: “Kāda pavecāka māsiņa stāstīja: “Mums ar vīru pirmais bērniņš piedzima un uzreiz nomira, īsti neviens nezināja, kāpēc. Taču nu mums ir divas jau lielas meitas, un viss ir kārtībā. Neuztraucies, gan arī tev viss būs!”
Tas palīdzēja tikai tāpēc, ka uzzināju – viņas vīrs dienējot saņēmis pārmērīgu radiāciju. Arī Ferenca dienesta vietā bija lieli militārie radari. Izdomāju, ka varbūt viņš tik ļoti uztraucās par bērnu un centās mani uzraudzīt, jo uzskatīja, ka starojuma dēļ viņam pēcnācēju nevar būt.”
Tomēr ne visi saudzēja mazās istabiņas vientuļo iemītnieci. Kāda darbiniece bārās, kad Inese netīros traukus nezināšanas pēc bija nolikusi uz nepareizā galdiņa, cita viņu uzrunāja par mammīti... Kāda māsiņa pat nokomentēja – šī gan psiho. Raudāšanas dēļ, kā Inesei tika skaidrots, viņai pieaicināja psiholoģi. Varbūt speciālists drīzāk būtu vajadzīgs, ja sieviete šādā reizē neraud?
Meitenes galvā valdīja liels juceklis: “Nesapratu, kā tas noticis, ļoti vainoju sevi. Biju pārliecināta, ka kaut kādā veidā esmu ietekmējusi attiecību izjukšanu. Varbūt nevajadzēja darīt šo, varbūt to, bija taču jāsaprot, ka viņš ir tāds, un jāizturas citādāk... Tad nu ar psiholoģi runājām vairāk par to, jo par bērnu man viss līdz galam vēl nebija saslēdzies.”
Beidzās sarunas laiks, un psiholoģe Inesei teica – mums noteikti vajadzētu vēl parunāties – un iedeva vizītkarti. Tajā bija norādīta klīnika, uz kuru doties, protams, jau par naudu.
Pārdzīvojumos Inese meklēja stiprinājumu arī pie kādas paziņas – ezoterikas speciālistes, kurai bija tikai viens padoms – atlaid dvēselīti, dvēselītei ir grūti, ja viņu tur ciet! Bērna zaudējuma brīdī doma, ka ar savām bēdām viņa dara mazajam vēl kaut kā pāri, meitenei nu nekādi nepalīdzēja.
Slēdziens
Inese daudz lauzīja galvu, meklēdama iemeslu savas it kā ideālās grūtniecības pēkšņajam nobeigumam. Dzemdību nama ārste stipri šaubījās, ka pie vainas varētu būt stress, jo kara laikā taču arī bērni dzimuši. Ineses ginekoloģe pētīja grūtniecības gaitas pierakstus un kā cēloni drīzāk vērtēja divus pārslimotos vīrusus.
Tomēr pusotru mēnesi pēc iznākšanas no slimnīcas patologanatome atklāja īsto mazulītes nāves iemeslu. Ungārijā pārciesto pārdzīvojumu rezultātā acīmredzot bija noticis placientas infarkts.
Inese ilgi runājās ar speciālisti, uzdodama visus jautājumus, kas pēdējā laikā sakrājušies, pauzdama arī savu neizpratni par ārstu apgalvojumiem, ka mātes uztraukumi bērnam īpaši nekaitē. Patologanatome piekrita, ka šoreiz viņiem nav bijusi taisnība – Latvijā katru gadu mātes stresa dēļ aizejot bojā ap trīsdesmit neiznēsātu bērniņu.
Šī izrunāšanās beidzot ieviesa kādu skaidrību Ineses domās. Bet ne mieru.
Līdzcilvēku plecs
Ineses ginekoloģe notikušo uztvēra ar līdzjūtību, taču komentārs bija lietišķs: “Nu vismaz tu zini, ka vari palikt stāvoklī. Gandrīz katrai sievietei viena grūtniecība spontāni pārtrūkst; ar tevi tas jau ir noticis, tāpēc, visticamāk, vairs neatkārtosies.” Arī citi paziņas centās dažādi mierināt. “Cilvēks jau saka to, kas, viņaprāt, varētu palīdzēt,” ir pārliecināta Inese. “Tomēr dzirdēt mierinājumu – tev jau būs vēl arī citi bērni – bija nepatīkami. Protams, ka varbūt būs, bet šis – vairs nekad.”
Pēc slimnīcas Inese daudz dzīvoja pie saviem vecākiem. “Viņi man ir ļoti sirsnīgi un savā izpratnē noteikti darīja pašu labāko. Teica – nu labi, tu bērnu gaidīji, bet viņš vienkārši nebija! Ko tu tik ļoti pārdzīvo? Labāk nodarbini sevi ar ko citu un aizmirsti! Tomēr, ja es censtos par notikušo nedomāt un nerunāt, būtu sajūta, ka tas ir kaut kas slēpjams,” vērtē Inese.
Apkārtējie arī gluži labprāt uzklausīja viņas domu samezglojumus. Meitene pat pārsteigta: “Es nezinu, kur viņi dažbrīd ņēma pacietību, lai mani neatstumtu. Mani tuvākie draugi tad arī parādīja, ka tādi ir.”
Daloties savā pārdzīvojumā, Inese uzzināja, ka arī vairāki seni paziņas ir grūtniecības laikā zaudējuši bērnus, bet izvēlējušies par to klusēt. Tomēr ne katra ģimene, kas par to nerunā, ir tikusi sāpēm pāri. Inesei prātā palikusi kāda tikšanās ar ļoti mīļu draudzeni; atceroties bērniņa zaudējumu astotajā grūtniecības nedēļā, viņa bija rūgti raudājusi, lai gan to piedzīvoja pirms desmit gadiem. Savukārt kāds Inesei pazīstams daudzbērnu pāris zaudētā mazuļa piemiņai iestādījuši rožu krūmu. Vīrs, par to runādams, slaucījis asaras, kaut pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi.
Kamēr Inese domāja, ka bērniņa nāvē vainojams viņas pārslimotais vīruss, nedaudz stiprināja dzirdētais viedoklis, ka tā dēļ mazais var piedzimt ar dažādām patoloģijām un ka varbūt pat labāk, ja viņa nav. Šis un pārējie mierinājumi palīdzēja mazāk raudāt aptuveni uz vienu divām dienām. Tomēr patologanatomes slēdziens atkal uzjundīja skaudru vainas apziņu.
“Pārnācu mājās un man bija ļoti slikti,” atceras Inese. “Sapratu – tas noticis, jo aizbraucu un sastresojos. Atkal jau lauzīju galvu par to, kā viss būtu izvērties, ja es nebūtu ar draugu sastrīdējusies. Tad bērns dzīvotu. Tas viss saistījās kopā vienā lielā mudžeklī, un savās domās nevarēju tikt uz priekšu.”
Miera meklējumi
Dzemdību namā pie Ineses bija ciemojusies kāda draudzene, kuras bērniņš savulaik miris stafilokoku infekcijas dēļ nedēļu pēc dzemdībām. Viņa bija pastāstījusi par Bērnu klīniskās slimnīcas kapelāni Leldi, kura ļoti palīdzējusi tikt pāri mazuļa zaudējumam. “Vēl no slimnīcas viņai piezvanīju un parunājos. Atvadoties Lelde teica – ja grūti, zvani atkal. Tomēr padomāju: kā nu katru dienu es viņu traucēšu, jo man taču visu laiku grūti!” savus pirmos palīdzības meklējumus atminas Inese.
“Tomēr sarunā uzzināju ko tādu, kas ļāva visu izvērtēt no jauna redzes punkta, – izrādās, straujš un rožains jūtu uzplaukums ir psiholoģiski vardarbīgu attiecību pazīme. Pēc tam pēkšņi izlaužas visādas nejaucības. Kas zina – varbūt vēlāk bērns no drauga būtu bijis pat jāsargā?”
Decembra sākumā Inese bija apmeklējusi Lauras Denleres lekciju par attiecībām. Pēc tam piegājusi viņai klāt un teikusi – šķiet, esmu visu salaidusi grīstē, jo nepareizi komunicēju ar savu draugu. Psiholoģe vienojās ar Inesi par laiku, kad pēc nedēļas skaipā sazvanīsies. Lai gan šīs nedēļas laikā viss krasi izmainījās un attiecības vairs nebija jārisina, Laura uzstāja, ka ir jāaprunājas.
“Pastāstīja, ka arī viņa aptuveni tajā pašā grūtniecības termiņā zaudējusi bērnu. Pamācīja, ko darīt, lai fiziski attīrītos. Iepriekš man neviens nebija teicis, ka pēc dzemdībām, piemēram, katru dienu nepārtraukti ir jāstaigā vismaz 45 minūtes. Laura rosināja arī adīt un zīmēt, sevi kaut kā nodarbināt, lai pārvarētu stresu,” psiholoģes padomos dalās Inese.
“Stāstīju viņai par to, ko, manuprāt, biju darījusi nepareizi un kā rezultātā bērniņš aizgājis bojā. Viņa apgalvoja – tu ne pie kā neesi vainīga, tā vienkārši mēdz būt. Tas man palīdzēja savākties. Laura ieteica arī kādu rituālu: 21. decembrī, saulgriežos, vajadzēja sakurināt ugunskuru, uzrakstīt uz lapas slikto, kas pa gadu noticis, un to kopā ar pie manis palikušajām Ferenca mantām sadedzināt, lai no tā visa atbrīvotos.”
Savukārt cita paziņa, kura bija zaudējusi divus bērniņus, rosināja praktizēt Cigun, kas viņai savulaik palīdzējis atgūt mieru. Inese pamēģināja arī to: “Kad koncentrējies uz vingrinājumiem – ieelpo prieku, izelpo bēdas –, pirmajā mirklī tiešām kļūst labāk. Nolēmu to mājās darīt katru rītu un vakaru. Ieslēdzu mūziku, izdomāju, ko ieelpošu un ko izelpošu. Sēdēju divdesmit, trīsdesmit minūtes, līdz vairs nelīdzēja – drīzāk kļuva slikti.”
Pie psihoterapeitiem pēc palīdzības Inese negāja, jo jau agrāk reiz velti par to izšķiedusi naudu. Atvēlētajās četrdesmit piecās minūtēs – pat ja nodarbības ir veselas desmit – varot tikai sākt kaut ko stāstīt, kad ir jau jābeidz. Arī dzemdību namā sastaptā psiholoģe īstu uzticību neraisīja.
Un tomēr Inese joprojām meklēja, ar ko parunāties. Vienam cilvēkam jau pārāk bieži nezvanīsi, tāpēc bija jāmeklē arvien citi. Ap februāra vidu sazinājās ar kādu radinieci, kura arī zaudējusi bērnu. Pastāstīja viņai, ka apmeklējusi Cigun, bet sieviete stingri paziņoja – tu, lūdzu, nestaigā uz visādām nodarbībām, jo ir jāstrādā ar sevi – un atsūtīja viņai Krīzes grūtniecības centra mājas lapas adresi. Inese piezvanīja uz tajā norādīto telefonu un iepazinās ar konsultanti, kura uzņēmās sniegt viņai atbalstu.
”Ceļojums”
Kad Inese devās uz Krīzes centru, viņai vairs negribējās dzīvot: “Daudz kas bija jau izmēģināts, tomēr kļuvis tikai sliktāk. Jutos bezcerīgi – visu, ko varēju, es jau biju sabojājusi. Manas vainas pēc bērniņš bija nomiris. Tūlīt pēc nelaimes es vēl centos saprātīgi visu risināt, taču ar laiku spēki beidzās. Arī vecāki jau vairs nevarēja izturēt manu bēdāšanos.
Man bija iespēja izvēlēties, kādu atbalstu saņemt – kā kristīgai vai kā neticīgai. Teicu: kas man noderēs, to arī paņemšu. Konsultante mani iepazīstināja ar programmu ”Ceļojums”, kura desmit līdz piecpadsmit tikšanās reizes palīdz pārvarēt zaudējuma sajūtu pēc aborta, kā arī bērniņam mirstot dzemdībās vai līdz gada vecumam.
Uzreiz jutu – šī pieeja tiešām der! Lai varētu strādāt ar zaudējumu, man vispirms bija jāizprot, kāpēc līdz tādai galējai situācijai nonācu. Aptvēru, ka manu bērna gaidīšanas laiku pilnībā varēja dēvēt par krīzes grūtniecību jau tad, kad ar draugu vēl nebijām izšķīrušies. Attiecības tomēr nebija nobriedušas un līdz galam izveidojušās. It kā skaistas, bet tajās slēpās daudz problēmu. Piemēram, ja bija domāts, ka pārcelšos uz Ungāriju, tad ar ko vēl bez Ferenca es tur varētu parunāties? Neviens no viņa radiem angļu valodu neprata, bet vecāki tikai nedaudz runāja krieviski. Un, kad drauga attieksme tik pēkšņi izmainījās, man nebija neviena, kas sniegtu atbalstu un padomu.”
Žēl, ka speciālisti, kuri aprūpē grūtnieces, tik maz ieklausās tajā, kas neattiecas uz viņu jomu! Sajūtot problēmu, viņiem tūlīt pat vajadzētu ieteikt atbilstošu palīdzību. Ineses ginekoloģe, kura, kā vēlāk izrādījās, arī reiz stresa situācijā zaudējusi bērniņu, tomēr nemācēja sniegt pienācīgu atbalstu. Meitene ir pārliecināta, ka jau krietni pirms došanās uz Ungāriju viņai būtu noderējušas konsultācijas Krīzes grūtniecības centrā.
Pēc sarunām, kurās attiecības ar Ferencu tika analizētas posmu pa posmam, Inese sāka saprast, kāda kuram bija loma. Varbūt viņa varēja censties mazināt drauga īgnumu vai arī nebraukt uz Ungāriju, taču, pirmkārt, viņam nevajadzēja dusmoties!
Izrādās, ka pēc notikušas nelaimes sievietei ir raksturīgi uzņemties atbildību. Viņa spriež: nekas, ka citi arī nerīkojās īsti pareizi, taču man to vajadzēja pamanīt un laikus vērst par labu! Uzkrāvusi sev visu vainu, viņa vairs nespēj turpināt dzīvot.
Taču, ja pavērtē, arī pārējiem problēmā iesaistītajiem ir kāda atbildības daļa. ”Ceļojumā” tiek izrunāta katra neskaidra nianse, pētīts, uz ko palikušas dusmas un ar ko saistās vainas izjūtas. Mājās jāveic noteikti uzdevumi, kurus pēc tam vizītē pārrunā. Tā krīzes speciālists var redzēt, kurā spriedumā klients kļūdās, jo cilvēks viens pats savās domās mēdz sapīties un apjukt.
“Publiskajā telpā daudz tiek skaidrots, kā izprast vīrieti un kā ar viņu apieties. Bet kādi tad ir vīrieša pienākumi, ko viņi drīkst un nedrīkst atļauties, tas dzirdams mazāk. Kad konsultantei stāstīju, ka kaut ko ne tā draugam esmu pateikusi, viņa tik labi un konkrēti atspēkoja manu vainu, ka man ar laiku viss beidzot tapa skaidrāks,” ”Ceļojumā” pieredzētajā dalās Inese.
Sarunās viņa manīja, kā bērna zaudējuma emocijām pievienojas vēl daudz citu no zemapziņas dziļumiem iznirušu sajūtu, un sāk sāpēt tas, kas iepriekš palicis apslēpts. Inese ir pārliecināta, ka šādā brīdī var palīdzēt tikai īpaši sagatavots un apmācīts speciālists: “Krīzes centra konsultante mani pilnībā saprata. Bieži vien runājāmies nevis pusotru vai divas stundas, kā paredzēts, bet daudz vairāk – tik, cik viņai bija laiks. Kad mājās man bija ļoti grūti, mēdzu rakstīt viņai īsziņas, uzdot jautājumus. Atbildes bija tik trāpīgas, ka es tās pārrakstīju dienasgrāmatā, lai saglabātu un grūtos brīžos varētu pārlasīt. Vēlreiz pārdomāt un saprast. Lai palīdzētu cilvēkam manā situācijā, viņš nedrīkst būt kārtējais klients. Ir jāiedziļinās ar visu sirdi un zināšanām, tā, lai gūtu pilnīgu uzticēšanos.”
Konsultācijās tika skarti daudzi jautājumi, kuri, bērniņu gaidot, bija viesuši nemieru. Vecāki Inesei bija teikuši, ka viņu atbalstīs – bērniņš ir Dieva dāvana, viss būs labi! Bet, ja mazo audzinātu viena un dzīvotu laukos, kā viņa varētu profesionāli attīstīties un pietiekami nopelnīt? Savukārt Rīgā dzīvoklis dārgs. Kamēr bērns mazs un pabalsti lieli, galus savilktu, bet ko tad, kad viņš augtu?
“Man arī stipri trūka informācijas par pašām dzemdībām – kurā brīdī kāds speciālists ir vajadzīgs? Vai man viss jāstāsta tieši ginekoloģei? Vai man vajadzīga dūla? Kur labāk dzemdēt? Kā jākārto formalitātes?” savus satraukumus atceras Inese.
“Tolaik tāds padomdevējs, kādu sastapu Krīzes centrā, man ātri vien domas būtu salicis pa plauktiņiem. Tikai tagad saprotu, cik daudz kas no tā bija nebūtisks. Teiksim, bērnu drēbītes, gultiņa un sēdeklītis nemaz nav jāpērk, jo, piemēram, Facebook ir speciālas grupas, kuru dalībnieki cits citam šos piederumus nodod tālāk par velti. Bērns taču ir daudz vērtīgāks nekā uztraukumi par tādām blakus lietām! It kā pirms un pēc grūtniecības sieviete to apzinās, bet stāvoklī uz daudz ko ir citādāks redzējums. Un ja vēl attiecībās kaut kas sajūk...”
Krīzes grūtniecības centrā konsultācijas ir par brīvu. Ja ir iespēja, var ziedot. Likt maksāt nozīmētu nepalīdzēt lielai daļai trūcīgāko sieviešu, kuru problēmām bieži vien pievienojas arī finansiāli satraukumi. Inese iesaka negaidīt un vērsties pēc padoma jebkad – grūtniecības laikā, pēc aborta vai mazuļa zaudējuma, arī tad, ja tas noticis pirms daudziem gadiem. Jebkurā nomāktības vai neziņas brīdī – kā sievietei, tā vīrietim.
Nu Inese ir ”Ceļojuma” galā. Abas ar konsultanti tiekas drīzāk tāpēc, ka Inesei radusies interese par krīzes speciālista darbu un psiholoģiju kopumā – gan no laicīgā, gan kristīgā viedokļa. Laika gaitā konsultācijas drīzāk sākušas atgādināt draudzeņu sarunu. Tajās allaž vieta arī patiesai jautrības devai, jo humora izjūta abām esot līdzīga.
“Viens no maniem palīdzības meklējumu mērķiem bija sakārtot pieredzēto tā, lai nebūtu pie tā visu laiku jāatgriežas,” skaidro Inese. “Var jau visu negatīvo apspiest, nolikt un iepakot, bet man bija svarīgi šos samezglojumus atrisināt, jo jutu bailes par to, vai nākotnē man vispār vairs būs attiecības un, ja gaidīšu bērnu, kā tas būs. No konsultācijām neesmu kļuvusi atkarīga – man nav nepieciešama noteikta parunāšanās deva, lai saglabātu mieru. Tas ir palīdzējis fundamentāli.
Vismaz šobrīd es sevi nemoku ar bažām par nākotni un to, ko nevaru ietekmēt. Tagad ir sajūta – varu par pieredzēto domāt un runāt, pat gribu ar to daudzos aspektos neslēpjoties dalīties, jo varbūt tas kādam var noderēt. Tādā veidā mans bērniņš būtu palīdzējis citiem...”