Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

4. Mozus grāmata datējama ar aptuveni 15.gs. pirms Kristus dzimšanas, tātad, aptuveni trīs ar pusi tūkstoš gadu senu pagātni. Vienvārdsakot, sen.

Vai te rakstītais var kaut ko pateikt arī mums, mūsu Dzimtenes 96.gadadienā? Manuprāt, var. Turklāt, vismaz trīs lietas.

Pirms pievērsties tekstam un šodienas lielajam notikumam, ir vērts pakavēties pie kādas viegli garām palaižamas nianses. Proti, te Tas Kungs, Trīsvienīgais Dievs trīskārši svētī tautu. Vai tā būtu nejaušība, ka Jaunajā Derībā definētā Trīsvienības atklāsme jau ir atrodama Vecajā Derībā? Tā var likties kāda gadījuma lieta, bet Bībelē tādas nemēdz būt. Tāpēc arī šeit sastopamo Trīsvienības norādi daudzi Bībeles pētnieki jau gadsimtiem minējuši par vienu no Trīsvienības pamattekstiem Vecajā Derībā. It kā sīkums, bet vēl viena Bībeles skaistuma liecība.

Bet nu pie lietas.

Pirmkārt, Ārona svētības vārdu bibliskais konteksts.

Ceturtā Mozus grāmata stāsta par 40 gadu ilgo Vecās Derības izredzētās tautas ceļojumu tuksnesī un tās sākuma daļā – par šī ceļojuma pirmajiem gadiem. Aiz muguras palikusi Ēģiptes verdzība, piedzīvota Dieva varenā Savas tautas izglābšana no apspiedēju pakļautības un brīnumainā izvešana caur ūdeni, ir saņemti labi zināmie Dieva desmit baušļi un notikusi pirmā lielā atkrišana no Dieva. Pārējās lietas vēl ir priekšā.

Vecās Derības un Dieva pestīšanas vēstures kontekstā šis ceļojums nav maznozīmīga pastaiga, bet gan centrālais Vecās Derības notikums – Dievs izveda Savu izredzēto tautu no verdzības brīvībā. Vai šim Bībeles notikumam nav liela paralēle ar Latvijas brīvības iegūšanu? Manuprāt, ir.

Vai vēl četrdesmit gadus pirms Latvijas proklamēšanas (1878.gads) par Latvijas valsti varēja iedomāties pat vispārdrošākajos sapņos? Tiesa, bija jau uzsākts ceļš uz tautas pašapziņas nostiprināšanos – bija pagājusi pirmā atmoda. Vēl vairāk, bija jau piedzīvoti vismaz divi brīnumi – latviešu tauta nebija pārvācota līdzīgi prūšiem un arī ne pārkrievota līdzīgi ne vienai vien citai tautai.

Otrkārt, Dieva uzruna tautai.

Dievs pavēlēja priesterim Āronam svētīt visu tautu? Mēs dzīvojas postmoderna laikmetā, kad katram ir sava tik komfortablā niša – vides aizstāve, hipsters vai sporta līdzjutēji, utt. Arī Trīsvienīgo Dievu neviens vien postmodernās sabiedrības pārstāvis vēlas iebīdīt sev tik saprotamā nišā vai kastītē. Protams, var mēģināt to darīt. Bet, vai Viņš nav par lielu tādai nišai un, vēl vairāk, vai mums pašiem šāda Dieva iekastošana nāk par labu?

Manuprāt, Dieva svētība vārdi, kas attiecināti uz visu tautu ir pietiekoši skaidra norāde tam, ka Dievs stāv pāri postmodernisma privātuma tendencēm. Viņš pretendē uz Savu vietu katras valsts un tautas dzīvē, arī Latvijas un mūsu tautas liktenī.

Tātad Dievs svētī katru un vēlas katru svētīt. Patiesībā, bez Viņa svētības mēs nebūtu tikuši tik tālu. Vai mēs Dieva svētību izmantojam Dievam par godu un līdzcilvēkam par svētību?

Treškārt, Dieva svētība katram.

Dieva uzruna nepaliek neitrāli tāla un pasīva. Tā ir svētība katram te un tagad. Kas ir labumi, kurus Viņš piedāvā cilvēkiem?

"Tas Kungs tevi svētī, lai tevi sargā". Mūsdienās vārdam svētība cilvēku, sevišķi neticīgu, starpā nav īpašas vērtības. Vai tas ir pamatoti? Minētie vārdi ir laba vēlējums un iedrošinājums uz izdošanos cilvēka ar piecām maņām sajūtamajā vajadzību (materiālajā) sfērā. Vai pat visturīgākajam cilvēkam reizēm šī lieta nav ļoti nepieciešama? Vai cilvēkiem nav nepieciešamība savu personīgo dzīvību sakārtot, vai nav vajadzības pēc panākumiem attiecībās ar saviem tuvākajiem?

Te pievienoti vārdi par pasargājumu. Cilvēks tik bieži jau tiek pasargāts mājās, darbā un uz ielas, ka cilvēks to pieņemam par pašsaprotamu. Tomēr tas nenāk pats par sevi, tā ir Dieva dāvana.

"Lai tā Kunga vaigs apgaismo tevi, lai žēlo tevi". Dievs žēlastībā pievēršas cilvēkam un Savai radībai grib dāvāt vēl kaut ko vairāk par tikai ar piecām maņām aptveramo un izbaudāmo. Te Dievs grib dāvāt iespēju pastāvēt tiešā Dieva tuvumā. Tas ir vēlējums un apsolījums cilvēka garīgajam un sirds mieram. Vai mūsdienu tik steidzīgajā pasaulē katram nav vajadzīga miera osta, kuru dāvā Kristus žēlastība?

"Lai tas Kungs tev pievēršas, lai dod tev mieru". Visbeidzot, kā ar pilnību noslēdzošs vēlējums ir vārdi par Dieva labvēlību un mieru. Nevis tādu mieru, kuru cilvēks saņem laicīga miera situācijā, bet Svētā Gara dāvātu mieru, kas pat vislielākajās briesmās nepamet, dod spēku un iepriecinājumu. Šo lietu vislabāk novērtēs ticīgs cilvēks, bet, patiesībā, arī neticīgam cilvēkam tāds nenāktu par ļaunu.

Tādas trīs lietas Dievs Savā vārdā reiz apsolīja Savai tautai. Tomēr arī latvieši ir tāda pati Dieva tauta, jo mēs esam Viņa radīti un uzturēti. Mūsu vēsturē ir nepārprotamas zīmes šai gādībai, un mūsu brīvība ir viena no nozīmīgākajām šo pierādījumu skaitā. Tāpēc nav kļūda, ja šos vārdus attiecinām uz savu valsti un tautu.

Šinīs svētības vārdos Dievs Latvijai proklamēšanas dienā dāvā vismaz trīskāršu dzimšanas dienas "torti" – no mūsu vēstures, mūsu tautai un katram personīgi šodienai un nākotnei. Vai mēs to noniecināsim kā mazu dāvanu, vai pateiksimies Devējam, to kopsim un aprūpēsim?

Dievs, svētī Latviju!