Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Daudzi Eiropā dzīvojošie vairs neuzskata sevi par piederīgu nekam kristīgam. Diskusijās par Satversmes preambulu vislielākie protesti bija pret kristīgo vērtību pieminēšanu. Kristīgo sakņu noliegums tagad ir gandrīz kā parole iekļūšanai ložā, kas sevi uzdod par eiropeisko eliti. Man gan šķiet, ka tā tiek veidota kaut kāda "Jauneiropa", jo īstā Eiropa ir izaugusi ar kristīgo ticību un tās vērtībām," sacījis mācītājs.

Vanaga vērtējumā, bruņotie konflikti starp valstīm, kas it kā pat pieder pie vienas konfesijas, demonstrē, kā kristīgās vērtības tiek sabradātas, kad prātu aizmiglo lepnība un impēriska diženuma alkas. "Nacionālisms var būt veselīgs kristīgo tikumu iemauktos, nevis otrādi. Karš Eiropas vidū ir ļoti atskurbinošs cilvēkiem, kas tic cilvēces progresam un mūsdienu cilvēka izsmalcinātībai, vai ne? Apgaismotā XXI gadsimta realitāte nereti ir barbariskāka nekā "tumšie" viduslaiki," piebildis arhibīskaps.

"Tehnoloģijās progress ir nenoliedzams, taču tajos pašos padomju laikos neviens pa skolu nestaigāja, apšaudams klases biedrus un skolotājus. Man liekas, ka Rietumu civilizācija tehnoloģiju izaugsmi un intelekta attīstīšanu ir pieņēmusi par aizstājēju dvēseles izaugsmei. Tas ir bēdīgi, jo tehnoloģijas var būt lielisks palīgs dvēseles attīstībai. Meklētājs var stundas laikā sazināties ar izciliem meistariem otrā pasaules malā un veselu bibliotēku nēsāt līdzi telefonā. Diemžēl šīs iespējas daudz vairāk tiek lietotas dvēseles noplicināšanai. Bet intelektuālisms bez gudrības ir cinisks un destruktīvs," uzskata Vanags.

"Var likties vilinoša brīvība. Taču no piederības kopībai, kopīgām vērtībām cilvēks gūst identitāti, apzinās saknes. Palaižot visu vaļā, viņš paliek viens un nokļūst kā brīvā kritienā. Kur es piederu ar savu personīgo morāli? Kas es tāds esmu? Eiropietis? Neprātīgie sociālie eksperimenti, kas nāk pār mums, kopš "atgriezāmies Eiropā", drīzāk ir vēl viens cēlonis pūkas sajūtai. Vai ir vēl kas stabils, kam uzticēties?" turpinājis Vanags.

"Lūk, domāju, ka esmu vīrietis, bet uzzināju, ka esmu "cispersona". Domāju, ka esmu tēvs, bet izrādās, ka "vecāks numur divi". Visu mūžu esmu uzskatījis, ka man kā vīrietim pienākas apgādāt ģimeni un censties būt sievai par balstu un mūra sienu, bet izrādās, ka tās ir manas seksistiski šovinistiskās ambīcijas un neizpratne par dzimumu lomām, ka īstenībā man vajadzētu palaikam nolakot nagus un saukties par Janīnu," par sabiedrības tikumiem sūrojies arhibīskaps.

"Un šīs jau ir tikai dažas nesen aktualizētas lietas. Pārgrozīt grib daudz ko, kas reiz bijis mēraukla un atskaites punkts. Ja es šīs idejas sāktu ņemt nopietni, droši vien arī sajustos kā pūka vējā. Taču visam jau nav jātic. Vienkārši zināt, kas esmu, turēties pie tā, kas izturējis gadu tūkstošus, klausīties ja ne Dieva, tad vismaz veselīgā saprāta balsī. Tāpēc bija pareizi Satversmes preambulā nosaukt vārdā mūsu saknes un vērtības. Eksperimentētāju grupa patiesībā ir neliela, tikai "labi konektēta". Viņus jāsāk uztvert nopietni, kad tie cenšas iespiesties likumdošanā un mūsu ģimenēs. Savas vērtības jāaizstāv."