Skaitļi gan varot būt lielāki, jo drūmā statistika attiecas tikai uz tiem, kurus no ūdens izvilkuši VUGD glābēji.
Slīkst upēs, ezeros un grāvjos
Noslēdzot 2013. gada bilanci, VUGD pārstāvji paziņoja, ka ūdenī galu ņēmuši 116 cilvēki. Salīdzinājumam: laika posmā no 2007. līdz 2011. gadam kopā bija noslīkuši 850 cilvēki, no tiem 49 bērni. Šogad slīcēju skaits valstī ir lielāks nekā pērn ‒ 123, no tiem deviņi bērni. Tikai Pierīgas novados kopā noslīkuši 18 cilvēki.
VUGD pārstāvji skaidro, ka visvairāk dzīvību ūdens paņēmis jūlijā un augustā, attiecīgi 37 un 24, ko var uzskatīt pat par sava veida rekordu. Salīdzinot, piemēram, ar Poliju, kur dzīvo 40 miljoni cilvēku, kādā jūlija beigu nedēļas nogalē šajā valstī bija noslīkuši 14 cilvēki, Latvijā tajā pašā laikā ‒ astoņi. Proporcija acīmredzami nesimetriska, taču par sliktu Latvijai.
Kā "Rīgas Apriņķa Avīzei" skaidroja VUDG pārstāve Viktorija Gribuste, šogad slīcēji ir visu vecumu vīrieši, taču ir arī kāda sieviete – šogad Olaines pagastā 30 metrus no krasta atrasta noslīkusi 78 gadus veca sirmgalve. Turpat Olaines pagastā kādā ūdenstilpē desmit metrus no krasta atrasts noslīcis 72 gadus vecs vīrietis, bet Salas pagastā ‒ 60 gadus vecs vīrietis.
Gados jaunāki bijuši Mārupē, Siguldā, Babītē un Ķekavā noslīkušie, lai gan Ķekavā dīķī galu ņēmis arī kāds 55 gadus vecs kungs.
Glābēju darba pārskati vēsta, ka ūdenslīdēji slīkoņus parasti atraduši ūdenskrātuvēs divu, trīs metru dziļumā, bet Olaines pilsētā vienu nācies izvilkt no grāvja.
Šogad īpatnēja peldsezona
"Šogad bija ļoti īpatnējs gads," stāsta Rīgas reģionālās pārvaldes 1. daļas vada komandieris kapteinis Raitis Krievs. "Līdz jūlijam laiks pieturējās salīdzinoši auksts, tad nāca karstums, un cilvēki burtiski rāvās pie ūdeņiem, jo laikam gribēja atgūt nokavēto. Glābējiem darbs iezīmējas tādos kā ciklos ‒ vispirms pirmais ledus, tad ledus kušanas laiks un peldsezonas sākums. Šā gada pirmajā pusē glābēji nebija pārāk noslogoti, jo ziemā īsta ledus nebija. Taču jūlijā un augustā glābējiem bija pat divi, trīs izbraukumi maiņā."
R. Krievs atgādina, ka tad, ja nelaime notiek kaut kur tuvumā, tas ir, divu trīs minūšu brauciena attālumā no ugunsdzēsēju depo, kas atrodas Centrāltirgus rajonā, izglābt slīcēju vēl ir izredzes. Ja attālums lielāks, piemēram, Olaines vai Ķekavas pusē, cerības slīcēju izglābt mazinās ar katru minūti.
"Protams, teorētiski slīcēju var izglābt arī pēc ilgāka laika, taču parasti jau kādu piecu minūšu atrašanās zem ūdens ir liktenīga," bilst VUGD kapteinis un skaidro, ka tāpēc arī glābējiem biežāk iznāk braukt, lai uzmeklētu noslīkušo un atdotu to piederīgajiem vai policijai. "Parasti jau arī ātrajai palīdzībai, kas notikuma vietā ierodas vienlaikus ar mums, nākas konstatēt peldētāja nāvi."
Nepeldies dzērumā!
"Visvienkāršākais un arī pats biežākais noslīkšanas iemesls ir peldēšanās alkohola reibumā. Karstumā un reibumā cilvēka asinsvadi paplašinās. Ja kādu pusstundu ir pagulēts karstā saulē, bet šovasar temperatūra sasniedza pat pāri par 30 grādiem, došanās pat salīdzinoši siltā ūdenī var beigties bēdīgi," uzsver R. Krievs.
"Turklāt šogad ūdens virskārta strauji sasila, bet jau aptuveni metra dziļumā ūdens bija auksts. Un kad cilvēks, piemēram, lecot no laipas, nonāk aukstajos ūdens slāņos, strauja temperatūras maiņa var radīt gan krampjus, gan izraisīt sirds apstāšanos. Pie šādiem nosacījumiem var sacīt, ka iereibis cilvēks, dodoties ūdenī, savu likteni parasti jau ir izlēmis. Protams, neviens jau nedomā, ka ar viņu kaut kas slikts notiks, bet pieredze un statistika diemžēl liecina par pretējo."
Ja neapstrīdami līderi starp noslīkušajiem ir tie, kas devušies peldēties alkohola reibumā, īpaša vieta statistikā ir arī nepilngadīgajiem. VUGD darbinieki teic, ka nelaime parasti notiek tad, ja mazgadīgi bērni tiek atstāti bez uzraudzības. Piemēram, augusta vidū Pierīgā ūdens tvertnē iekrita pusotru gadu vecs zēns, kuru tā arī vairs neizdevās atdzīvināt. Nereti mazuļi, pieaugušo neuzmanīti, iekrīt piemājas dīķī un tā arī vairs netiek ārā. Pusaudži parasti noslīkst peldoties. Tie gan gadā ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmi gadījumi.
Arī ar cilvēkiem, kuri domā, ka peld labāk par citiem, biežāk nelaime gadās tad, ja viņi ir iedzēruši un pārvērtē savus spēkus. Tad virsroku ņem muļķība, bravūrība un vēlme izrādīties. To pašu var attiecināt uz cilvēkiem, kuri lec ūdenī no tiltiem vai nepazīstamās vietās, nezinot, kas viņus sagaida ūdenī.
Uz jautājumu, ko parasti saka cilvēki, kurus glābēji izvelk no ūdens, R. Krievs atteic: "Solījumi, ka ķezā nonākušais turpmāk būs piesardzīgāks, parasti tie nav. Izglābtie vienmēr ir pārsaluši, bieži vēl joprojām alkohola reibumā un nav pārāk runīgi. Savukārt noslīkušo draugi vai piederīgie, saprotot, ka notikusi traģēdija, parasti raud vai krīt histērijā."
Iereibis cilvēks, dodoties ūdenī, savu likteni parasti jau ir izlēmis.