Runājot par siltumu mājoklī, jebkurš no mums apsver, kāda apkure ir izdevīgāka: vienam tas būs siltumsūknis, kādam – ar malku kurināma krāsns, citam – gāzes apkure vai granulu apkures katls, vai tikpat labi akmeņogles. Katrs izvēlas sev pieejamāko un tajā brīdī saprātīgāko apkures veidu. Taču katra apkures iekārta neatkarīgi no tā, vai ir no ķieģeļiem vai podiņiem mūrēta krāsns vai rūpnieciski ražota krāsns apkures iekārta, kā arī skurstenis vismaz reizi gadā būtu jāapseko skursteņslauķim.
"Ja atsaucamies uz likumu, tad cietā kurināmā apkures ierīcēm apkope ir nepieciešama trīs reizes gadā: viena pirms apkures sezonas, divas – sezonas laikā. Ja visi to darītu kaut vai vienu reizi gadā, ugunsdrošības stāvoklis valstī krietni uzlabotos," teic M. Bambis.
Skursteņslaucītājs stāsta, ka parasti nekad nevar pateikt, kad ir tas "pēdējais brīdis" pirms ugunsgrēka. Praksē gan esot gadījies, ka nama īpašniekam nākas pateikt, ka labākais, ko šobrīd var darīt, ir apstāties un veikt apkures ierīces pilnīgu tīrīšanu. Ja ne, tad turpmāko vairs nevar garantēt. Tālākais jau ir klienta paša ziņā, jo skursteņslaucītājs kādu sodīt vai ar varu kaut ko piespiest mainīt nevar. "Bet, ja nedarbojas likums, nestrādā arī veselais saprāts," uzsver M. Bambis.
Viņš skaidro, ka par nekārtībā esošām apkures iekārtām var sastādīt protokolu un ziņot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam. Taču reakcijas no tās puses parasti neesot. "Ja Ceļu policija satiksmes noteikumu pārkāpējam var uzlikt sodu, tad cilvēkam ir skaidrs, ka tā nedrīkst darīt. Tātad, ja ir likums, ir jābūt arī kontroles mehānismam, bet attiecībā uz ugunsdrošību pašlaik tāda nav. Tāpēc skursteņslaucītāji parasti pastāstot, kas jādara, lai izvairītos no ugunsnelaimes.
"Pusē gadījumu tas palīdz," atzīst skursteņslaucītājs. "Un te jāpiebilst, ka apkures ierīču un skursteņu stāvokli daudz rūpīgāk uzmana cilvēki, kuri jau reiz ir saskārušies ar ugunsnelaimi. Ja cilvēks pareizi lieto apkures ierīces, izvēloties atbilstošas kvalitātes kurināmo, lielāka apkope ir vajadzīga reizi divos gados."
Uz jautājumu, kas tad ir pareiza apkures iekārtu lietošana, M. Bambis atbild, ka cilvēkam ar savu apkures ierīci ir jāsaaug, jādzird, kā kuras krāsns. Bet to nosaka sausa malka, pietiekama gaisa piekļuve apkures ierīcei un tīri skursteņi. Tāpat, viņaprāt, krāsni nekad nevajag atstāt bez uzraudzības.
"Cietais kurināmais vienmēr ir jāsadedzina pirms mājokļa atstāšanas, nevis tā kā reklāmās: saliekam kurināmo krāsnī, dodamies darīšanās, pārrodamies mājās un krāsnī kurināmais vēl gruzd. Tā gluži nav."
Gāzes katliem, protams, nekas nav jādzird, jo visu paveic automātika, bet arī tā reizēm var nenostrādāt. Tāpēc arī šādas apkures iekārtas reizi gadā jāapseko, lai pēc ierīces vai skursteņa stāvokļa redzētu, vai viss ir kārtībā.
Un vēl meistars M. Bambis atgādina, ka problēmas var rasties, ja tradicionālam, vectēva laikos mūrētam ķieģeļu skurstenim tiek pievienotas modernās apkures iekārtas ar slāpētu gaisa padevi. Dūmgāzes no parasta kamīna vai podiņu krāsns, izejot atmosfērā, ir vismaz 70 grādu siltas.
"Līdzko mums ir modernāka apkures ierīce, dūmi virzās lēnāk un, atdziestot skurstenī, veido kondensātu, bet pie šiem rasas pilieniem pielīp sodrēji, veidojot darvai līdzīgu produktu, kas nākamajās kurināšanas reizēs mēdz aizdegties. Tāpēc vecajiem skursteņiem šādos gadījumos ir nepieciešana metāla vai keramikas odere."
Iepriekš:
Koksne – vērā ņemams enerģijas avots
Malkas krāsns nav vēsture
