Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tomēr reti kad kristieši pamato svētā kara domu ar Jauno Derību, tāpēc šeit piedāvājam nelielu papildus ieskatu šajā jautājumā arī no Vecās Derības puses.

Svētā kara ideoloģija Bībelē pamatā rodama saistībā ar Vecās Derības izredzētās tautas ieiešanu Apsolītajā zemē. Runa ir par grāmatām Bībeles sākumā (gan hronoloģiskā, gan arī sakārtojuma ziņā), īpaši no otrās Mozus grāmatas līdz Jozuā grāmatai. Tajās izredzētā tauta, nākdama no verdzības Ēģiptē, saņem Dieva pavēli iekarot Apsolīto zemi (aptuveni mūsdienu Palestīnas, Izraēlas, un daļēji to kaimiņvalstu robežās). Šo pavēli (un arī citus ar Dieva pavēļu ievērošanu saistītus jautājumus) nereti pavada rīkojums par pretinieku un pretēju uzskatu paudēju fizisku iznīcināšanu.

Ar ieiešanu Apsolītajā zemē, Bibliskā vēsts piedzīvo diezgan radikālu maiņu. Lai arī atsevišķi svētā kara elementi vēl parādās (piemēram, ķēniņam Saulam tiek dots uzdevums iznīcināt amalekiešus, 1Sam 15), šāda tendence kardināli samazinās. Jau ar soģu laikmetu arvien vairāk parādās kāda cita tendence – Dievs pieprasa tieši no Savas tautas paklausību un to soda par nepaklausību, nevis liek vērst vardarbību uz ārēju ienaidnieku.

Soģu grāmatas vienkāršots dažādu Israēla tautas daļu vēstures ritums ir cikls – tauta atkrīt no Dieva – Dievs par sodu tautai uzsūta ienaidniekus – ienaidnieki apspiež tautu – tauta sauc pēc Dieva palīga un Dievs sūta soģi, kas izglābj tautu no ciešanām. Šāds vairākkārtējs cikls ietver atsevišķas Israēla teritorijas (ciltis – reģionus) un arī teju vai visu tautas apdzīvoto areālu.

Šīs pieejas maiņas iemeslus var skaidrot dažādi. Manuprāt, runa ir par to, ka Dievs pavēlēja cilvēkiem Apsolītajā zemē būvēt ideālu ticīgo valstību. Tā kā Trīsvienīgais Dievs vislabāk pazīst cilvēka grēcīgo dabu, Viņš zināja, ka tādu valsti nevarēs uzbūvēt. Ar šādu rīcību Dievs vēlējās parādīt Saviem sekotājiem to, ka ideāla valsts (paradīze) uz zemes nav iespējama.

Runājot kāda teologa vārdiem, katrs mēģinājums uz zemes izveidot paradīzi rezultātā dod elli. Pēc šādas notikumu attīstības īstenošanas neiespējamības konstatējuma (cilvēkiem, bet ne Dievam, Dievs to ļoti labi zināja jau no paša sākuma), Dievs arvien lielāku uzsvaru sāk likt uz ticīgo pašu iekšējo cīņu un uzvarām pār savu neticību, grēku un citiem šķēršļiem dzīvot Dievam tīkamu dzīvi.

Tātad jau Vecās Derības pirmajā daļā ir jūtama maiņa ticības jautājumos no pavēles cilvēku ierobežot un piespiest, uz piedāvājumu atgriezties. Šķiet, uzskatāmākais Dieva mainītās pieejas liecinieks atrodams pravieša Ecehiēla grāmatā (18:23): "Vai tad ļaundara nāve tīksmina mani, saka Kungs Dievs, nevis viņa novēršanās no ļaunā ceļa, ka tas dzīvotu?!"

Jaunajā Derībā cīņa pašam ar savu grēku ir vienīgais modelis un svētā kara ideja šinī Bībeles daļā nav atrodama. Jēzus Kristus ne vien neaizsargājas, kad Viņu apcietina, tiesā un sit krustā, bet arī citiem aizliedz Sevi aizstāvēt. Tāda ir Jēzus Kristus mācība no sākuma līdz galam, tāpēc Viņš lūdz par saviem nodevējiem un nonāvētājiem, nevis meklē atriebšanu.

Nevarētu arī piekrist, ka nereti piesauktie Jēzus Kristus vārdi par atnesto zobenu (Mt 10:34) vai tirgoņu izdzīšana no Tempļa kaut ko mainīja šinī lietā. Kad Jēzus runāja par zobenu, Viņš neminēja to kā mudinājumu uz vardarbību, bet gan secināja, ka tāda būs vērsta pret ticīgajiem. Savukārt Templī Jēzus, pēc mūsu standartiem, būs bijis ass un tiešs, bet pēc tā laika standartiem, visdrīzāk, nekādu lielo ļaunumu nebūs nodarījis. Jo kā tad citādi šis fakts nebūtu minēts Viņa apsūdzībās sinedrijā? Atcerēsimies, ka tajā brīdī pret mūsu Kungu vāca visus iespējamos apsūdzības pierādījumus, un plosīšanās Templī būtu ļoti parocīga tiesātājiem.

Par sava veida kuriozu faktu var minēt kādu kritiķu piesaukto Jēzus Kristus apliecināto neticīgo pēcnāves grūtumu ellē. Ir pareizi konstatēt, ka Jēzus Kristus nemaldināja cilvēkus, un viņiem skaidri pasludināja abas lietas – lielo Dieva žēlastību Kristus upurī un arī pazudināšanas traģēdiju ellē. Kur šeit ir komisms? Tajā faktā, ka šo par argumentu izmanto arī neticīgi cilvēki, kuriem par pēcnāves dzīves diez vai būtu loģiski uztraukties. Protams, arvien paliek iespēja, ka īstenībā viņiem kaut kāda nojausma par tām lietām ir...

Apkopojot Jaunās Derības mācību par cīņu, izmantošu apustuļa Pāvila vārdus no vēstules korintiešiem (2Kor 10:4): „jo mūsu cīņas ieroči nav miesiski, bet Dieva doti – vareni, kas spēj sagraut cietokšņus. Mēs apgāžam prāta sagudrojumus".

Protams, kristietības vēsturē ir sastopami arī vardarbīgāki un pat ar asins izliešanu saistīti posmi. Šķiet, krusta kari ir īpaši labi pazīstams posms šajā vēsturē. Tomēr krusta karu pamatojums ir politisks un nav meklējams Jaunajā Derībā un pat ne visā Vecajā Derībā, bet gan ir dažu no konteksta izrautu Vecās Derības sākuma domās, kurām vairs nav atbalsta ne vēlākā Vecās Derības stāstījumā, nedz arī Jaunajā Derībā. Turklāt, krusta kari ir savdabīgs vēstures fenomens, kuru nav pareizi vērtēt tikai kā kristiešu vardarbību pret musulmaņiem (ne viens vien vietējais musulmaņu vadītājs šos karus izmantoja cīņai ar ticības brāļiem), kā arī nepareizi ir tos interpretēt tikai no mūsdienu skatupunkta, bet tas ir cits temats, citai reizei.

Protams, ne M. Gabriēls, ne šīs pārdomas neapgalvo, ka visi musulmaņi ir asinskāri un vardarbīgi nāvinieki. Daudzi musulmaņi ir paraugs sabiedrības dzīvē un personīgo īpašību ziņā. Te ir runa par islāma reliģijas kodolu attiecībā uz jautājumiem par vardarbību reliģijas izplatīšanu.

Iepriekš:
Viedoklis: Nianse vērtējumā par vardarbību reliģijas vārdā