Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pacelt tikai īpašās reizēs, lai piešķirtu karoga pacelšanai svinīgumu vai turēt to paceltu ikdienā? Vēlos paust savu pamatojumu par labu tam, lai karogs pie mājas plīvotu katru dienu.

Karogs ir informācija – šeit ir Latvija

Karogu redz ne tikai nama saimnieki, bet viesi, garāmgājēji, kaimiņi... Tas nozīmē, ka daudzi cilvēki regulāri saņem netiešu vēstījumu – šeit ir Latvija. Cilvēki, kam Latvija ir svarīga, iegūst pleca sajūtu un apziņu, ka visur, kur dodamies, ir savējie. Laikā, kad tik daudz par Latviju dzirdam noniecinošas informācijas, karogs mastā ir pozitīvs pretspars. Ar to tiek skaļi pateikts – mums Latvija ir svarīga. Un būtiski piebilst, ka svarīga tā, protams, var būt arī tam, kurš karogu paceļ tikai īpašās reizēs, vienīgi vēstījums tad var palikt neizpausts.

Īpašiem datumiem svarīgumu var piešķirt arī citos veidos

Bieži minēts arguments, ka karoga pacelšana īpašos datumos padara šo notikumu svinīgāku. Manuprāt, valsts svētku dienu un citu nozīmīgu datumu svinīgumu var panākt daudzos citos veidos, piemēram, iededzot svecīti logā Lāčplēša dienā, apmeklējot ar ģimeni lāpu gājienu 18. novembrī, izrotājot namu ar zaļumiem Līgo svētkos... Bieži savu valstiskumu atceramies tikai valsts svētkos, bet atgādinājums būtu vajadzīgs katru dienu.

Mēs esam tas, ko mēs piedzīvojam

Mēs esam tas, ko mēs redzam un dzirdam. Informācija, ar ko mēs sastopamies ikdienā, veido mūsu zemapziņu un tātad veido mūs pašus. Pacelts karogs veido informācijas telpu par mūsu vērtībām, par mūsu raksturu, un ar šo telpu mēs dalāmies. Jo vairāk karogi būs pacelti ikdienā, jo vairāk cilvēki saņems signālu, ka saistīt sevi ar Latvijas valsti ir normāli, labi un pareizi.

Iebraucot kādā latviskā pilsētā vai ciemā, kur pie namiem ir bieži redzami karogi, pārņem patīkama māju sajūta, kādu nevar gūt nekur citur pasaulē. Ir jārada ainas, kas cilvēkam vienmēr saistīsies ar mājām arī tad, kad viņš būs tālu svešumā.

Mēs mācāmies pastāvēt par savējo

Saprotams, ka ne jau visiem patīk Latvija un ne visi ar prieku redz mūsu uzdrošināšanos. Bieži tieši šis apstāklis liek būt kautrīgākiem un karogu pacelt tikai oficiālās reizēs. Stāvot pāri tam, ka "kādam var nepatikt", mēs radinām sevi un citus, ka savas vērtības ir jāmāk aizstāvēt. Ne vienmēr "visi sadodas rokās, lai tev palīdzētu". Citreiz sava pārliecība ir jāaizstāv. Laikā, kad daži apšauba Latvijas valsts lietderību, atklāti pastāvēt par pārliecību kļūst arvien nozīmīgāk.

Īpašs ir tas, kas darīts brīvprātīgi

Datumos, ko nosaka likums, karogs jāpaceļ obligāti. Tad motivācija var būt pārliecība, bet var būt arī tikai likums. Ikdienā pacelts karogs ir brīvprātīgs solis, līdz ar to tas ir īpašs. Tā ir attieksme, ko paužam mēs pēc savas gribas, nevis obligātas normas kārtā.

Es novēlu, lai sarkanbalti sarkanā gribas izpausme mūs sveicinātu ikvienā Latvijas novadā arvien biežāk!