Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Playboy" fenomens
Vislabāk varot pārdot cilvēku netikumus – tā parasti secina pētnieki, domājot par labākajiem mārketinga paņēmieniem. Ar būtisku piebildi: netikumus, kas "iepakoti" kā tikumi. Spilgts piemērs tam ir žurnāls vīriešiem "Playboy". Studiju laikos pasniedzēji mums, žurnālistikas studentiem, stāstīja, ka tā pasaules mēroga veiksmes formula ir pliku sieviešu bildes kombinācijā ar ekskluzīvām, gudrām intervijām. Tā teikt, lai vīrietis, kurš sagribējis palūrēt uz plikumiem, savu pirkumu var attaisnot ar viņa biznesam vai citiem mērķiem obligāti nepieciešamu, vērtīgu informāciju.

Slēpjami raksti
Līdzīgi tiek "iepakoti" arī citi mediji, lai nevienam nebūtu kauns uz sava rakstāmgalda atstāt vienu vai citu lasāmvielu. Te nav runa tikai par kārdinošām bildītēm. Slēpjami mēdz būt arī problēmraksti, teiksim, par alkohola atkarību, par nesaskaņām ar bērniem, par laulības krīzi, par noteiktām slimībām utt. Slavenību stāsti par savām vājībām ir īpaši izdevīgs ''iepakojuma veids''. Šī forma lasītajam ļauj apkārt esošajiem un arī sev iegalvot, ka stāstus lasām ne jau tāpēc, ka visu lasīto attiecinātu paši uz sevi, savām vājībām, bet vienkārši apmierinātu savu ziņkārību par to, kā klājas slavenajiem. Totāla komerciāla neveiksme tāpēc draud idejai "no vāka līdz vākam" piedāvāt tēmu, par kuru lasītājam ir kauns no svešām acīm.

Diemžēl jāteic, ka ticības jautājumi, reliģiskā piederība, attiecības ar Dievu un baznīcu daļai sabiedrības ir viena no slēptajām zonām. Tagad moderni mēs to dēvējam par bailēm no diskriminācijas. Sadzīviskākiem vārdiem runājot: no aprunāšanas, nevēlēšanās draudzēties, publiska pazemojuma utt.

Drosme vajadzīga visos laikos
Bieži esmu dzirdējusi argumentu, ka Latvijā šāds bailīgums mantots no Padomju laikiem, kad publisks apliecinājums ticībai Dievam varēja draudēt ar dažādām sankcijām, piemēram, neuzņemšana augstskolā vai pat izsūtīšana uz Sibīriju u.tml. Ja nu atgriežas šādi laiki? Pietiktu kādam nodevējam ziņot par attiecīgo lasāmvielu, lai tiktu pieskaitīts pie "nenormālajiem". Kā zināms, mūsdienās ir vairākas valstis, īpaši Tuvajos Austrumos, kur tiek nežēlīgi vajāti un mocīti kristieši.

Drosme apliecināt sevi kā kristieti gan ir bijusi vajadzīga visos laikos. Pat apustulim Pēterim gadījās publiski izlikties, ka viņam nav it nekāda sakara ar Jēzu. Dievs to gan jau paredzēja: "Pirms gailis šodien dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi." (Lūkas evaņģēlijs, 22. nodaļa).

Es ceru, ka mans ciniskais kristiešu bailīguma salīdzinājums ar "Playboy" lasītāja domāšanu liks aizdomāties, ka viss, par ko mēs mēdzam kaunēties, nav liekams vienā svaru kausā.

Neiedomājama kritika
Būtu jauki, ja arī mums, veidojot "Manapasaule.lv", nebūtu vajadzīga maskēšanās taktika, lai atrastu savus lasītājus. Paldies visiem drosmīgajiem, kuri atļaujas sekot "Manapasaule.lv" lapām sociālajos tīklos un publiski iesaka mūsu rakstus! Īpašs paldies tiem, kuri atļaujas vēl vairāk: paši piesakās par rakstu autoriem!

Kopš esmu sākusi dažādos veidos uzrunāt potenciālos lasītājus, esmu jau saskārusies ar visneiedomājamākajiem aizspriedumiem. Esmu saņēmusi pārmetumus par to, ka taisoties katoļus pārtaisīt par baptistiem; ka esot Rietumu "rupors" pareizticīgo nomelnošanā; ka taisoties sludināt ekumenismu, kas esot galīgi nepareiza mācība; ka lasītājus visvairāk interesēs tikai raksti par priesteriem pedofiliem; ka popularizēšot caur cilvēku liecībām Sātana darbus, jo bez baznīcas cenzūras neatpazīšot Dieva dziedināšanu no Sātana viltībām; popularizēšot maldu mācības, tajā skaitā nepareizas grāmatas, filmas utt.

To visu varētu rezumēt šādi: ej uz savu baznīcu, lasi Bībeli un liecies mierā! Citiem vārdiem, "ja vēlies mainīt pasauli, labāk vispirms sāc ar sevi". Tam, protams, nevar nepiekrist. Atklāti sakot, tieši, nolemjot mainīt sevi, arī nonācu līdz domai, ka jāmet kauns pie malas un jāapliecina sava ticība publiski. Diemžēl drosmes uzplūdi gan ir kā paisums un bēgums. Te ir, te nav...

Par daudz ko pārdzīvoju
Kā bērns es savulaik pārdzīvoju, kad kāds smējās par to, ka uz skolu ņēmu līdzi bērnu Bībeli un citiem stāstīju, ka pirms ēšanas es lūdzu Dievu. Kā pusaudze es savulaik pārdzīvoju, kad kāds mani neuzaicināja uz ballīti, jo es esot pārāk pareiza: nešpikoju, nesmēķēju, nedzēru alkoholu, nebučojos ar puišiem. Kā jauniete es savulaik pārdzīvoju, kad kāds pielūdzējs pazuda bez vēsts tūlīt pēc tam, kad atklāju savu konfesionālo piederību. Kā pieaudzis cilvēks es pārdzīvoju, kad kādam tuvam cilvēkam biju sadūšojusies iedot pirmo kristīgo literatūru tikai dienā, kad... jau bija par vēlu, jo, kamēr biju ceļā, viņš nomira. Iepriekš dotās grāmatas es tagad nicinu.

Noteikti katram kristietim dzīvē ir nācies piedzīvot ko līdzīgu. Es tāpēc neapņemos apgalvot, ka ir tik vienkārši izdarīt tikai divas lietas savu tuvo cilvēku labā: uzaicināt atnākt līdzi uz baznīcu un atvērt Bībeli. Arī tam ir vajadzīga milzīga drosme.

Iespējams, tikpat liela kā tām kailajām "Playboy" modelēm. Piedodiet par šo provokatīvo piebildi!

Atkailini dvēseli Dievam par godu!

Starp citu, jocīga akcija bija pašmāju sieviešu žurnālā "Ieva". Sievietes, kuras neatbildušas modeļu parametriem, "uzdrošinājās" pozēt kailas. Salīdzinot ar dvēseles kailumu, tas laikam būtu kā aicināt "parastos baznīcēnus" atklāties, lai apliecinātu, ka dvēseles skaistums tiem ir ne sliktāks par populārajiem mācītājiem un baznīcu pirmajās rindās sēdošajiem dedzīgajiem kristiešiem. Ciniski, bet ... vai ne mūsu domāšanai tik raksturīgi? Kaut kāda līdzība taču te ir! Kauns, bailes, kompleksi, aizspriedumi... Visus šos jēdzienus un principus "vārīt vienā putrā"...

Lai izdotos nošķirt pasaulīgu kaunu no Dieva dota kauna un pasaulīgu drosmi no Dieva drosmes, varbūt noderēs vienkāršais atgādinājums Pāvila vēstulē Kolosiešiem (3:23): "Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem."