Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

‒ Vispirms atļaujiet jūs apsveikt ar ģenerāļa pakāpes piešķiršanu.
‒ Paldies! Savulaik jau Napoleons teicis, ka slikts ir tas karavīrs, kurš nesapņo kļūt par maršalu. Tiesa, gan amats, gan pienākumi man ir palikuši tie paši, tikai esmu ieguvis augstāko pakāpi, kāda var būt Zemessardzes komandiera amatam, kurā stājos 2011. gada 15. oktobrī, nomainot brigādes ģenerāli Juri Zeibārtu.

‒ Kopš sācies bruņots konflikts starp Ukrainu un Krieviju, politiķi un ne tikai politiķi vien arvien biežāk runā par Zemessardzes lomas palielināšanu valsts aizsardzības stiprināšanā.
‒ Par Zemessardzi ir runāts arī iepriekš, bet tas vairāk bija saistīts ar finansējumu, kas nepieciešams aizsardzībai. Labākajos gados Zemessardzei piešķīra vairāk līdzekļu, kad kļuva grūtāk ‒ mazāk. Tieši tāpat kā Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kopumā.

Un nav arī gluži tā, ka cilvēki par Zemessardzi atcerētos tikai Ukrainas sakarā. Mēs savu kaujas garu un aizsardzības spējas esam uzturējuši visu 23 gadu garumā, kopš pastāv Zemessardze. Un visu laiku Latvijas pilsoņi mūs ir atbalstījuši, dienot Zemessardzes rindās. Katru gadu Zemessardzē iestājas no 500 līdz 700 cilvēku.

Mēs esam labi sagatavoti atbilstoši finansējumam, ko valsts mums ir atvēlējusi. Līdz ko resursi, kas domāti aizsardzībai, pieaugs, stiprāki kļūs arī Zemessardzes "muskuļi".

‒ Cik zemessargu pašlaik ir Zemessardzes rindās?
‒ Zemessardzē dien 8000 zemessargu. Vēl aptuveni 500 profesionālā dienesta karavīru dien Zemessardzē ar Nacionālo bruņoto spēku komandiera pavēli. Amerikāņi tādus sauktu par pilna laika karavīriem. Lai gan arī es pats ar sirdi un dvēseli piederu Zemessardzei, juridiski es sevi par zemessargu saukt nevaru. Esmu šeit komandēts dienēt un saņemu par to atalgojumu. Zemessargi valsts aizsardzībai ziedo savu brīvo laiku. Ir zemessargi, kas dien jau 20 gadu.

Par piedalīšanos mācībās viņi saņem kompensāciju par ceļa izdevumiem uz mācību vietu un bezmaksas ēdināšanu, protams, mācību laikā arī ieročus un munīciju, kas nepieciešami kaujas prasmju pilnveidošanai.

‒ Laika gaitā zemessargu skaits ir gan audzis, gan krities. Ir bijuši arī dažādi negadījumi, kas met ēnu uz Zemessardzi.
‒ Ziņas par jebkuru negadījumu izskan tik skaļi, ka brīžiem šķiet ‒ tur, kur ir karavīri, notiek viena nelaime pēc otras. Tā, protams, nav. Turklāt jebkurš negadījums Zemessardzē tiek rūpīgi izvērtēts un izdarīti tālejoši secinājumi.

Sākumā, kad Zemessardzē bija vairāk nekā 14 tūkstoši cilvēku, tiešām šis tas varēja gadīties, jo nebija pienācīgi izstrādāta zemessargu atlase, sakārtotas treniņu un strukturālās lietas.

Tad līdz 90. gadu beigām zemessargu skaits turējās 12 tūkstošu robežās, bet kopš 2000. gada sākās Zemessardzes rindu atjaunošanās. Tas saistīts ar Zemessardzes restrukturizāciju un visbeidzot ar likuma par Zemessardzi pieņemšanu 2010. gada 1. septembrī.

Atgādināšu, ka Zemessardzē var dienēt cilvēki līdz 55 gadu vecumam un pagarināt līgumu vēl uz pieciem gadiem, ja to atļauj veselības stāvoklis. Taču līdztekus radās doma par veterānu saglabāšanu Zemessardzē. Tie ir mūsu valsts patrioti, kurus nekādā ziņā nedrīkst no Zemessardzes izslēgt, jo līdz šim viņi pašaizliedzīgi ir kalpojuši Latvijai. Tāpēc 2011. gadā tika uzsākta Zemessardzes veterānu apvienības veidošana, kurā tagad jau ir gandrīz 900 biedru.

Mūsu uzdevums ir iesaistīt Zemessardzē jaunus, fiziski spēcīgus cilvēkus, lai viņi būtu saistīti ar valsts aizsardzību un kā pilsoņi justu piederību Latvijai. Pašlaik 60 procenti zemessargu ir vecumā līdz 35 gadiem, no tiem 40 procenti ‒ līdz 25 gadiem. Mazāk par pusi zemessargu ir vecāki par 35, taču tieši viņi ir Zemessardzes kodols.

Protams, es jūtu, ka vēl kādu laiku jaunu zemessargu rekrutēšana nebūs ļoti vienkārša demogrāfisku iemeslu dēļ. Taču lielākais zemessargu skaits nāk nevis no lielajām pilsētām, bet no Latvijas mazpilsētām. Līdz ar to mums ir spēcīgi Zemessardzes bataljoni visā Latvijas teritorijā.

‒ Karš salīdzinoši netālu no mūsu robežām rosināja cilvēkus salīdzināt dažādu armiju rīcībā esošo tanku un lielgabalu skaitu un padomāt, ko darīsim, ja Latvijā, nedod Dievs, paradītos kaut kādi "zaļie cilvēciņi."
‒ Mēs aizsargāsim valsti, jo tā ir Zemessardzes pastāvēšanas jēga. Ja mājās laužas laupītājs, viņam ir jādod atbilstošs pretspars. Pretējā gadījumā, ja jau neesam gatavi karot, mēs izsaimniekojam Latvijas valsts nodokļu maksātāju naudu. Kā mēs to darīsim, tas lai paliek mūsu ziņā.

Un vēl ‒ Latvija ir NATO dalībvalsts. Tiekoties starptautiskās militārās mācībās ar saviem kolēģiem, redzu, ka tiek domāts, kā rīkoties, lai atrisinātu jebkuru problēmu atbilstoši situācijai. Neviens pat nepieļauj domu, ka NATO līguma 5. paragrāfs varētu netikt iedarbināts.

Pieminot dažādas spekulācijas par cittautiešiem, varu pateikt tikai vienu: mēs nekad neprasām cilvēkam, kurš stājas Zemessardzē, viņa nacionālo piederību. Esmu mācībās un dienestā sastapis cilvēkus, kuri savā starpā sarunājas citā valodā, bet nevienam nav šaubu par viņu patriotismu. Ir Zemessardzes vienības valsts austrumu bataljonos, un to sastāvā ir daudz krievu tautības cilvēku. Pazīstu arī vairākus krievu tautības rotu komandierus, kuri ir ļoti labi sagatavoti un nevainojami dara savu darbu.

‒ Cik liela nozīme ir zemessargu patriotismam un entuziasmam?
‒ Entuziasms blakus patriotismam ir ļoti laba lieta, it īpaši situācijās, kad ar minimāliem līdzekļiem ir jāsasniedz maksimāls rezultāts. Nevar būt valstī kāda nozare, kas ir izteikti bagātāka par citām, tāpēc Bruņotie spēki, to skaitā Zemessardze, ir tik nodrošināti, cik valsts to var atļauties. Un es nerunāju par priekšvēlēšanu retoriku, bet to, ko darījusi kaut vai pašreizējā un iepriekšējās valdības.

Protams, mēs skatāmies, kā ir apbruņotas mūsu kaimiņvalstu armijas, un domājam, kas nepieciešams, lai palielinātu valsts aizsardzības spēku. Skaidrs, ka darāmā te ir ļoti daudz. Tas pirmām kārtām ir jautājums par finansējumu, lai mēs varētu rīkot iepirkumus nākamajiem gadiem. Mums, tāpat kā citiem regulārajiem spēkiem, ir nepieciešams uzlabot zemessargu ekipējumu, iepirkt bruņojumu un attīstīt kaujas spējas.

Ir pētīta norvēģu, šveiciešu, arī Izraēlas aizsardzības veidošanas pieredze, un daudz ko varam no tās mācīties. Bet te jāņem vērā, ka mūsu mentalitāte un ekonomiskās iespējas atšķiras. Taču tā Zemessardzes sistēma, kas ir izveidota un darbojas pašlaik, ir mūsu situācijai visatbilstošākā.

‒ Vai ierocis maina cilvēka domāšanu?
‒ Nezinu, kāpēc, bet vēl arvien ir dzīvs priekšstats, kas nāk no 90. gadu sākuma, par zemessargu kā bārdainu veci ar SKS karabīni vai "kalašņikovu". Taču mums jau sen vairs bruņojumā tādu ieroču nav ‒ to vietā ir tādi strēlnieku ieroči kā triecienšautene AK4 un G36.

Ja runa ir par to, vai zemessargiem ir tiesības glabāt ieroci mājās, tad tā ir paša zemessarga brīva griba. Protams, bataljona komandieris izlemj, vai zemessargs atbilst kritērijiem, kas ļauj viņam ieroci glabāt mājās, bet citādi prasības ir vienkāršas – dzīvesvietā jābūt seifam, kurā glabāt vieglo strēlnieku ieroci. Savukārt ir ieroči, kurus mājās glabāt nav lietderīgi.

Bet, manuprāt, ierocis vispār nav domāts pašapziņas celšanai. Kad zemessargs ir izgājis cauri apmācību ciklam un zina, ko darīt ar ieroci, viņš parasti lepojas, ka pieder tai Latvijas pilsoņu daļai, kas ir gatava aizstāvēt savu dzimteni.

‒ Ko jūs domājat par politiķu piedāvājumu skolās ieviest militāro apmācību jeb dibināt Jaunsardzes pulciņus?
‒ Ideja par militāro apmācību skolās bez šaubām ir atbalstāma, bet to nepieciešams realizēt plašāka kontekstā. Ja tā būs orientēta tikai un vienīgi uz militāro apmācību, neiekļaujot Latvijas vēsturi no militārā skatpunkta un nepapildinot ar patriotisko audzināšanu, rezultāts būs nepilnīgs šīs idejas realizācijā.

Patriotiskajai audzināšanai jāsākas jau mājās – ģimenē. Vecākiem jārūpējas, lai nākamās paaudzes zina mūsu vēsturi un patiesos varoņus, kāds ērkšķu ceļš mūsu tautai bija jānoiet, lai atgūtu savu neatkarību. Ja mēs dzīvosim patiesi un dabiski patriotiskā vidē, mēs saglabāsim savu patriotismu ne tikai sirdī un Valsts svētkos, bet arī ikdienā, un Zemessardze tam ir lielisks piemērs.

Jo agrāk sāksim patriotiski audzināt jauno paaudzi, jo vairāk būs cilvēku, kas nāks un veltīs savu brīvo laiku Dzimtenes aizsardzībai. Zemessardze nav organizācija, kurā tikai skriet pa mežu nedēļas nogalēs. Zemessardze ir vieta, kur mīlestība pret savu valsti sākas dziļi sirdī.