Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vieni norāda, ka nav izdevies atrisināt nabadzības, bezdarba un kredītu jūga jautājumu, kamdēļ desmitā daļa iedzīvotāju ir pametuši valsti. Citi uzsver, ka valsts tomēr ir nonākusi krīzes bedres otrā pusē, tai ir pozitīva starptautiskā reputācija un kredītreitingi, kas dod labas izredzes uzņēmējdarbības attīstībai un problēmu atrisinājumam nākotnē. Katrs vērtē pēc tā, kā tas viņu skar. Taču cilvēks nedzīvo no maizes vien. Pilnīgākai ainai man gribētos atcerēties dažas lietas, kas tik tieši nesaistās ar ekonomiku vai pat materiālo labklājību. Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, taču tās locekļi ir pilsoņi, Latvijas iedzīvotāji, kam politikā notiekošais mēdz būt svarīgs pārliecības dēļ.

2013. gadā luterāņu baznīcas sinode aicināja Saeimu iekļaut Latvijas Republikas Satversmes preambulā atsauci uz kristīgajām vērtībām. Publiskajās diskusijās skeptiķi preambulu sauca par nepraktisku, deklaratīvu dokumentu un pārmeta, ka deputāti nodarbojas ar niekiem. Manuprāt, tā nav taisnība. Visam iesākumā bija Vārds. Katram radošam darbam, tai skaitā valsts uzcelšanai, sākumā ir ideja. Lai raudzītos nākotnē, bija svarīgi nosaukt vārdā valsts dibināšanas mērķi un tās pamatos liktās idejas.

Kā kristieti un baznīcas pārstāvi mani gandarī, ka savas valsts pamatlikumā varu lasīt: "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido (...) kristīgās vērtības." Ir labi apzināties, ka manas valsts likumdevēji ir uzklausījuši sinodes, tātad Latvijas luterāņu saimes aicinājumu. Tas palīdz uztvert Latviju kā savu valsti. Vērtības, kas daudziem personīgi svarīgas, nu ir apliecinātas arī kā valstij nozīmīgas. Atliek tikai censties tām sekot.

Preambulas praktiskā nozīme nākotnē sevi parādīs ne reizi vien, kad būs jāizšķiras par kādu rīcību. Varam to pārlasīt kaut vai, dodoties uz vēlēšanu iecirkni. Atsauce uz kristīgajām vērtībām dod labu atskaites punktu valsts un Baznīcas attiecību veidošanai nākotnē. Kā ziņoja mediji, preambulas pieņemšanu atbalstīja 69 deputāti, kas pārstāv koalīcijas partijas, kā arī pie frakcijām nepiederošie deputāti.

Ne tikai luterāņiem, bet visiem kristiešiem sāpīgi svarīgs ir jautājums par dzīvības svētumu un aizsardzību. Tādēļ 2012. gada aprīlī kopā ar citu baznīcu pārstāvjiem iesaistījāmies kustības "Par dzīvību" rīkotajā konferencē "Es gribēju dzīvot". Bija labi referāti, taču maz cerību. Līdzīgas konferences bija notikušas agrāk un nekad neizdevās sasniegt vairāk par nelielu atspoguļojumu medijos. Taču šoreiz bija citādi, jo konferencē piedalījās un par ideju iedegās Nacionālās apvienības deputāts Imants Parādnieks. Pēc viņa iniciatīvas tika izveidota Saeimas Demogrāfijas lietu apakškomisija, kurā tika risināti daudzi labi plāni, kas tālāk noveda pie svarīgiem lēmumiem un praktiskiem rezultātiem – gan bērnu kopšanas pabalstu, nodokļu atvieglojumu un atbalsta programmu jomā, gan ar brīvpusdienām un uzturlīdzekļiem. Aborti, kas ik dienu notiek ar valsts svētību, joprojām ir brūce Latvijas sirdsapziņā, taču 11. Saeimas laikā ir paveiktas labas lietas, lai ģimenes justos labāk un lai abortu būtu mazāk. Paldies visiem, kas to atbalstīja, taču īpaši gribu pateikties Imantam Parādniekam, bez kura dzinējspēka vilciens diez vai būtu iekustējies.

Vēl īsi par divām lietām, kas svarīgas tieši luterāņiem, bet varbūt arī citiem. Rīgas Doms, Baltijas izcilākā celtne tika izglābta pēdējā brīdī pirms katastrofas. Jumts turējās vietā, kā par brīnumu, un tornis sveras vēl šodien. Restaurācijas darbi turpinās. Doma restaurācija nav lokāla lieta, tā palīdz luterāņu baznīcas darbam visā Latvijā. Līdz šim vairāk ir uzsvērts Rīgas pilsētas atbalsts. Patiešām, Rīgas Dome, aktīvi iesaistoties mēram Nilam Ušakovam un vicemēram Andrim Amerikam, Doma glābšanas projektā ir devusi ļoti lielu ieguldījumu, bez kura nekas nebūtu noticis. Tomēr gribu atzīmēt arī labo sadarbību un lielo atbalstu no Kultūras ministrijas gan Žanetas Jaunzemes - Grendes, gan Daces Melbārdes laikā. Arī bez tā Domu izglābt nebūtu iespējams. Un ne tikai Domu. Ar Kultūras ministrijas atbalstu tiek atjaunota arī unikālā Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāle, Alūksnes, Tukuma, Katlakalna, Āraišu, Lielvārdes, Valmieras, Krimuldas un Rīgas Sv. Vecās Ģertrūdes baznīcas.

Doma restaurācija ir liels un sarežģīts darbs, kas nav bijis bez šķēršļiem. Tos palīdzēja pārvarēt Finanšu ministrija, un man jāpateicas personīgi ministram Andrim Vilkam no "Vienotības" par izpratni un pretimnākšanu, kas tādā brīdī Doma projektu paglāba no draudošas neveiksmes. Finanšu ministrijas darbinieki arī palīdzēja saņemt ERAF finansējumu ar baznīcai daudz labvēlīgākiem noteikumiem un ir atbalstījuši mūs visā projekta gaitā.

Visbeidzot, par luterāņiem tik svarīgo Rīgas Sv. Pētera baznīcu. Tas nav priecīgs stāsts. Par Reformācijas sākumu Baltijā var uzskatīt 1522. gada oktobri, kad Rīgas Rāte iecēla Pētera baznīcā par mācītājiem Andreasu Knopkenu un Silvestru Tegetmeijeru. Knopkens tur tika apbedīts, tur atrodas viņa kapa plāksne. Pētera baznīca ir Reformācijas šūpulis. Diemžēl Pētera baznīca ir arī pēdējais dievnams, kas vēl nav atdots atpakaļ mūsu baznīcai. Tas tādēļ, ka neatkarības pirmajos gados Augstākā Padome nolēma, ka Pētera baznīca netiek atdota vispārējā kārtībā, bet vajadzīgs īpašs likums. Likumprojekts ir sagatavots jau daudzus gadus. Saeimai atlicis tikai viens – pateikt, kam baznīca piederēs, jo ir parādījušies citi pretendenti. Visi dokumenti, kas apstiprina luterāņu baznīcas īpašuma tiesības, ir mūsu rīcībā. Savulaik to pārbaudīja un atzina Tieslietu ministrija un apstiprināja V. Dombrovska vadītais Ministru kabinets. Taču 10. Saeima tā arī nespēja pateikt galavārdu, apstājās pirms trešā lasījuma, bet 11. Saeima nolēma likumprojektu tālāk nevirzīt.

Jautājums sakustējās, kad pieci deputāti (Igors Pimenovs, Ivans Klementjevs, Ivars Zariņš, Vladimirs Reskājs un Marjana Ivanova-Jevsejeva) ierosināja likumprojektu, ar kuru Pētera baznīca tiktu nodota Rīgas pašvaldības īpašumā. Tas notika visai neuzkrītoši, un mēs tikai nejauši pamanījām, ka tāds jautājums iesniegts izskatīšanai. Saeimas sēdē pret likumprojekta virzīšanu izteicās Nacionālās apvienības deputāts Gaidis Bērziņš un ar koalīcijas atbalstu tas tika noņemts no dienas kārtības. Pēc G. Bērziņa iniciatīvas tika izveidota darba grupa jauna likumprojekta izstrādei, kurā uzaicināja arī baznīcas pārstāvjus. Diemžēl arī 11. Saeima atstāj šo jautājumu neizlemtu un mums jāraugās, kas to darīs nākotnē.

Saeima ir darījusi ļoti daudzas lietas, es varu pastātāstīt par šīm, kas konkrēti skāra baznīcas dzīvi un kā esmu tās piedzīvojis. Tie ir daži fragmenti kopējā ainā, taču pat taisnīgums prasa, lai labi darbi tiktu atzīmēti un novērtēti. Secinājumi paliek katra paša ziņā.