Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Uldis Saulītis ir ilggadējs nacionālā parka inspektors, kurš pirms mēneša pārtrauca aktīvās darba gaitas, bet ir ieskrējies un rullē tālāk. Tad viņa dēls, students Jānis Saulītis, un vēl viens siguldietis, aktīvs upmalu apmeklētājs, Andris Balodis," ar krastmalā pusdienot piestājušo kompāniju iepazīstina M. Mitrevics.

Vēl esot arī Jānis Bogdanovs. Katru dienu jau visi uz upi netiek, bet, ja kopā nesanākot četri vīri, neesot nozīmes sākt. Četratā varot strādāt ar divām laivām, katrā pa diviem vīriem – viens airē, otrs ar grābekli ķeksē no krastmalas kārkliem un zālēm, no upē sagāzto koku starpām, no straumes sablīvētajām baļķu un zaru kaudzēm pudeles, pudeles, pudeles... Protams, ir arī alus skārdenes un cita draza. "Tā vienpadsmit dienās būsim iztīrījuši Gauju no Jumaras ietekas līdz Murjāņiem. Ceļā tiek savākti 99,99 procenti drazu, kas peld Gaujā," lietišķi uzsver M. Mitrevics.

Upe būtu jātīra katru gadu

"Gauja – un ne tikai Gauja –, bet arī citas upes nes uz jūru ļoti daudz visādu draņķību. Skaļi tiek runāts un rakstīts par piesārņojumu, ko rada lauksaimniecības ķimikālijas, taču palūkosimies, cik daudz visdažādāko atkritumu ‒ plastmasas un stikla pudeles, pēdējā laikā arī alus kārbas, kas negrimst, bet peld ūdenī kā pludiņi, visādas plēves, dažādus apģērba gabalus un citus draņķus ‒ upes ik gadu aiznes uz jūru.

Tīrīt upi vajadzētu katru gadu, bet nav jau neviena, kas par to maksātu. Agrāk šādas lietas sauca par "akcijām", bet tās ir blēņas. Ja profesionāli cilvēki gandrīz mēnesi brauc pa Gauju un, strādājot melnu muti, vāc upē samesto, tad tas ir darbs, nevis akcija. Šoreiz gan domājam tikt galā 11 dienās," teic M. Mitrevics, piebilstot, ka laiks nu jau ir mīnusos un pēdējās trīs dienās ūdens līmenis Gaujā ir cēlies pa divarpus metriem.

Viņš atgādina, ka pēdējo reizi Gauja no sadzīves atkritumiem profesionāli tīrīta 2006. gadā. "Toreiz upes posmā no Jumaras ietekas, kas ir Gaujas Nacionālā parka ziemeļaustrumu robeža, līdz Murjāņiem salasījām 380 maisu ar visādu drazu. Pašlaik atkritumu ir mazāk, jo šovasar pirmo reizi pēdējo 35 gadu laikā Gaujā bija lietavu izraisīti plūdi. Tobrīd, iespējams, vismaz puse atkritumu, kas bija samesti Gaujā, tika aiznesti uz jūru.

Protams, arī tagad tās mantas netrūkst, un pašlaik 75 kilometros no Jumaras ietekas līdz Siguldai ir salasīts 121 maiss ar atkritumiem – plastmasas un stikla pudeles, alus bundžas un iepirkumu maisiņi, reizēm kaut kas lielāks, piemēram, meža kuiļa skelets, nesen nomedīts un neatrasts staltbrieža bullis, telts pārsegs vai kāda jaka.... Tāda "raža" kā 2006. gadā šoreiz vairs nevar būt, bet tikai, kā jau teicu, pateicoties tam, ka liela daļa vasarā ar palu ūdeņiem aizpeldēja uz jūru.

Rekords – seši maisi divarpus stundās

Upes tīrītāji stāsta, ka reizēm vienā dienā varot apvākt divdesmit kilometru garu posmu, bet esot reizes, kad tikai kādus piecus vai sešus. Ir vietas, kur pa simt metriem zālē ieķērusies viena pudelīte, bet, ja piekrastē ir čakārņi, tajos kopā ar zariem varot būt saķērušās desmit, piecpadsmit, citreiz ‒ pat divtik daudz pudeļu. Šā gada melnais rekords sasniegts otrajā darba dienā augšpus Sietiņieža. Tur 85 metrus garā posmā divarpus stundās salasīti seši maisi atkritumu!

"Pēc savāktajām draņķībām jau var redzēt, kas bijis pie upes, jo netrūkst pat sieviešu lūpu krāsu un daudz kā cita. Un skaidrs, ka mēslotāji nav tikai ūdens tūristi, bet arī vietējie iedzīvotāji. Taču neizplūdīsim detaļās, tad jau var aiziet nez cik tālu," neielaižoties sīkumos bilst M. Mitrevics un norāda, ka tad, ja būtu pietiekami daudz naudas, atkritumus vajadzētu vākt visās Latvijas upēs. Viņaprāt, Daugavā stāvoklis ir daudz sliktāks un iespējamā atkritumu tonnāža daudz lielāka. "Ja lejpus Rīgas Daugavā izliktu tīklus, esmu pārliecināts, ka vienā dienā tajos sakrātos vairāk atkritumu, nekā mēs izvilkām no Gaujas pa visu šo laiku."

Atkritumus nākas grābt arī oktobrī

Jautāts, kāpēc šoreiz atkritumu vākšana Gaujā notiek rudenī, kad dienas kļuvušas īsākas un ūdens atdzisis, M. Mitrevics skaidro, ka tos upē pilnīgi droši var lasīt arī vasarā, negaidot rudeni, jo ne jau viss, kas ūdenī samests siltajos mēnešos, paliek turpat, bet aizpeld uz jūru.

"Taču, kā jau sacīju, upes tīrīšana nav kaut kāda akcija, bet algots darbs. Kad šovasar Gaujas Nacionālā parka fonds uzrakstīja projektu un aizsūtīja Vides aizsardzības fondam, mēs domājām par darbu, kas būs jādara nākamajā vasarā. Labākais laiks, lai vāktu atkritumus Gaujā, ir no jūnija līdz augustam, bet ne ziemā. Taču fonds iedeva naudu jau šogad un ar noteikumu, ka tā jāapgūst oktobrī."

M. Mitrevics nenoliedz, ka Gaujas sakopšana, ko viņš kopā ar saviem kolēģiem veic pašlaik, ir cīņa ar sekām. "Protams, ka vajadzētu cīnīties – šis vārds gan man šķiet par skaļu – ar cēloņiem. Viens no pretdarbības veidiem šiem cēloņiem ir audzināšana. Ar to viss ir kārtībā. Latvijā nekad tik daudz nav domāts un darīts vides izglītības jomā – gan skolās, gan sabiedrībā – kā šobrīd.

Audzināšana ir arī protokoli un sodi. Šajā ziņā gan kļūst aizvien sliktāk. Pirms krīzes Gaujas Nacionālajā parkā strādāja 83 darbinieki, bet tagad nav pat desmit. Ilgus gadus mēs bijām septiņi inspektori, tad kādu laiku 12, tagad tikai četri. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Latvijā to cilvēku skaits, kas reāli strādā dabā, ir katastrofāli sarucis. Un nav dabas inspektoru, kas iesaistītos situācijās, kad pat kārtīgi cilvēki, ja blakus negadās kāds vēl kārtīgāks, mēdz kļūt nekārtīgi."