Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šogad apritēja Mores kauju 70. gadadiena, tāpēc atceres pasākumā Mores kauju parkā tika teikts vairāk runu nekā parasti un klātesošajiem tika nolasīta arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa apsveikuma runa.

Mores kauju atceres pasākums sestdien sākās ar svētbrīdi kritušo latviešu leģionāru kapsētā pie Roznēnu ozola. Šeit, uz rietumiem no Mores centra, atdusas vairāk nekā simt kritušo latviešu karavīru ‒ pārsvarā jauni, aptuveni divdesmit gadu veci puiši. Kā vēsta uzraksts uz kādas kapa plāksnes, jaunākajam no kritušajiem tikai nesen bija palikuši 19 gadi. Uz daudzām plāksnītēm uzraksts ‒ "Nezināms".

Klātesošos, pārsvarā cilvēkus ar sirmu galvu, uzrunāja Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs, kapteinis Aleksejs Ozoliņš, kurš Mores kauju pasākumu vadīja jau piekto reizi. Viņš atzina, ka nav viegli pieminēt un runāt par latviešu karavīriem, kas Mores kaujās zaudēja dzīvību vai tika sakropļoti. "Ja runā par to, vai vēsture, pieminot leģionārus, mūsu sabiedrību vieno vai šķir, jāteic, ka mēs jau paši esam tie, kas šķeļas," uzsvēra A. Ozoliņš. "Daudzu Mores kauju dalībnieku vairs nav starp dzīvajiem, un tos, kuri vēl ir, var uz pirkstiem saskaitīt. Bet es ceru, ka atmiņas par šo mūsu varonīgo kara vēstures lappusi nekur nezudīs."

Piemiņas pasākumā piedalījās arī Zemessardzes un Latvijas nacionālo karavīru biedrības pārstāvji. Pieminēt kritušos biedrus bija ieradies arī Jānis Spičs, kuram jūnijā apritēja 91 gads. Mores kaujās viņš bija ložmetējnieks un tika smagi ievainots. Pēc izveseļošanās J. Spičs atgriezās armijā un turpināja karot Kurzemē.

Ar uzrunu Latviešu leģionāru kapos un Mores kauju piemiņas parkā pie klātesošajiem vērsās arī Nacionālas apvienības politiķi, bet Nacionālo bruņoto spēku kapelāns kapteinis Raimonds Krasinskis svētvārdos visus aicināja kā sirdīs, tā ikdienas darbos palikt latviešiem.

Mores kauju piemiņas parkā no visas Latvijas sabraukušajiem "Daugavas vanagiem" un arī nedaudzajiem jaunsargiem pievienojās aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Siguldas novada domes priekšsēdētāja vietniece Līga Sausiņa, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš un citi.

Uzrunās tika godināti kritušie latviešu karavīri, bet ne viens vien runātājs lika manīt, ka tuvojas 4. oktobris, kad būs jābalso par 12. Saeimu, un "vajag izdarīt pareizo izvēli".

Katram savas kaujas
Sestdien pusdienlaikā uz Mores kauju piemiņas parku bija atnācis arī Uldis Bērziņš. Spēka gados viņš bijis šoferis un tagad, laiku īsinādams, ieradies paskatīties, kas te notiek. "Vietējos jau tikpat kā nevienu te šodien neredz," viņš saka. "Mores kaujas es atceros, jo kauju troksnis bija dzirdams arī manās tēva mājās, kas ir netālu no Mores centra uz Sudas purva pusi. Pats toreiz biju par jaunu, lai mani iesauktu vācieši un arī krievi, kas savā armijā ņēma visus tos, kuri vāciešiem nederēja. Mani lika mierā."

Mājās, kurās Uldis dzīvojis, pirms kaujām ieradusies Studentu rota no Maskavas. Puiši bijuši ļoti braši noskaņoti un rautin rāvušies uz karošanu. Kūtsaugšā viņiem bijis novērošanas postenis. "Tad kādu rītu visi devās kaujā, tieši virsū leģionāru ložmetējiem. No sākuma krievu "urrā!" skanēja skaļi, skaļi, tad retāk un retāk. Vakarā neviens no kaujas vairs nepārnāca. Visi bija pagalam. Krieviem jau cilvēka dzīvība nebija neko vērta.

Kad oktobrī fronte bija pārgājusi pāri, mūs, vietējos, norīkoja šķūtīs. Vajadzēja vienkopus savākt kritušos, no vienkāršiem dēļiem naglot zārkus, bet zābakus un drēbes, kas mirušajiem vairs nebija vajadzīgas, kraut vezumos, kas sekoja frontes līnijai. Daudz vezumu bija," atceras sirmais kungs, muguru atbalstījis pret parka egli.

Vēsturiski nozīmīgas
Vēstures lappusēs Mores kaujas, kad Latviešu leģiona 19. divīzija vairāk nekā nedēļu 12 kilometrus garā aizsardzības līnijā atvairīja Padomju armijas mēģinājumus izlauzties līdz Rīgai, tiek pieminētas kā vienas no sīvākajām kaujām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā.

Kaujas sākās 25. septembrī un turpinājās līdz 30. septembrim. Naktī no 5. uz 6. oktobri 19. divīzija saņēma pavēli atstāt Siguldas aizsardzības pozīcijas, un 6. oktobrī Sarkanā armija ar papildspēkiem ieņēma tukšos Mores ierakumus.

Mores kaujās krita 186 un tika ievainoti 650 leģionāri. Lielākā daļa kritušo apglabāti leģionāru brāļu kapos pie Roznēnu ozola.
Sarkanās armijas pusē bija 2736 kritušie, 9576 ievainotie, kā arī tika zaudēti pieci tanki, viena transporta lidmašīna un viens bumbvedējs, taču, kā teic Mores kauju muzeja vadītājs Antons Bračs, Sarkanās armijas rindās kritušo skaits ir daudz lielāks, iespējams, pat pieci tūkstoši.

Kara vēsturnieki uzskata, ka Mores kaujas paglāba Rīgu no smagiem postījumiem un deva iespēju bēgļiem no Vidzemes tikt līdz Kurzemei.