"Profesionālie" sēņotāji savas sēņu vietas labi pārzina un neatklāj pat labākajiem kaimiņiem. Un nebaidās pat riskēt ar dzīvību, sēņojot Ādažu poligonā, kur kopā ar sēnēm var atrast arī kādu nesprāgušu lādiņu vai munīcijas atliekas.
Taču ir sēņotāji, kas izvēlas mežā pavadīt laiku prieka pēc. Skaista daba, pakalni un lejas, savdabīgas priedes un jūras tuvums – ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai praktiskā sēņošana pārvērstos par dabas baudīšanu un patīkamu atpūtu.
Šāda vieta Pierīgā ir dabas parks "Piejūra". Lai gan dabas parks stiepjas no Rīgas līdz pat Saulkrastiem, dabas tuvuma izjušanai vispiemērotākā vieta ir Carnikavas novada Kalngale un Garciems.
Kaut sēnes šeit ir lielā daudzumā, tomēr baraviku medniekiem šī nebūs piemērotākā vieta, savukārt ne tik prasīgiem sēņu mīļiem šeit lielā daudzumā aug priežu beciņas jeb mahaviki.
Tomēr der atcerēties, ka dabas parkā vāktas meža veltes nedrīkst realizēt jeb pārdot – tādēļ ar šeit nogrieztām sēnēm un salasītām ogām uz tirgu doties nedrīkst. To nosaka dabas parka "Piejūra" aizsardzības noteikumi.
Tiem, kam dabas tuvums ir svarīgāks par augstvērtīgām sēnēm, dabas parks "Piejūra" ir īpaši piemērots pastaigām, atpūtai, sportam un vienkārši priekam.
Tāpat atgādināms, ka, arī šajā mežā sēņojot, jāatceras, ka ne visas sēnes ir ēdamas jeb, kā vēsta anekdote, dažas sēnes ir ēdamas vienreiz. Lai arī visskaistākās ir sarkanās mušmires, tomēr vissindīgākās no tām ir zaļās. Turklāt teju ik gadu slimnīcās nokļūst ar sēnēm saindējušies cilvēki. Tāpēc speciālisti iesaka nelasīt sēnes, par kurām nav īsti pārliecības, vai tās ir ēdamas.
Mušmires gan lieti noder mušu apkarošanai, vēsta latviešu tautas ticējumi. Piemēram, mušmires apsmērējot ar krējumu, izcepot pannā vai susinot uz oglēm, mušas tās apēd un nobeidzas.
