Konkurss, kas aicina domāt par valsti
Turpinot pērn aizsākto tradīciju, Valsts prezidenta kanceleja aicināja visu Latvijas skolu 5. līdz 12. klašu skolēnus piedalīties radošo darbu konkursā. Esejā vai videosižetā vajadzēja izklāstīt savas domas, ko teiktu skolēns 18. novembrī uzrunā, ja viņš būtu Valsts prezidents. Sava vēstures skolotāja Alda Bredika mudināti, konkursā piedalījās arī Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolas 9. klases skolēni.
Pirmo trīs vietu ieguvējiem dota iespēja 18. novembrī kopā ar Valsts prezidentu valsts svētku koncertā Nacionālajā teātrī teikt savu uzrunu visai Latvijai. Viena no trim, kas to darīs, būs Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolas 9. klases skolniece Andra Baltiņa. Savukārt viņas klasesbiedrs Oskars Vīksna, kura eseja arī guva žūrijas atzinību šodien, 14. novembrī, Melngalvju namā tiksies ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kur Valsts prezidents apbalvos konkursa "Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā" labāko darbu autorus. Konkursam tika iesūtītas vairāk nekā 200 uzrunas.
"Šogad nolēmām, ka konkursā "Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā" no mūsu skolas piedalīsies 9. klases skolēni. Sapratām, ka tas noteikti palīdzēs sagatavoties arī vēstures eksāmenam. Lielākā daļa skolēnu šo ideju uztvēra ar interesi," teic skolotājs Brediks.
"Pati pirmā no klases savu darbu uzrakstīja Andra. Parasti jau šķiet, ka pašu pirmo darbu vienmēr var kaut kā pielabot un papildināt, bet šoreiz tas bija paveikts ļoti labi. Es gan uzreiz neko neteicu, jo domāju, ka tad citiem gribēsies no viņas kādu ideju aizņemties, bet es vēlējos, lai katrs pats izdomā savu sakāmo. Tiesa, ieteicu bērniem padomāt par to, ko viņi paši ar saviem darbiem un domām varētu dot valstij, kā to ir darījuši mūsu Valsts prezidenti, piemēram, pats pirmais prezidents Jānis Čakste."
Prezidenti mēdz iedrošināt tautu
"Noklausījos, ko saka skolotājs, un pirmā doma bija, ka jāiet uz mājām un jāpaskatās, ko tad īsti prezidenti šādos gadījumos saka. Iepriekš tādām lietām uzmanību nebiju pievērsusi. Izpētīju kādas 12 uzrunas, kuras teikuši gan mūsu prezidenti – Andris Bērziņš, Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers, gan arī Amerikas Savienoto Valstu prezidenti, un lēnām sāku rakstīt.
Sapratu, ka prezidenti mēdz runāt par pagātni, tagadni un iedrošināt cilvēkus, sakot, ka nākotnē viss būs labi," stāsta Andra un piebilst, ka viņai ļoti svarīgi šķitis pateikt, ka cilvēkiem ir jānovērtē citu paveiktais, jo īpaši to cilvēku, kuri atdeva savu dzīvību par mūsu valsts neatkarību.
"Un vēl es vēlējos uzsvērt, ka mums visiem ir būtiski, ka dzīvojam tieši šeit, Latvijā. Protams, atgādināju arī par mūsu valsts drošību, jo Ukraina un Krima jau nemaz tik tālu no mums neatrodas. Man reizēm rādās tādi nelāgi sapņi, ka Latvijā ir ieradušies sveši cilvēki ar nelabiem nodomiem. Un vēl man gribējās uzsvērt, ka, lai gan daudzas ģimenes politiķu neizdarības dēļ vēl nav sasniegušas to labklājības līmeni, kāds bija pirms krīzes, tomēr uzskatu, ka mūsu valsts nākotnē noteikti būs labāka nekā šodien. Arī tas nav smuki, ka politiķi sola vienu, bet dara kaut ko citu. Vēl man šķiet, ka viens otrs no viņiem ir salūzis naudas varas priekšā. Protams, kad ar vecākiem kaut kur aizbraucam, es redzu, ka citās valstīs cilvēki mēdz būt jaukāki, bet pie mums tā nav. Man pašai patīk smaidīt, bet ne jau katrs smaida man pretī. Taču Latvija man vienalga ir ļoti svarīga."
Uz jautājumu, vai kāds no abiem godalgotajiem skolēniem gribētu būt Valsts prezidents, ja jau reiz ir sadūšojušies uzrakstīt prezidenta runu, gan Andra, gan Oskars atbildēja noliedzoši. "Tas taču ir ļoti grūti – darīt darbu, kad visi tevi vēro, ko tu dari, kā dari, un izsaka piezīmes. Man jau tagad ir bail, ka 18. novembrī pa ceļam uz Nacionālā teātra skatuvi es, piemēram, nepaklūpu vai, lasot runu, nesāku stostīties.
Bet vispār es dzīvē vairāk par visu gribu saprast, kā cilvēki domā, kāpēc viņi uzvedas un kustas tieši tā un ne citādi, ko izsaka cilvēku ķermeņa valoda. Tāpēc pašlaik domāju, ka jāturpina mācības vidusskolā, bet pēc tam jāmācās psiholoģija. Kādreiz es domāju arī par vēsturi. Ja man būtu tāda iespēja satikt Staļinu, es viņam noteikti pajautātu, vai viņam ar galvu viss ir kārtībā. Mana mamma uz šo jautājumu nevarēja atbildēt," saka Andra.
Lāčplēsis varētu būt bijis patriots
Savukārt Oskars stāsta, ka viņam ļoti patīk gan Latvijas, gan pasaules vēsture, un viņš uzskata, ka patriots ir cilvēks, kurš nekādos apstākļos nenodod savu valsti. No vēsturiskajām personībām viņam patīkot Žanna d'Arka, no latviešiem – prezidents Jānis Čakste. Gan Oskars, gan Andra domā, ka Latvijas patriots varētu būt bijis Lāčplēsis. Eposs, kas skolā esot bijis jālasa, pats stāsts šķitis interesants, taču lasīt bijis pagrūti, jo rakstītais tomēr sacerēts 19. gadsimtā.
"Patiesībā jau patriots nav tas, kurš staigā apkārt ar šauteni, bet cilvēks, kurš domā – arī tas, kurš nemet zemē plastmasas maisiņus un neapraksta sienas ar vārdiem svešās valodās, jo saprot, ka tad, ja vide viņam apkārt būs tīra un sakopta, šeit būs patīkamāk dzīvot," uzsver Andra.
Arī Oskars nedomā, ka viņam īstā vieta būtu armijā – viņš pēc skolas iešot mācīties informācijas tehnoloģijas. Jau tagad virtuālā vide viņam šķietot sakārtotāka par reālo.
"Tepat Upesciemā, kur es dzīvoju, man bija draugs, bet viņa ģimene aizbrauca prom, un tā dators man palīdz uzturēt saites ar apkārtējo pasauli," saka Oskars. Taču esejā, ko viņš teiktu kā Valsts prezidents, Oskars uzsvēra, ka tieši ar vēlmi, lai viss ir kārtībā tepat tuvākajā pasaulē, jau sākas patriotisms. Ir jāsāk katram pašam ar sevi, un tad pamazām, soli pa solim var iet tālāk.
