Var teikt, ka neviens Siguldas pasākums nenotiek bez viņa vērīgās acs, bet pats fotogrāfs saka, ka pieder Siguldai un tās cilvēkiem. Šo gadu laikā Alberta bildēs ir fiksēts gandrīz katrs siguldietis – vai tie būtu novada svētki, jaundzimušo sveikšanas pasākums, sporta sacensības, izstādes, koncerti, valsts svētki vai brīvdabas ballīte.
Nolemjam, ka ar Albertu tiksimies vietā, kas viņam pašam ir vismīļākā, un Alberts izvēlas Ķeizarskatu, kur var vērot Gaujas senielejas burvību. Šeit viņš atnākot gan tad, kad ir priecīgi, gan tad, kad tā skumjāk ap sirdi. "Mēdz teikt, ka visa pasaule atspoguļojas ūdens lāsē. Tāda ūdens lāses man ir Sigulda," saka fotogrāfs.
‒ Kad tu pirmo reizi paņēmi rokās fotoaparātu?
‒ Droši vien tas notika, kad gāju piektajā klasē, un tā noteikti bija "Smena". Toreiz man nebija tādas domas, ka es kādreiz varētu būt profesionāls fotogrāfs, lai gan tagad saprotu, ka zemapziņā kaut kas tāds jau bija ieprogrammēts. Man vienmēr ir piemitusi vizuālā domāšana, patikusi zīmēšana, arī kino. Bet te gan ir kāda nianse ‒ kino viss ir kustībā, bet man patīk radīt nekustīgas bildes, tātad apstādināt mirkļus.
‒ Vai mīlestība uz foto ir nākusi no ģimenes?
‒ Mans tēvs bija nacionālais partizāns un, protams, tika notiesāts un izsūtīts uz Kolimu. Taču, tiklīdz sākās brīvlaišana, gan bez tiesībām atgriezties Latvijā, mana māte aizbrauca dzīvot pie tēva. Toreiz viņa sapņoja, ka varētu būt šuvēja, bet pirmais lielākais pirkums, ko vecāki iegādājās, bija fotoaparāts. Tāpēc man tagad ir foto liecības no vietām, kur tēvs bija ieslodzījumā.
‒ Tavā mūžā ir mainījies ne tikai valsts karogs, bet arī tehnoloģijas. Piemēram, fotografēšanu uz filmiņām aizstājis digitālais foto.
‒ Es pēc dabas tiecos būt pedants un, pats par sevi saprotams, gribēju sasniegt pašu labāko rezultātu, ko varēja iegūt, fotografējot uz filmiņas. Tāpēc digitālās fotogrāfijas parādīšanās man bija tāda kā auksta duša. Prasmes, kuras biju attīstījis, tuvojoties pilnībai, kļuva liekas. Strīdējos ar kolēģiem, jo uzskatīju, ka digitālais foto nav tas, kas mums vajadzīgs.
Tagad gan esmu savus uzskatus mainījis, jo redzu tās priekšrocības, ko sniedz šīs tehnoloģijas. Arī slavenais kinorežisors Džeimss Kamerons, kad uzņēma "Titāniku", izmantoja tradicionālo filmu, bet, veidojot stāstu par "Titānika" izpēti, izmantoja digitālās tehnoloģijas. Nu, ja jau Kamerons padevās, ko tad es turēšos pretī progresam.
‒ Kā laikā, kopš tu fotografē Siguldu un siguldiešus, mainījusies vide, kurā darbojies?
‒ Uz Siguldu mēs pārcēlāmies, kad es biju pusaudža vecumā, bet mana pirmā fotogrāfa darba diena Siguldā bija 1983. gada martā, kad sāku strādāt Turaidas muzejrezervātā.
Patiesībā jau to, kā pilsēta ir mainījusies, uztveru caur savām izjūtām. Es ļoti daudz ko redzu un bieži vien citādāk nekā citi siguldieši. Pirmkārt, tāpēc, ka esmu izstaigājis visu Siguldu krustu šķērsu un pazīstu to līdz "kaulam". Otrkārt, es pa šiem gadiem esmu apaudzis ar atmiņām.
Es fotografēju gan ainavas, gan cilvēkus. Ik reizi, kad uzzinu, ka vienu vai otru man pazīstamu siguldieti vairs nesastapšu, jūtu, ka daudz kas palicis neizrunāts. Ikdienā mēs priecājamies, piemēram, par to, ka veciem ļaudīm tiek piedāvāta sociālā palīdzība, bet vai mēs esam apjautājušies, kā viņi jūtas brīžos, kad tiek nocirsts kāds koks, kurš visu mūžu bijis turpat aiz loga, vai nolīdzināts kāds zālājs? Vai, radot pārmaiņas pilsētvidē, vienmēr padomājam, kam tas būs labi un kurš kaut ko zaudēs? Jaunieši jau to tā neizjūt, bet pusmūža un vecāki cilvēki, kuri atkal sākt tiekties uz savām jaunības vietām, kur kādreiz bijuši laimīgi, redzot izmaiņas, piedzīvo kaut kādu rūgtumu un diskomfortu. Es to jūtu caur fotogrāfijām.
Kādreiz jau nācies uzklausīt "racionālo" cilvēku padomus: sak, nedari to, ko tev neviens neprasa. Es esmu fotografējis ne tikai to, ko vajag, bet arī to, ko pats esmu uzskatījis par pareizu. Laikam tomēr tas ir attaisnojies, jo jau septiņus gadus mani ar Siguldas novada domi saista līgums, un patiesībā es esmu pirmais oficiālais pilsētas fotogrāfs.
‒ Bet Siguldu būtiski ir mainījuši arī cilvēki, kas ir "kauls no Siguldas kaula un miesa no Siguldas miesas".
‒ Man ir svarīga Siguldas kā dzīvesvietas kvalitāte. Manuprāt, mums vairāk vajadzētu diskutēt, kādu vēlamies redzēt Siguldu, lai arvien vairāk cilvēku ar dažādām interesēm šeit justos pēc iespējas labāk. Un vēl labāk būtu, ja viedokļu apmaiņa būtu tāda kā labs orķestra skanējums, kur neviens instruments nenomāc pārējos.
‒ Trīsdesmit gados tev droši vien ir uzkrājies tūkstošiem fotogrāfiju...
‒ Redz, te nu ir tas stāsts, ka esmu izgājis maldu ceļus un tagad esmu sajūsmā par to, ko kādreiz noliedzu. Es nezinu, kā būtu veidojis savu arhīvu, ja šodien nebūtu digitālo tehnoloģiju un datoru. Tagad jau neviens vairs nerunā par "nerentabilitāti", ko radīja filmiņu apstrādāšana un diapozitīvu uzglabāšana. Tagad vienīgās raizes ir par to, lai uz tā viegluma rēķina, ar kādu tiek iegūtas fotogrāfijas, neciestu to saturs un kvalitāte.
Tas, ko mēs, fotogrāfi, darām pašlaik, var šķist mazsvarīgi, bet būs aktuāli pēc gadiem divdesmit un vairāk. Turklāt fotogrāfam nav jābūt tikai notikumu fiksētājam, bet jāpiedomā, kā satvert mirkli, kas pieder visiem un dzīvo pāri laikam. Tāpēc labas fotogrāfijas bez savas attieksmes nemaz radīt nevar.
Man ir bijība pret saviem priekštečiem. Te, Siguldā, kādu brīdi ir dzīvojis un strādājis pat viens no latviešu fotogrāfijas dibinātājiem Mārtiņš Buclers, vēlāk arī Otto Lesiņš.
Manuprāt, ir ļoti viegli nojaukt māju, nepadomājot, ka to kādreiz kāds ir cēlis, rēķinoties tikai ar to, kas šajā brīdī pašam ir svarīgs. Tādā gadījumā jau arī tavu namu, lai arī ar kādu lielu sajūsmu tu to būtu cēlis, reiz kāds nojauks. Patiesībā jau mēs visi to saprotam, tikai ne katram gribas vai pat ir bailes to atzīt.
Man ir tāda sajūta, ka es zinu, ko vēl ar savu pieredzi varu izdarīt un kas man vēl jāizdara. Vai tam būs lemts piepildīties, nezinu. Kā lielākā daļa latviešu fotogrāfu, daudz ko esmu apguvis pašmācības ceļā vai vērojot citu kolēģu darbu. Pats galvenais, ka, visu to ielāgojot, esmu iemācījies atšķirt labu bildi no vājas. Un tas, kā izrādās, ir ļoti svarīgi.
‒ Tātad – kas ir pats svarīgākais, lai dzīvotu un fotografētu?
‒ Manuprāt, patstāvīga domāšana un attieksme arī runājot par sabiedrisko dzīvi. Savulaik es nešaubīdamies pieslējos tiem cilvēkiem, kuri skaidri un nepārprotami tūlīt pēc "helsinkiešiem" sacīja: gribam, lai mums būtu neatkarīga valsts. Siguldā savulaik bija spēcīga Latvijas Nacionālās neatkarības kustības nodaļa, kas sāka darboties, negaidot kaut kādus starta šāvienus. Tāpēc es zinu, ko nozīmē peldēt pret straumi. Vēlāk, kad nāca Tautas fronte, jau bija skaidrs, ka daudz ko drīkst teikt, bet runāja politiķi, un sākās izlīdzēšanās ar puspatiesībām. Un tam sekas jūtam arī šodien.
Arī fotografējot, protams, melot nevar, turklāt ir iespējams attēlā iekodēt kādu vēstījumu. Man ir ieceres, kā sakārtot liecības par Siguldas tuvāko un tālāko vēsturi. Gribu veidot arī fotostāstu par siguldiešiem. Tāpēc man ir nepieciešami daži darbarīki un līdzcilvēku morāls atbalsts. Tas noteikti palīdzētu. Brīžos, kad jūtu, ka mūsu domas saslēdzas, gars atveras un daudz vieglāk ir paveikt kaut ko visiem nozīmīgu.