Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Mūsu grupai viss gāja raiti, tikai pašā sākumā gadījās kāda neveikla aizķeršanās. Pirmais uzdevums – nosaukt luteriskās baznīcas galveno grāmatu – nevedās.

Cilvēkam ir tik viegli aizmirst pašsaprotamas lietas. Ceru, no tā laika kaunpilnās pieredzes es sev esmu guvis mācību vēl ilgiem gadiem – luteriskās kristietības galvenā grāmata ir Bībele. Ne vairāk un ne mazāk.

Neticīgam vai ar baznīcu virspusēji pazīstamam cilvēkam nereti rodas jautājums – kāpēc vienai grāmatai ir tik liela nozīme? Galvenokārt, tā nav tikai grāmata. Tā satur ne vien vēsturi un arī dziļu gudrību, bet arī ir vislabākā un vienīgā patiesā cilvēka dzīves virzītāja uz mūžīgo dzīvību. Vai tas nav brīnišķīgs komplekts?

Manuprāt, vienā vārdā Bībeli visprecīzāk ir saukt par brīnumu. Tā ir ne vien vēsturiska grāmata, bet grāmata, kas tapusi teju pusotra tūkstoš gadu laikā. Tā ir lasāma pa daļām un kopā. Tā jau ir sastopama tik daudzās pasaules tautu valodās! Vai te būtu iespējams minēt kādu konkurenti?

Protams, tik ilgā laikā tapis dokuments būtu precīzāk saucams par bibliotēku ar atšķirīgu žanra un citu literāro kritēriju variācijas kolekciju. Tomēr pastāv viens iemesls, kāpēc Bībele ir uzskatāma par vienu grāmatu – tas ir viņas Autors. Lai arī Dievs izmantojis ļoti dažādus Bībeles grāmatu pierakstītājus, tikai Viņš, Sava Svētā Gara spēkā, ir patiesais Bībeles Autors. Kā citādi būtu iespējama tāda visu sešdesmit sešu pusotras tūkstošgades garumā sarakstīto grāmatu saskaņa?

Kāpēc luteriskā kristietība tieši Bībeli liek par savu vienīgo pamatu?

Pirmkārt, tā ir vēsturiska specifika. Citām konfesijām tā ir kāds amats, kāda pilsēta vai filozofiskā tradīcija, luterāņiem viss cits var brukt un jukt, bet Bībele ir vēsts, bez kuras luteriskās baznīcas nav, tā nepastāv. Tieši tāpēc luterāņi tik bieži atceras latīnisko vārdu savienojumu – "sola scriptura" ("vienīgi Raksti"). Luteriskās reformācijas nozīmīgākie pārstāvji bija ne vien ļoti dievbijīgi un augstas raudzes akadēmiski darbinieki, bet arī mācītāja amata uzticami nesēji. Tieši tāpēc viņi prata saredzēt Bībeles teoloģisko nozīmi, prata to novērtēt un apzināt, turklāt, pielika tik lielas pūles, lai to nestu draudzei.

Tātad, kāpēc tieši Raksti? Varbūt tāpēc, ka 16.gadsimta sākumā Raksti bija nepelnīti atstāti novārtā. Turklāt tā notika jau gadu simtiem ilgi – cilvēciskas gudrības bija nostājušās starp Kristus ticīgajiem (draudzi) un Dieva Vārdu Bībelē. Viena lieta gan jāmin objektivitātei – Bībele nebija tik daudziem pieejama arī tās lielo izmaksu dēļ, jo visas tā laika grāmatu iespiešanai nepieciešamās lietas bija krietni dārgas. Tikai nepilnus septiņdesmit gadus pirms Reformācijas tika ieviesta revolucionārā grāmatu drukāšanas tehnika. Turklāt arī lasītprasme bija tikai nelielai cilvēku daļai.

Kristietība bija izslāpusi pēc Bībeles, un luteriskā reformācija Bībeli atkal nolika tai pienācīgā vietā. Gluži kā senajos vispārējajos Baznīcas koncilos, kad sanāksmes vidū goda vietā bija atvērta Bībele, tā arī Mārtiņš Luters un viņa domubiedri pētīja Rakstus, meklēja tajos atbildes, tos tulkoja, dziedāja un visādi citādi pasniedza Bībeli ticīgajiem.

Pateicoties Luteram un viņa domubiedriem, tika dots starta šāviens Bībeles nonākšanai ticīgo rokās, ko vēlāk tik daudz kristiešu uztvēra un īstenoja tālāk.

Protams, luteriskajiem reformatoriem toreiz bija jāsaskaras ar pretargumentiem, ka, lūk, Bībeles esot parastam ticīgajam nesaprotama, to vajagot dot tikai caur baznīcu un citiem starpniekiem. Tādas balsis arvien vēl ir un pastāvēs līdz pasaules galam. Sava daļa taisnības tajā visā ir – tik tiešām, Bībele naidnieka vai neticīga cilvēka rokās var tik pavērsta pret Dievu, Viņa žēlastības mācību un draudzi (Kristus miesu). Tomēr tas nedod mums tiesības ierobežot Bībeles izplatību, jo Bībele nedarbojas mūsu spēkā, bet Svētais Gars caur to pestījoši darbojas cilvēku dzīvēs. Tāpat ir skaidrs, ka tieši Dieva Vārdu mīloša un rūpīga cilvēka rīcībā Bībele var iegūt savu visskaistāko pielietojumu, tāpat kā tieši meistara rokās instruments iegūst savu vislielāko noderību.

Noslēdzot, kaut kāda iemesla dēļ Dievs ir vēlējies cilvēkam atklāties tieši caur grāmatu, caur Bībeli. Mums, ņemot vērā un darbojoties ar Svētajiem Rakstiem, tie nevar kļūt par kādu papīra pāvestu, kā nereti izsakās Bībeles autoritātes apšaubītāji. Tieši pretēji, pareizi lietojot, Bībele arvien paliek Bībele – Dieva sarakstīta, Vārdu dāvājoša un pestīšanu nesoša grāmata. Tā arvien rāda uz Radītāju, Pestītāju un Svētdarītāju, bet nevis uz sevi. Tā arvien pilda uzdevumu, kuru Dievs bija devis tās pierakstītājiem – sludināt Dieva žēlastību pirms un pēc mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus dzimšanas.

Paldies Dievam par Bībeli! Paldies, ka šis brīnums arvien sasniedz tik daudzus! Lai Dievs dod, ka vēl vairāk valodās Bībeli var iztulkot un viņa nonāk pie katra grēcinieka! Visbeidzot, lai Dievs dod, ka luteriskā baznīca nekad nezaudē šo vienīgo patieso pamatu un avotu un arvien patur to prātā!

Lai laiks līdz Ticības atjaunošanas dienai ir interesantu meklējumu un atklājumu pildīts!

Iepriekš:
Vai Bībele ir zaudējusi savu aktualitāti?