Izglābts lācis rada prieku cilvēkiem
Līgatnes dabas taku zootehniķe Velga Vītola stāsta, ka dabā lāči dzimst ziemā, parasti no decembra beigām līdz februāra sākumam, bet māte no migas kopā ar mazo lācīti iznāk martā. Lācēniem acis atveras tikai mēneša vecumā, bet staigāt sāk divos mēnešos.
Ar audžumātes rūpību Velga ir sekojusi Ilzītes dzīves gaitām un stāsta, ka lācene, kas pašlaik sver apmēram 150 kilogramus, kā jau Latvijas brūno lāču kundzei viņas vecumā pieklājas, piedzima puskilogramu smaga. Ilzīte savai mammai bija jau ceturtais bērns, bet pirmie trīs mazuļi aizgāja bojā, jo mamma par viņiem nerūpējās. Rūpes par mazuļiem lāču mātēm dabā ir saistītas ar ziemas miegu, bet Ilzītes māte ziemas guļā nedevās.
"Iemesls, kāpēc es lācenīti paņēmu, bija pieredze, kas notika iepriekšējos gadus, jo bija skaidrs, ka mazulis jau pēc diennakts būs miris. Protams, bija šaubas – kaut kas sanāks, vai nesanāks, bet drīzāk notika brīnums un Ilzīte izdzīvoja.
Tagad jau var runāt visu ko, bet tas viennozīmīgi ir labs darbs, kādam izglābt dzīvību, lai arī šis lācis dabā vairs nekad neatgriezīsies. Citās valstīs, piemēram, Igaunijā un Krievijā ir speciālas programmas, kā audzināt lācēnus, kas dažādu iemeslu dēļ nokļuvuši pie cilvēkiem un viņi pēc tam būtu spējīgi atgriezties dabā.
Šādos gadījumos mazuļus neņem klēpī, nepieradina pie cilvēku smaržas un valodas. Taču tad lācēni nekad nav tik mazi kā Ilzīte, kura nebija dabūjusi ne pilienu savas mātes piena. Līdzīgi bija arī ar Berlīnes zoodārza polārlācīti Knutu, par kuru sajūsminājās visa pasaule, ka viņš, pateicoties kopēju rūpēm, ir izdzīvojis. Tādas lietas vairāk ir vajadzīgas tieši cilvēkiem, nevis dabai.
Turklāt ar Ilzīti uzkrātā pieredze ir unikāla kaut vai tāpēc, ka noder gadījumiem, ja nāktos palīdzēt kādai izmirstošai dzīvnieku sugai. Lai gan es ceru, tik drīz šīs zināšanas nevajadzēs izmantot praksē," saka V. Vītola.
Ilzītes dzimšanas dienas tortes recepte
Kā ik gadu Lāču Ilzītei dzimšanas dienā bija sarūpēta torte. Kad lācenīte bijusi jaunāka, torti greznojušas svecītes, ko Ilzītes audžumāte Velga Vītola nopūtusi un iedomājusies, kas Ilzītei tobrīd būtu vairāk vajadzīgs. Nu jau vairākus gadus svecīšu nav, bet kā parasti tortes pamatu – to, ko cilvēkiem veidotu mīkla – lāču tortē aizstāj kartupeļu biezenis ar sviestu. Velga teic, ka ir bijuši gadi, kad Ilzīte ir apgāzusi torti un ēdusi tikai biezeni.
Tad seko garnējums: biezpiena sieriņi, lazdu rieksti, Sudas purvā lasītas dzērvenes, no kurām izveidota lāča ķepiņas nospiedums, saulespuķu sēklas, zemenes, avenes un kazenes, jo lāčiem ogas garšo. Netrūka arī nesālīta laša un skumbrijas gabaliņu. Kā īpašais dekorējums bija rozes zieds starp mandarīna daiviņām, bet dekorējuma ziedlapiņas bija izveidotas no gurķu mizas.
Pieredzējusī dzīvnieku kopēja gan pirms torte bija pasniegta lācenei, nezināja, vai Ilzīte šoreiz svētku maltīti sāks ar kazenēm vai zivīm, tāpēc viesi noslēdza derības. Vēlāk izrādījās taisnība tiem, kas sacīja, ka lācenes sirds salūzīs tad, kad deguns sajutīs lasi.
Prieku sagādā arī nelāciski lāči
Savukārt Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange teic, ka 1. aprīlī viņa svinēs savu pirmo gadadienu amatā. Arī Velgai Vītolai tieši šis datums ir ļoti nozīmīgs, jo viņai darbā Līgatnes dabas takās apritēs pilni 34 gadi.
"Taču vēl ir tikai janvāris un, lai gan visiem lāčiem dzimšanas diena ir ziemā, Ilzītes dzimšanas diena ir īpaša. Viņa tuvākā un tālākā apkārtnē ir vienīgais lācis, kuru izaudzinājis cilvēks. No lāču viedokļa raugoties, Ilzīte ir tāds pavisam nelācisks lācis, drīzāk cilvēcisks. Pēc sava rakstura viņa ir īsta meitene, brīžiem pat mazliet cimperlīga.
Savukārt Ilzītes dzimšanas diena visdrīzāk ir jāuzskata par svētkiem cilvēka labestībai pret dzīvo dabu, lai arī ir skaidrs, ka cilvēka uzaudzināts lācis nekad vairs nebūs meža zvērs. Turklāt Ilzīte jau ir dzīvnieks, kas ar cilvēkiem ir saistīts jau otrajā paaudzē, un kaut kas no dabiskajiem instinktiem viņai ir zudis. Šī lācene, tāpat kā viņas māte, nedodas ziemas guļā," teic I. Lange, piebilstot, ka tas ir iemesls, kāpēc 11. janvāri gaida gan Ilzīte pati, gan cilvēki, kuriem ir prieks, ka šis lācis ir mums tepat blakus.
