"Taču tad man radās jautājums: dendroloģiju un to, kā pareizi apgriezt augļu kokus, māca, bet ko darīt ar lielajiem kokiem? Šī interese mani noveda līdz arborista jeb kokkopja profesijai."
"Labie koki" sākās kā draugu pulciņš
Edgars Neilands: "Dārznieku Latvijā nav daudz, jo cilvēkus atbaida, piemēram, tas, ka četrus mēnešus ziemā nav ko darīt. Arī tādu koku kopšanas biznesu kā manējais patiesībā nemaz nav viegli uzsākt.
Arboristu uzņēmums "Labie koki" reģistrēts 2008. gadā. Pirms tam mēs bijām tikai tāds draugu pulciņš – cilvēki pieci seši. Tagad mūsu komandā sezonas laikā ir vairāk nekā 20 cilvēku.
No vienas puses, arborists ir gluži kā psihologs praktiķis, kurš uzklausa gan kokus, gan cilvēkus, saprot, ko vajag kokam, lai tas justos labi, un ņem vērā cilvēku vēlmes. Kā uztaisīt kantainu dzīvžogu, jūt katrs otrais no mums. Izveidot no košumkrūma perfektu bumbu jau ir sarežģītāk, bet dažādas figūras, ja patrenējas, spēj tikai katrs piektais.
Taču viena lieta ir tas, ko cilvēks uzspiež kokam, mākslīgi veidojot vainagu, bet pavisam cita ‒ dabīgi kopti koku vainagi, pārņemot savās rokās koka attīstības procesu. Jāņem vērā, ka ikvienā kokā ir dzīvības enerģija un, tāpat kā cilvēkam, arī stāsts, kā tas iekārto savu dzīvi: dažs krāj un taupa, cits visu ātri iztērē, dzīvojot tikai šodienai. Piemēram, ozols dzīvo ar lielu rezervi ‒ tā, kā to dara igauņi.
Un ir vēl viens aspekts ‒ par arboristiem pārsvarā strādā jauni puiši, kuri varētu braukt arī ar superbaikiem. Ir arī meitenes, bet viņām tomēr pašsaglabāšanās instinkti ir spēcīgāki. Mums bieži nākas strādāt 20, reizēm pat 30 metru augstumā, paļaujoties tikai uz zaru stiprību. To ne katrs spēj. Dažkārt pat tie, kuri Ērgļos sāk mācīties par kokkopjiem, saprot, ka viņiem vienkārši ir bail no augstuma.
Mēs, kas ikdienā darām arborista darbu, ievērojam vācu skolas standartus un lietojam modernākos drošības un kāpšanas līdzekļus. Tas ir labi, ka šeit uzreiz ienāca šāds augsts līmenis, jo vācieši ir vispāratzīti pedanti, un tas atspoguļojas arī koku kopšanā."
Vispirms interese, tad izglītība
"Bērnībā vasarā dzīvoju Vestienā pie Kāla ezera un kāpu kokos. Saglabājusies bilde, kur esmu uzrāpies 30 metru augstā eglē. Man, tāpat kā daudziem citiem bērniem, ļoti patika kāpt kokos. Šo rotaļu un improvizācijas sajūtu ātri var zaudēt, bet manī tā vēl ir saglabājusies, un labi, ka man apkārt ir cilvēki, kuriem tas netraucē.
Protams, esmu pabeidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu. Ar to pietiktu, lai sevi sauktu par dārznieku, taču pēc Bulduriem ar Rotari kluba atbalstu dažus mēnešus padzīvoju Nīderlandē, lai saprastu, ko amata brāļi dara citās zemēs. Tad Norvēģijā pabeidzu Tautas augstskolu, kur apguvu norvēģu valodu un kultūru. Bet, tā kā es jau biju dārznieks, līdztekus studijām sāku veidot skolas parku Karmoji, un šī sadarbība turpinās joprojām ‒ tagad mums ar norvēģiem ir kopīgs uzņēmums. Sūtām uz Norvēģiju papildināties zināšanās mūsu dārzniekus, kas mācījušies ainavu arhitektūru Bulduros, Ērgļu profesionālajā vidusskolā vai Lauksaimniecības universitātē Jelgavā.
Arī pats pēc Norvēģijas gadu pamācījos Jelgavā, bet tad pārgāju uz Latvijas Universitāti. Tā kā dārznieka profesijā augstākās izglītības nav, universitātē mācījos kultūras vēsturi, īpaši pievēršoties dārzu mākslai.
Jāpiebilst gan, ka, nokārtojot eksāmenus Itālijā, vienīgais Baltijas valstīs esmu ieguvis arī koku tehniķa diplomu. Pašā Itālijā tādu esot kādi divdesmit."
Latvijā pietiktu ar 100 arboristiem
"Ja man sākumā bija šaubas, vai es spēšu nopelnīt, strādājot kā vienīgais arborists Latvijā, pašlaik domāju, ka valstī vairāk par simt cilvēkiem šajā profesijā nav ko darīt. Pieņemu, ka parkos augošo koku sakopšanai un zaru, kas aizsedz dzīvojamo māju logus un skursteņus, zāģēšanai pilsētās, ieskaitot nolūzušo koku aizvākšanu no jumtiem un elektrolīnijām, valsts, pašvaldību un privātais sektors kopā iztērē aptuveni 1,5 miljonus eiro gadā. Ar šādu piedāvājumu maizi nopelnīt var cilvēki 40. Bet, tā kā sabiedrība arvien vairāk uzzina par arboristu pakalpojumiem, ik gadu varētu nākt klāt kādas piecas darbavietas.
Ja vēl kāds simts šo darbu iemācīsies, piemēram, pie Andra Spailes Ērgļu arodskolā, no kuriem puse tāpat šajā arodā nestrādās, tad kopumā kādiem 100 kokkopjiem Latvijā darba pietiks.
Jau tagad no tirgus ir izspiesti cilvēki, kuri šo darbu darīja bez zināšanām, nemaksājot nodokļus. Ja kādu brīdi nepietiek darba Latvijā, ceļojam uz Lietuvu, Igauniju, Krieviju, Norvēģiju, Čehiju, ziemā uz Francijas parkiem."
Uz priekšu dzen arī ziņkārība
"Interese par dārzkopību rodas cilvēkiem, kuriem ir sakārtota dzīve. Ja dzīvē viss ir kārtībā, rodas iespēja rast harmoniju arī ar dabu, veidojot savu paradīzi ar kokiem, smaržām, putniem un ziediem. Savukārt tādus cilvēkus, kas strādā "Labajos kokos", uz priekšu virza arī ziņkārība.
Mēs sadarbojamies ar arhitektiem, kas projektēja Nacionālā mākslas muzeja pazemes būvi, lai, to ceļot, neciestu apkārtējie koki. Celtniecības laikā mainās gruntsūdeņu līmenis, tāpēc vispirms izpētījām koku sakņu sistēmu. Mums ir īpašs koku sulas plūsmas mērītājs. Vispirms būvbedrei tuvāko koku galotnēs uzstādījām sensorus, kas fiksē, cik daudz ūdens iztvaiko caur lapotni. Ar citiem sensoriem pie saknēm mērām, cik daudz ūdens koks var paņemt no augsnes. Ja iztvaikošana ir traucēta, mēs zinām, ka jāsāk koks laistīt, cik daudz jālaista atkarībā no tā, vai strādā jaunā vai vecā sakņu sistēma.
Bet patiesībā jau koki ir mīkla. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Vērmanes dārzā nogāzās 180 gadu vecs ozols. Izrādās, tas notika tāpēc, ka pirms 14 gadiem, liekot parkā drenāžu, tam apcirta vienu ļoti būtisku sakni. Ozols gan cīnījās, veidojot jaunas saknes, tomēr cīņu zaudēja."
