Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Negribēju atstāt kādu vispārēju lietu nepateiktu. Mani patīkami iespaido fakts, ka LU arvien attaisno savu klasiskās (t.i., humanitāro un eksakto zinātņu apvienotājas) universitātes pretenziju un dod vārdu reliģiskas organizācijas pārstāvim.

Atgriežoties pie runas, manuprāt, šī runa iekļāva vismaz divas domas līnijas – garīgo un sabiedrisko, kas lielākai daļai klausītāju ļāva dzirdēt arī kaut ko sev pārdomām un ikdienas dzīvei noderīgu. Kādu vārdu pieminēšu par abiem šiem aspektiem, bet, kā teoloģiskā pārskatā pienākas, lielāku uzmanību pievērsīšu teoloģiskajiem apsvērumiem.

Dr. Junans savu uzrunu sāka ar liturģisko trinitāro sveicienu – "Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!" (2Kor 13:13) Mūsdienu sekularizētajā pasaulē, šāda garīdznieka uzruna, teju kā sprediķi sakot, ir zināma uzdrīkstēšanās.

Lai arī šīm pārdomām bija pieejama vien video prezentācija, nevis uzrunas rakstiskā versija, šķiet, pati uzruna bija strukturēta klasiski – ievads, vairākas daļas un noslēgums. Šajā apskatā sadalīšu Dr. Junana sacīto trīs blokos – sabiedrības jautājumi (saprotamā kārtā, runas lielākais uzsvars) un dažādi teoloģiskie akcenti. Savukārt no pēdējiem īpaši izdalīšu man kā luterānim aktuālus aspektus.

Noslēdzot apskata ievada daļu, jāatzīmē, ka PLF prezidents nāk no Palestīnas, tātad no mums, Latvijas un pat plašāk – Eiropas – kristiešiem, svešākas kultūrvides.

Baznīca (reliģija) sabiedriskā un valsts kontekstā

Kā jau minēts iepriekš, Dr. Junans pārstāv Palestīnas kristiešus, viņa paša vārdiem, viņš nāk no "islāma okeāna" un jūdaisma ieskautas vides. Viņš pats sevi pozicionēja kā palestīnieti un kristieti, kurā šīs abas – tautiskā (nacionālā un arī valsts) identitāte ar kristīgo pasaules skatījumu – savijās vienotā veselumā.

Ievadā PLF prezidents definēja savu valsts būtības izpratni, atbilstošu tradicionālai kristīgai domai par sabiedrību (valsti), – valsts ir Dieva dāvana. To viņš uzsvēra, kad apsveica Latvijas auditoriju ar mūsu brīvību un neatkarību. Tiktāl mums ļoti pierasts skatījums. Arī priekšlasījuma noslēgumā viņa īpaši uzsvērts tradicionālais skatījums – valsts (sabiedrība) bez vērtībām aiziet pazušanā. Runas laikā vairākām vērtībām viņš pievērsa vērību, bet vienā no saviem izteikumiem uzskaitīja: cilvēktiesības, reliģijas brīvību, dzimumu tiesības un vārda brīvību.

Starp šiem diviem mūsu sabiedrībā pierastiem un dzirdētiem postulējumiem iekļāvās lielākajai mūsu sabiedrības daļai retāk dzirdētas (jaunas?), lekcijas nosaukumā minētās domas.

Atsaucoties uz pieredzi, kalpojot kā kristiešu vadītājam islāma un jūdaisma vidē, Dr. Junans, pirmkārt, atgādināja, ka dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas taisnības. Tās veidojas vēstures gaitā un daudzveidīgu ideoloģiju iedarbībā. Šīs dažādās taisnības nereti kļūst par netaisnību (injustice, arī teoloģiskajā apskatā svarīgs termins) kādai no vai abām iesaistītajām pusēm.

Otrkārt, tieši šinī kontekstā viņš saskatīja Palestīnas kristiešu iegūto pieredzi un jau īstenoto misiju. Viņš, pieminot pavisam nesenus vardarbīgus un ar reliģiju saistītus notikumus Francijā, uzsvēra, ka reliģijā nav vardarbības, bet vardarbības īstenotāji maskē savus nolūkus ar reliģiju. Turklāt, (tas šķita mērķēts pret dažādiem kliedzošiem sekulāru ideju aizstāvju viedokļiem) reliģiju saistīt ar vardarbīgu praksi ir pārāk vienkāršoti. Bīskaps Junans uzsvēra: "Nevienai reliģijai nav monopola uz naidu un ekstrēmismu".

Treškārt, patiesā reliģijā ir vienojošais un iecietība. Tuvo Austrumu kristieši šajā sakarā kalpo kā vidutāji (tulki) starp rietumu un austrumu kultūrām. Rietumiem viņi skaidro islāma vērtības un raizes, austrumiem viņi liecina par citādo (citādām?) reliģijas formu (formām) rietumos. Līdz ar to tieši šinī jomā Tuvo Austrumu kristiešiem ir liela pieredze. Turklāt, paplašinot starpreliģisko dialogu arī ar dažādu ateistisku pasaules uzskatu paudējiem, dialogu veicina savstarpēja cieņa, nevis neieklausīšanās un agresivitāte.

Ceturtkārt, no šīs vidutāja lomas izrietēja viens no svarīgākajiem Dr. Junana jautājumiem (pat pārmetumiem!) Eiropai, kurā strauji aug musulmaņu skaits – vai Eiropa ir gatava pieņemt eiropieti – musulmani, "atšķirīgo arābu"? PLF prezidents turpināja jautāt, vai tieši Eiropa ir pietiekoši toleranta? Tādējādi viņš izvirzīja to augsto kritēriju vecajam kontinentam, kuru Eiropa tik labprāt izvirza citiem. Ir labi paturēt prātā, šis runātājs nav kāds Eiropas intelektuālis, kas teoretizē par dažādām dzīves niansēm, bet globālo "dienvidu" pārstāvis, kurš no praktiska redzējuma punkta izvirza, jā, varbūt pat ne pārāk patīkamu jautājumu pašai attīstītajai pasaulei.

Piektkārt, bīskaps uzsvēra izglītības nozīmi. Svarīgs šāda uzsvara iemesls, manuprāt, meklējams apstāklī, ka viņš runāja auditorijai universitātē. Tomēr, domāju, viņa norūpe bija daudz dziļāka. Tieši izglītība (viņa vārdiem – "patiesības saņemšana") ir tā, kas formē jauno cilvēku, jau pavisam tuvā nākotnē maina sabiedrību un veicina savstarpējo sapratni. Pareiza izglītība var mazināt ne tikai reliģisku naidīgumu, bet arī daudz labāk saliedēt dažādus, pat šķietami nesavienojamus pasaules redzējumus.

Tik daudz par tradicionāliem un mazāk pierastiem (jauniem?) aspektiem sabiedrības (valsts) un garīgās sfēras satiksmē.

Vispārteoloģiskie akcenti

Ne bez lepnuma (vārda labā nozīmē) PLF prezidents sāka savu runu ar vārdiem, ka viņš nāk no Jeruzālemes, vietas, kur ir dzimusi kristietība. Tūlīt pat kā ne-eiropietis PLF prezidents norādīja, ka kristietības koncentrācija ir pārvietojusies no globālajiem "ziemeļiem" uz "dienvidiem". No šādas kustības izrietēja viņa runu caurvijošā doma, ka kristietības uzdevums ir padarīt cilvēku globālu un multikulturālu.

Pie starpreliģiskiem uzsvariem ļoti svarīga, manuprāt, bija skaidri definētā atšķirība starp jūdaismu un islāmu no vienas puses, kā nopelnu reliģijām, un kristietību no otras puses, kā žēlastības reliģiju. Pie starpreliģiskajām piezīmēm būtu pieskaitāms arī PLF prezidenta atgādinājums, ka termins Allahs nav lietojams tikai islāmā, bet arābu valodā tas ir sugas vārds, kuru, protams, attiecinot uz biblisko Trīsvienīgo Dievu, lieto arī arābu kristieši.

Vairākas mūsdienu cilvēkam atpazīstamas notis ieskanējās, kad PLF prezidents uzsvēra, ka tikai mīlestība var palīdzēt atbrīvoties no lepnuma akluma. Tāpat teoloģiska liecība šajā uzrunā bija vairāku tradicionālu teoloģisku jautājumu pieminējums. Piemēram, kā Palestīnas kristietis bīskaps Junans uzsvēra inkarnācijas nozīmi. Viņš arī vairākkārt tieši un netieši atsaucās uz Rakstiem, piemēram, uz 2Kor 5:1.

Viena no PLF prezidenta pamatnostādnēm, cik man zināms – pasveša Latvijā, ir atbrīvošanās teoloģija. Pieļauju, ar to vairāk ir saskārušies teoloģijas pazinēji, turklāt tie, kuriem ir pastiprināta interese par pēdējo desmitgažu dažādu teoloģisko virzienu attīstību. Ar šo kustību mazāk pazīstamiem lasītājiem vien minēšu, ka atbrīvošanās teoloģija lielu uzsvaru liek uz cilvēka laicīgās dzīves (taisnīguma, justice) regulāciju. Visā runā atkal un atkal tika runāts par netaisnību (injustice), "apspiesto atbrīvošanu", cietēju stāvokli (victimhood), "citādā" (the other) vai marginalizētā pieņemšanu, cieņu un saprašanu.

Vēl vairāk, bīskaps Junans aicināja meklēt citādajā Dieva tēlu un līdzību un uzsvēra, ka Svētais Gars ir tas, kas būvē tiltus starp dažādajiem ticīgajiem. Šīs teoloģijas kulminācija, manuprāt, bija noslēgumā postulētais 21. gs. patiesās reliģijas uzdevums – "cīņa par taisnību, mieru un citādā pieņemšanu".

Ar savu vispārteoloģisko pieeju, PLF prezidents pauda Latvijā retāk piedzīvoto, mūsdienās visplašāk trešās pasaules valstīs izplatīto atbrīvošanas teoloģiju. Viņš auditorijai atgādināja par "apspiesto, marginalizēto un citādo", viņa runas kontekstā – arābu, [post]kristīgajos rietumos viņš ir musulmanis, bet austrumos – kristietis vai islāma mazākuma (pārsvarā, šiītu virziena) pārstāvis. Tomēr šajā teoloģiskajā sistēmā bīskaps Junans nav galējību pārstāvis (piemēram, nebija jūtama paralēle ar marksismu, kas nereti ir šīs teoloģijas kompanjons), bet drīzāk viņš bija mērenu uzskatu paudējs ar gana lielu devu tradicionālu teoloģisku domu klātbūtnes.

Luteriskās teoloģijas aspekti

Specifiskas luteriskas notis ieskanējās, kad bīskaps Junans uzdeva jautājumu par luterāņu lomu sekulārā, globālā, materiālisma un patērētāju ideoloģijas pārņemtajā pasaulē. Kā atbildi viņš luterāņus, reformācijas un reformētu baznīcu, definēja kā vietu, kur daudzi turpina rakstīt Dieva darbus. Savukārt luterisko tradīciju kā evaņģēlija vēsts svaiguma (freshness) nesēju. Baznīcu viņš redzēja kā liecinieci (martyr, living witness).

PLF prezidenta uzsvars uz žēlastību kā kristietības vienreizējo reliģisko iezīmi bija pievērsta ievērojama nozīme. Bīskaps Junans uzsvēra luterisko kristiešu "mīlestības" vēsts, "mīlestības evaņģēlija" darbu pasaulē kopš 1517. gada.Viņš arī atgādināja par krusta teoloģiju, kas baznīcu māca būt par cilvēku kalponi. Šādi formulējumi arī Latvijas luterāņiem skan gana pazīstami.

PLF prezidenta luteriskās kristietības un atbrīvošanās teoloģijas sajaukums deva sevi manīt. Vairāk luteriski skanēja vārdi par luteriskās mācības pienesumu Palestīnai (un arī ārpus tās robežām), ka "nav vienas valsts vai tautas, kura var monopolizēt evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu" (sal. ar Augsburgas Ticības apliecības 7.paragrāfu). Tajā pašā laikā, luteriski varētu būt diezgan dīvaini dzirdēt par mīlestību (luteriskā teoloģijā, tie ir darbi) kā atbrīvotāju no lepnuma.

Protams, kaut kādā kontekstā pat luteriski konfesionālāki teologi tā varētu sacīt, bet ārpus konteksta šādi vārdi ir grūti saprotami un var radīt pārpratumus, jo patiess atbrīvotājs no lepnuma ir tikai Kristus darbs Svētā Gara spēkā (žēlastība). Darbi, protams, ir noderīgi, bet tiem ir sekojoša nozīme, nevis grēcīgās būtības mainīšanas spēks. Stipri līdzīgi vārdi sakāmi par PLF prezidenta uzdevumu katram kristietim – mainīt ienaidu uz mīlestību, kas varētu tikt saprasts kā bauslības (grēknožēlas raisītājas) un evaņģēlija (Dieva žēlastības dāvanas) jaukšana.

Ar atbrīvošanās teoloģiju mazāk pazīstamiem lasītājiem kā luterānis vien vēl pievienošu kādu summāru piezīmi. Atbrīvošanās teoloģijas (kā vēl vienas otras citas mūsdienās izplatītas teoloģiskās kustības) lielākā bīstamība ir fokusēšanās uz šīs zemes reālijām. Pie visām labajām šādas intereses lietām, tā nereti bīstami mazu uzsvaru liek uz Dievu un dievišķo. Tomēr katrā no situācijām ir jāskatās atsevišķi.

Šādējādi klausītāji dzirdēja labu daļu atbrīvošanas teoloģijas luterisku versijas. No vienas lekcijas grūti izsvērt, kurā pusē vairāk nosveras PLF prezidents, bet tas nav arī šī apskata mērķis. Domāju, ka pozitīvais no šī mūsdienu salikuma ir tas, ka mums, globālajiem "ziemeļiem" piederošai (vai uz turieni ejošai) sabiedrībai ir nozīmīgi ieklausīties tajā, kas ir sakāms arī luterānim no globālajiem "dienvidiem". Te uzreiz lieti noder lekcijā dzirdētais bīskapa Junana mudinājums savstarpējā cieņā un vēlmē ieklausīties, mēs izvairāmies no kļūšanas par svešinieku viens otram.

Kopsavilkums

PLF prezidenta uzruna bija ideju slāņiem bagāta, viņš vēlējas pateikt daudz. Vai viņam izdevās pateikt visu, ko viņš vēlējās? Grūti sacīt. Ir skaidrs, ka Latvijai un mūsu sabiedrībai ir iemesli ieklausīties citas kultūrvides pārstāvī. Tas mūs bagātina. It īpaši tādēļ, ka, manuprāt, arvien pārāk daudz esam pārņemti ar sevi un savu tuvāko apkārtni, bet pasaule ir krietni plašāka par horizonta līniju, kuru varam redzēt Pāvilostā, vai robežlīniju Zilupē.

Teoloģiskajā jomā PLF prezidents pārstāvēja mūsdienu teoloģiskās plūsmas, īpaši atbrīvošanas teoloģiju, kurās nereti ieskanējās arī tradicionāli luteriski elementi. Tāda teoloģijas vērojuma leņķa un akcentu noderība mums arvien ir mūsu pašu izspriešanā.