Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Grāmatā tiks apkopotas interesantas liecības par novadu vēsturi, vienlaikus saglabājot tautas dzīvo atmiņu par personībām, notikumiem un paaudzēm, kas veido Latvijas vēstures kopskatu.

Ropažu novads Latvijas vēstures kopskatu papildinās ar stāstu par mūsu novadniekiem – makrobioloģiskās ķīmijas pamatlicējiem Štaudingeriem un Gintu Bleiju un viņa dzimtu.

Ropažu kapsēta... Te saslēdzas laiku loki un apvāršņu loki. Te laiks pierāda savu vienlaicību un telpa koptelpu. Izdzīvojot pagātnes likteņus, mēs mācāmies veidot tagadni nākotnei. Tādēļ šī vieta ir nozīmīga. Tādēļ ropažnieki savai kapsētai par vizītkarti izvēlējušies liepu, ko pie ieejas vārtiem iestādījis Kārlis Ulmanis, un krustu dārzu, kurā 45 čuguna vienlējuma krusti savākti no savulaik papostītajām 200 gadu vecajām kapu vietām. Liepa – plaukstošai dzīvībai ārpus kapusētas. Krusti – gara spēka avotam kapsētā.

Īpašs stāsts ir par makrobioloģiskās ķīmijas pamatlicējiem Štaudingeriem – Magdu Štaudingeri-Voitu un viņas vīru – Nobela prēmijas laureātu Hermani Štaudingeru. Magdas vectēvs mežsargs Reinis Voits dzīvoja Ropažu pagasta Mežkrūmiņos, apglabāts Ropažu kapsētā. 1866. gadā viņa ģimenē piedzima dēls Oskars, Magdas tētis. Oskars Voits kļuva par mediķi, viņš bija Medicīnas fakultātes dibinātājs Latvijā, zinātnisku pētījumu autors, 20. gados – Latvijas sūtnis gan Vācijā, gan Šveicē, gan Holandē. 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, kur dzīvoja meitas ģimenē. Miris 1959. gadā.

Meita Magda ieguva labu izglītību, studējot bioloģiju un ķīmiju gan Rīgā, gan Berlīnē, gan Freiburgā. Viņa apprecējās ar ķīmijas profesoru Hermani Štaudingeru un turpmāko dzīvi aizvadīja Freiburgā, kopīgi ar vīru veicot zinātniskus pētījumus makromolekulārajā ķīmijā, kas 1953. gadā tika novērtēti ar Nobela prēmiju Hermanim Štaudingeram. Magda šai nozīmīgajā darbā pētījusi ķīmijas un bioloģijas kopsakarības, ieviesusi ultravioleto un elektronu mikroskopiju.

Asins balss – dzimtas balss. Sakņu balss – tautas balss. Magdas dzimtas likteņi kopš 1928. gada saistīti ar Vāciju, bet sakņu balss nav apklusināma, tā sauc uz Latviju.

1991. gadā uz 1. Pasaules latviešu zinātnieku kongresu Rīgā atbrauca arī Magda. Viņai bija jau 89 gadi. Magda apmeklēja arī vectēva atdusas vietu Ropažu kapsētā. 1992. gadā akadēmiķis Jānis Stradiņš iedibināja mecenātisma sistēmu, Magda ziedoja 30 000 DM bioloģijas, ķīmijas un medicīnas vajadzībām.

Magda vēlējās, lai Ropažu kapos blakus vectēva kapavietai izveidotu piemiņas zīmi arī viņas vecākiem Oskaram un Irmgardei Voitiem (abi apbedīti Freiburgā). 1995. gadā ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa gādību un tēlnieka Induļa Rankas prasmīgajām rokām tas tika izdarīts. 1997. gadā 95 gadu vecumā pati Magda tika guldīta zemes klēpī Freiburgā savas dzimtas kapos, bet viņas latviskais gars atgriezās dzimtenē pie savām saknēm. Latvijas Zinātņu akadēmija, atkal ar Jāņa Stradiņa gādību, Ropažu kapsētā blakus jau esošajai uzstādīja piemiņas zīmi arī savai Goda biedrei Magdai Štaudingerei-Voitai un viņas vīram Hermanim Štaudingeram. Leģendāras personības ticība zinātnei, tēvzemei, cilvēka spējām un godaprātam ir atradusi savas īstās mājas, vienojot svešatni un dzimteni.

Skaudrs ir cits stāsts – par Gintiņu, dižkareivi, Viestura ordeņa lielkrusta komandieri Gintu Bleiju un viņa dzimtu – vecvecvecākiem Annu un Voldemāru Pētersoniem un vecvecākiem Intu un Mārtiņu Bleijiem.

Anna Pētersone bija skolotāja, Voldemārs – Sēliešu māju saimnieks, abi dzīvoja savā dzimtas īpašumā. 1941. gadā Voldemāru, aizsargu un Latvijas armijas karavīru, apcietināja, aizveda uz Permas apgabala lēģeri, kur viņš pirms piespriestā nāvessoda izpildīšanas nomira. Annu kopā ar 4 maziem bērniem izsūtīja uz Tomskas apgabalu. Tur nomira abi brālīši – astoņgadīgais Ģirts un trīsgadīgais Jānītis. Pēc 3 gadiem nomira arī mamma. Vienas svešajā, saltajā zemē palika māsas – astoņgadīgā Rasma un desmitgadīgā Inta, Gintiņa vecmāmiņa. Viņa bija tā, kas uz ragaviņām aizvilka taigā mammas līķi. 1949. gadā Ginta vecmāmiņu vēlreiz izsūtīja uz Sibīriju. Pēc otrreizējās atgriešanās Latvijā dzimta turpinājās, svētīta ar četriem bērniem un 15 mazbērniem. Diemžēl turpinājās arī traģiskie notikumi. Mazdēls Gints pieteicās un tika iekļauts NBS sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonā un divas reizes pa sešiem mēnešiem dienēja starptautiskajā miera uzturēšanas misijā Irākā. Dienesta laiks bija jau beidzies, pēdējais dežūrbrauciens bija liktenīgs – spridzekļa eksplozijas rezultātā Gints gāja bojā. Nu Gints ir atgriezies dzimtenē un, dienesta biedru goda sardzes pavadīts, iekļāvies savas dzimtas traģisko likteņu stāstā.

Tā viņi atgriežas. Dažādos laikos un dažādos ceļos vijas likteņu līkloči, bet tās divas balsis cilvēkā ir mūžīgas – dzimtas un tēvzemes balsis.