Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Manuprāt, šādās problēmās cilvēkus noved romantiskās grāmatas un filmas. Es pat teiktu – šie avoti mūs tā ir ieaudzinājuši, jo tieši šāds pedagoģisks termins vislabāk raksturo izklaides industrijas darba uzskatāmo rezultātu – tik daudziem tagad ir romantiska, ar reālo dzīvi gaužām maz saistīta izpratne par vīrieša un sievietes attiecībām, ģimeni.

Kristīgā mācība šādu nereālu skatījumu nepārstāv, bet piedāvā, manuprāt, kaut ko patiesu un daudz labāku. Tāpēc par to ir vietā runāt tieši uz mīlestības svētku fona.

Vispirms par to "otro pusīti"

Patiesībā, "ābola otrās pusītes" meklējumi ir senāki par romantiskās izklaides biznesu. Sengrieķu domātājs un filozofs Platons savā darbā "Simpozijs", vienā no runām, kurā aprakstīja daudzu sengrieķu lugu autora Aristofāna sacīto, deva arī kādu interesantu cilvēka rašanās stāstu. Tajā teikts, ka cilvēks sākotnēji radīts kā divgalvīga, četrrocīga, četrkājīga un ar sievišķo un vīrišķo dzimumatšķirību esoša būtne, tāds kā "divi vienā". Sengrieķu mitoloģiskie dievi esot uz šo būtni sadusmojušies un sadalījuši to uz pusēm. Tad nu kopš tā laika katra no pusēm meklē savu trūkstošo daļu.

Pirmkārt, neviena kaut cik nopietna zinātniska teorija neapstiprina, ka kaut kas tāds varētu būt noticis. Šo aspektu pieminu, jo reizēm leģendas satur arī kādu daļu patiesības. Te nav nekādas ne fiziskas, ne garīgas cilvēka uzbūves patiesības grauda, runa ir par pasaku.

Turklāt, sliktākā daļa šai pasakai ir tāda, ka tā vedina uz gaužām nelāgu secinājumu izdarīšanu. Un kā lai citādi vērtē domu, ka kaut kur pastāv cilvēks, kuru Dievs radījis tieši man (manai labpatikai), kā augstākā mērā egoistisku, iedomīgu un augstprātīgu!?

Protams, mūsdienu patērētāju ideoloģijas ietekmē, cilvēkam šāda doma ļoti patīk – atrast cilvēku tieši man, gluži kā veikalā atrast tieši man vislabāk derošas bikses vai manam izmēram un krāsu salikumam radītu dīvānu.

Tātad mūsu rīcībā ir pasaka, kura otru cilvēku mudina uztvert par radītu man, manam priekam un labpatikai. Vai tas kaut mazākā mērā izklausās pēc mīlestības?

Par realitāti

Laba ziņa ir tāda, ka ir pieejama arī patiesa mīlestība, bez slēptiem mērķiem un vēlmes izmantot un patērēt otru cilvēku. Tā ir uzmanība pret otra vajadzībām, patiesa interese un gādība. Tās ir lietas, kuras kristīgā mācība grib visā veidā vecināt un stiprināt. Tās kristīgā draudze ir mācījusies no sava Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus, jo Viņš pie Krusta miris par mums, grēciniekiem, nevis kaut ko vēlējies iegūt Sev. Manuprāt, šādu mīlestību var svinēt arī biežāk nekā reizi gadā.

Kāds man varētu jautāt, ka šeit ir izklāstīta skaista teorija, bet kur ir prakse? Turklāt, ja jau runa ir par Valentīna dienu, kur ir prakse sievietes un vīrieša attiecību jomā?

Sievietes un vīrieša attiecības ir ļoti būtiskas mūsu ikdienas dzīvē, tāpēc Dievs tās nav atstājis atmatā. Par labāko piemēru vēlos minēt to, ka Dievs tik ļoti rūpējas par sievietes un vīrieša attiecībām, ka jau pašā pasaules sākumā, līdz ar abiem pirmajiem cilvēkiem, ir dibinājis laulību. Turklāt, Viņš ne vien ir dibinājis laulību, bet arī svētījis to.

Patiesībā, laulība ir dzīves kārtība, kurā kā nevienā citā cilvēks ir darīts Dievam līdzīgs, jo tieši sievietes (sievas) un vīrieša (vīra) dzimumdzīve dod dzīvību jaunam cilvēkam, piedalās radīšanas noslēpumā.

Vēl vairāk, kopš grēkā krišanas, kad grēcinieka dzimumdziņa vairs nevēlas iekļauties Dieva svētītās laulības robežās, Dievs, lai šo dārgo lietu aizsargātu, ir nospraudis skaidru robežu bauslī – tev nebūs maukot (proti, nebūs dzīvot dzimumdzīvi ārpus Dieva noteiktās kārtības).

Šāda dievišķa kārtība ir patiesā vieta, kur sniegt mīlestību, un, ja abi apzināti pie strādā pie tās sniegšanas, tad arī abi to saņem. Patiesībā nemaz jau nevajag tik lielas piepūles, lai divu cilvēku šādas rīcība dotu labus augļus. Tādā veidā laulība ir tieši tā vieta, kur patiesa un nesavtīga mīlestība dzimst, rod spēcinājumu un dod augļus. Turklāt, te nav runa par kādu utopisku teoriju, bet gan par realitāti, kuras vienīgais priekšnosacījums – nevis egoistiski raudzīties un meklēt pēc sev tīkamā, bet otru cilvēku kā Dieva dāvanu saņemt un par Dieva dāvanu turēt.

Vai tāda prakse nav vēl labāka par kādu nereālu romantisku sapni? Vai Dieva svētītā laulība nav vislabākais veids, kā būt drošam par to, ka Dieva dotais laulātais draugs, ir tieši mana "otrā pusīte"?

Bet tās vēl nav visas labās vēstis! Arī tiem, kuriem vēl nav vai vairs nav otrās puses, Dievs atgādina, ka Viņš arvien mīl katru Savu bērnu un gādā par katru. Viņi nav aizmirsti vai vieni. Arī viņi var svinēt mīlestības svētkus.

Tik daudz šai reizei par Valentīna dienu, par to, kur nevar saņemt un kur var saņemt patiesu mīlestību un atrast savu "otro pusīti". Vai tā nav labākā ziņa mīlestības svētkos?

Lai Dievs svētī katru laulāto un viņa Dieva doto otro pusīti! Lai Dievs stiprina katru, kurš ir viens, bet Dieva žēlastībā nav aizmirsts vai vientuļš! Lai šie mīlestības svētki mudina mūs uz pateicību Dievam par Viņa mīlestību un dod augļus arī mūsu mīlestībai uz mūsu tuvākajiem!