Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Šodien esam iesaistīti infomācijas karā ar Krieviju, mums ir nespējīgas drošības iestādes, alkatīgi politiķi un nogurusi tauta. Nav labs komplekts veiksmīgai valsts pastāvēšanai.

"Kā bijis, tā nevar vairs palikt, ir vajadzīga tikai pareiza informācija," gandrīz pirms 100 gadiem teica Čakste. Arī šodien šie vārdi ir aktuāli.

Toreiz, stājoties Latvijas Valsts prezidenta amatā, Čakste saprata un daudzkārt uzsvēra sarunās ar saviem domubiedriem: uz latviešu sabiedrības prāvu daļu gulstas smags veco laiku mantojums – gan cara laika (verdziskums, spēja korumpēties, skaudība), gan komunistu ilūzijas un vardarbības sludināšana. Šodien šo mantojumu ir papildinājusi pēckara okupācijas gadu pieredze, kad garīgās pamatvērtības bieži tika mainītas pret izdzīvošanas garantijām vai vienkārši pret treknāku kumosu. Ir grūti nest tādu mantojumu.

Ja demokrātijas pamatprincips ir augstākās varas koncentrēšana tautas rokās, ir pašsaprotami, ka tautai ir jābūt izglītotai un ar zināmu kultūras līmeni – jo kā gan citādi tā zinās un varēs pārvaldīt savu valsti? Turklāt tautai ir jāspēj uzņemties atbildība un tā nedrīkst gurt no atbildības. Jo pašiem sava valsts – tā ir atbildība. Par sevi, par savu ģimeni, par savu zemi un savu valsti.

Diemžēl izglītības reformas bijušas neveiksmīgas, bet valsts finansējums kultūrai ir viens no zemākajiem pēdējos gados. Sabiedrībā nav vienotas izpratnes par vērtībām. Piemēram, mums joprojām ir atklāts jautājums, vai Latvijas Nacionālajā Operā drīkstēja rīkot dzīres persona, kura atbalsta Kremļa politiku.

"Čakste mēģināja audzināt tautu demokrātijas izpratnē, nelokāmi nostiprināt Latviju kā tiesisku valsti, akcentējot likumības, kārtības un saticības nozīmi." Vai šodien varam nosaukt mūsu valsti par tiesisku un tādu, kas ciena savus likumus un kārtību? Labi apmaksātās vietās tiek bīdīti "savi" cilvēki, ar kuriem pēc nepieciešamības visu var sarunāt.

Bijusī Valsts kontroliere kopā ar bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju, iespējams, viltojuši partijas statūtus, bijušais Saeimas priekšsēdētājs valsts nozagšanu sauc par biznesu un vēlas atgriezties politikā, bijušais satiksmes ministrs un bijušais Rīgas vicemērs, kura moto bija "Gāzi grīdā!", atkal uzdodas par tautas un valsts glābējiem.

Kā vampīri pilnmēness naktī, tā uz vēlēšanām pulcējas varas kārie: "Labdien, es esmu bijušais vampīrs. Jums ir glīts kakls un labas vēnas un es tik labi protu izsūkt asinis..." Starp citu, vai, jūsuprāt, vampīri var būt bijušie?

Ja demokrātijas mērķis ir cieši saistīts ar demokrātijas galveno vērtību – cilvēka cieņu –, tad man ir jājautā – vai mēs sevi cienām? Kādēļ mēs ļaujam pielikt sev uzrakstu "naivais muļķītis" un paklausīgi staigājam ar to?

Kāpēc mēs joprojām, gluži tāpat kā Garlība Merķeļa aprakstītie "Vidzemes zemnieki", nolādam kungu, bet, pamanījuši viņu, klūpam bučot tā roku un sakām glaimīgus vārdus? Aristotelis teica: "Laba valdīšana vairo pārvaldāmo labumu, slikta – kalpo pašu pārvaldītāju labumam." Cik bagāti esam?

Politiskajām partijām ir vadoša loma valsts attīstības tapšanā. Demokrātijas mērķis ir nevis kādas partijas vai sabiedrības grupas īpašais stāvoklis konkrētā vietā un laikā, bet gan nepārtraukts process, kurā tiek īstenota cilvēka cieņa. Ko jums tas atgādina? Piemēram, mērķis iegūt izglītību, apprecēties, uzcelt māju, radīt bērnus un... viss? Nē, jūs turpināt dzīvot laulībā un audzināt bērnus, lai gan tie mazie mērķi sasniegti. Tieši tā! Tāpēc tie, kas bļauj, ka mūsu valstij nav mērķu, maldās un maldina sabiedrību. Jo citādi arī viņu laulībai un arī dzīvei nav mērķa.

Pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīgi iesaistīties pilsoniskās aktivitātēs, lai notiktu valsts ilgtspējīga attīstība. Tomēr sabiedrība izvēlas neiesaistīties. Tā labprāt kritizē un sūdzas, taču politikas iekšpusē neiet. Protams, mēs varam teikt, ka tie, kuru krēsli ir pielipuši un kļuvuši par daļu no viņiem, neļauj un nelaiž, taču cilvēkus attur iesaistīties politikā ne tikai varas pretestība. Sabiedrībā valda uzskats, ka politika ir netīra.

Sabiedrība izvēlas neatstāt savu komforta zonu, kritizēt, stāvot malā un neuzņemties atbildību. Daļa iesaistās nevalstiskās organizācijās, jo taisnība Čakstem – katrs, kas kaut ko dara kādā nevalstiskajā organizācijā (NVO), dara valstij, taču ar to vien nepietiek. Pēc Latvijas Pilsoniskās Alianses datiem pagājušā gada vasarā Latvijā bija reģistrējušās 17 550 NVO. Tomēr ir tādi procesi valstī, kurus nevar ietekmēt caur tām, t. i., no ārpuses. Ir procesi, kurus var ietekmēt tikai un vienīgi, atrodoties iekšpusē. Caur NVO pilsoniskajai sabiedrībai ir iespēja kritizēt, kontrolēt, pieprasīt, taču ne vadīt valsti. Tāpēc, kamēr mēs mājās kritizējam valsti, kāds cits to vada un valda mūsu valstī.

Politika pieder drosmīgiem cilvēkiem ar spēju uzņemties atbildību. Kamēr šie cilvēki domā, vampīri klīst pa mūsu valsti.

Paldies tiem godprātīgiem politiķiem, kuri uzvilka cimdus, paņēma lāpstas un aizgāja rakt sū... kartupeļus! Dubļos un lietū. Tādu politiķu ir maz un viņiem ir grūti. Grūtāk nekā tautai ar pirmajā brīdī nesaskatāmajiem uzrakstiem "naivie muļķīši". Jo viņiem nav komforta zonas. Saeimā šie politiķi ir "dīvaiņi", bet sabiedrībā – "sliktie politiķi". Taču patiesībā viņi izvēlējās nesūdzēties par puvušiem kartupeļiem, bet sakopt zemi saviem spēkiem, ar savām rokām un sviedriem, un tad gaidīt labu ražu vēl un vēl.

Ir grūti dzīvot blakus aptrakušam lācim, kas staigā pa pasauli, mūžīgi izbadējies. Bet! Ziniet, kādu dienu jurists Juris Rudevskis "Facebook" profilā uzrakstīja komentāru, ka ar manu pārliecību būtu bijis jāpiedzimst un jādzīvo kādā no ASV taisnību ļoti mīlošajiem štatiem, piemēram, Teksasā, bet, ja jau esmu piedzimusi Latvijā, tad tam noteikti ir kāda jēga.

Jā! Ja jau mēs visi esam šeit, dzīvojam blakus hroniski slimam lācim, tad acīmredzot mēs to spējam, mēs to varam. Jo, kā zināms, Visums neko tāpat vien nedara. Visumam vienmēr ir plāns un Tas nedod pārbaudījumus vājajiem. Mēs divreiz esam pratuši radīt savu valsti. Mēs tikām galā ar valodas referendumu. Mēs uzvarējām. Tikai nez kāpēc paši savu uzvaru esam aizmirsuši un neatceramies to. Bet vajadzētu.

Mēs bieži runājam par to, kā okupācijas gadi mūs vājinājuši, iznīcinājuši mūsu ģimenes, izkropļojuši mūsu valodu un vērtības. Tā ir. Taču mēs izdzīvojām! Kā priede Ķemeru purvā, kā bērzs uz kādas pamestas mājas balkona, kā mūsu Latvijas ozols ar dziļām saknēm esam noturējušies un turpinām būt, augt un dzīvot.

Tāpēc sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet, ja nebūs Latvijas, nebūs arī jūsu – tā teica Čakste. Čakste labi saskatīja demokrātijas ēnas puses, tās grimases un nepilnības, taču risinājumu meklēja tautas politiskā izglītošanā. Politika ir tik tīra vai netīra, cik tīri vai netīri esam mēs, katrs no mums.

Mīlēt savu valsti – tā ir ļoti personīga lieta. Strādāt politikā ir katra personīga izvēle. Es neprasu jums atbildi uz jautājumu, kādas ir jūsu attiecības ar savu valsti un politiku. Es lūdzu jums uzdot šo jautājumu un atbildēt uz to pašiem sev. Es tikai teikšu jums vienu – mēs esam sudraba lodes.

Dievs, svētī Latviju!"

Jāņa Čakstes jubilejai veltītā sarīkojuma "Latvieši un viņu Latvija" video ieraksta otrā daļa, kur lasīts arī šis I. Brantes referāts (sākums ap 1:04:00 min):