Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kas mudināja izcilo dzejnieku spert šādu soli un kādi Skujenieku ģimenes bibliotēkas retumi turpmāk būs pieejami visiem Gaismas pils apmeklētājiem – to Latvijas Radio uzzināja ciemos pie Knuta un Intas Skujeniekiem.

"Faktiski no šiem diviem stūra plauktiem arī viss sākās... Iespējams, vienu daļu es atdošu vēlāk Salaspils bibliotēkai. Plaukti bija pa visu māju. Nu, šo daļu – krievu literatūru – es sev pagaidām atstāju, jo to es palaikam vēl palasu. Šeit ir palikušas praktiski enciklopēdijas, dažas vārdnīcas, bet lielākā daļa ir projām. Kādas dažas kastes no šejienes varbūt vēl ies uz bibliotēku, ko vēl nav paspēts izzortēt," stāsta izcilais dzejnieks.

Latvijas Nacionālajai bibliotēkai pēdējos trīs gados Knuts Skujenieks atdevis vairāk nekā piecus tūkstošus grāmatu, savu rokrakstu, arī skaņuplates. Dažādas vārdnīcas, vēstures un valodu mācību grāmatas, folklora, tāpat grāmatas svešvalodās, piemēram, retoromāņu, kašubu un luksemburgiešu valodā.

"Šī māja ir faktiski pirmā vieta, kur pēc atgriešanās no lēģera es varēju sākt uzkrāt bibliotēku. Jo visa pārējā dzīve bija bijusi tik sašaurināta un trūcīga, ka man nebija kur iekārtot kaut kādu bibliotēku. Tas viss reāli ir sācies šeit, kopš 1969. gadā es atgriezos jau šajā mājā," stāsta Knuts Skujenieks.

Grāmatas literāts pircis gan Latvijā, gan teju ar misijas apziņu vedis no katra ceļojuma, pat ja zinājis, ka no šīm valodām nekad netulkos. Daudzas grāmatas saņemtas dāvanā ar autogrāfiem.

Knuta Skujenieka kundze Inta zaļā kladītē rūpīgi uzskaitījusi tagad bibliotēkai atdotos krājumus. Par katru no tiem viņiem ir kāds stāsts: "Piemēram, necenzētā folklora, necenzētā leksika arī... Un tā jau nav viena, bet 26!" Dzejnieks gan piebilst: "Tur ir, pirmkārt, krievu vārdnīcas, bet arī, piemēram, kad pēdējoreiz biju Ukrainā, es Ļvovā nopirku arī tādu vārdnīcu ukrainiski. Kad lūdzu, ka es gribētu ņemt šito, pārdevēja tā viegli sarka un baidījās, vai es zinu, ko pērku. Teicu, ka zinu gan!"

Inta atceras, ka grāmatas kādreiz bijušas ne vien plauktos, bet zem galdiem, gultām – visur. Bērni pat reizēm sūdzējušies, ka nav kur apgriezties.

Pēc grāmatu aizceļošanas uz Latvijas Nacionālo bibliotēku mainījušies arī Skujenieku mājas vaibsti. "Šeit bija visa siena ar plauktiem, līdz pat griestiem," stāsta namamāte. "Intai par gandarījumu tie plaukti tika izvākti, izremontēts, un te mēs uztaisījām tādu nelielu dzimtas izstādi [ar fotogrāfijām]," savukārt piebilst dzejnieks.

Tagad dažos plauktos palikušas enciklopēdijas, dažas grāmatas ukraiņu, lietuviešu un poļu valodā, tāpat Skujenieka paša darbi un latviešu literatūras klasika, ko dzejnieks atstās mantojumā bērniem. "Es jau vairs tik aktīvi nestrādāju, savu aktīvo darbu esmu padarījis," saka Skujenieks, jautāts, kā turpmāk iztiks bez daudzajām vārdnīcām. Redzēt plauktus bez grāmatām gan esot ļoti jocīgi: "Bet, ja es padomāju, ka pēc manis viss šis krājums reāli maniem mantiniekiem vajadzīgs vairs nebūs, viņiem ir citas intereses... Tam ir jānonāk tur, kur tas ir visvairāk vajadzīgs. Negribu atstāt tā, ka pēc tam tas izplundurējas pa vējam."

Par bibliotēkas jauno ēku gandarījums esot milzīgs, un vīpsnātājiem par to, kāpēc mums tik dārgs prieks vajadzīgs, Skujenieka atbilde ir īsa: "Es personīgi uzskatu un to vienmēr esmu teicis: Nacionālā bibliotēka ir nācijas smadzenes. Var jau, protams, dzīvot arī bez smadzenēm... tikai kas tā būs par dzīvi?"

Gaismas pilī Knutam Skujeniekam veltīta atsevišķa "bibliotēkas saliņa". Pats dzejnieks to pirmoreiz apmeklēja augusta nogalē, kad notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas inaugurācija: