Šodien pieminām šī pakta septiņdesmit piecu gadu jubileju. Tomēr runa vairs nav tikai par to. Pusgadsimtu vēlāk 1989. gada 23. augustā bija "Baltijas ceļš", kuru pamatoti uzskata par ļoti nozīmīgu pasaules mēroga pilsoniskās pretestības paraugu.
Šie notikumi ir mūsu vēstures neatņemama sastāvdaļa. Man kā kristietim tie liek ne tikai pašam sev, bet arī ne vienam vien kritiskākam jautātājam meklēt atbildes par Dieva lomu tajos.
Vēsturnieki visā pasaulē arvien raksta doktordarbus un grāmatas, aizstāv vecas vai izvirza jaunas hipotēzes par Otrā pasaules kara patiesajiem vaininiekiem. Par to te ne. Tomēr ir ļoti grūti noraidīt faktu, ka tieši Molotova – Ribentropa pakts ļāva sākties Otrajam pasaules karam, kurā mūsu tauta un valsts cieta tik smagus zaudējumus. Diez vai ievērojamākais zaudējums bija sagrauta Ķeguma spēkstacija vai pat ar zemi nolīdzināta Zemgales pērle Jelgava. Traģēdijas lielākais smagums ir neizdzēšami iespiedies tautas un daudzu mūsu vecāku, vecvecāku un viņu vecāku dzīvēs.
Daudzas ģimenes garajos Latvijas okupācijas gados baidījās stāstīt par nacistu un padomju okupācijas laikā piedzīvotajiem pārbaudījumiem un šausmām. Likās, mūsu tautai ir atņemts zināms vēsturiskās atmiņas posms. Tomēr šobrīd tas ir dokumentēts pietiekoši, lai varētu gūt vismaz nelielu ieskatu Molotova – Ribentropa pakta rezultātā radītajā traģēdijā – vairākkārtējas lielas un nepārtrauktas mazas deportācijas, čekas un gestapo darbība, nelikumīgas mobilizācijas savstarpēji karojošās armijās ir tikai šīs traģēdijas redzamākā puse. Latvija un mūsu tauta ir daudz cietusi. Grūti pateikt, vai šobrīd pēc tik daudz gadiem, mēs esam spējuši pārvarēt šo notikumu radītās traumas.
Notikumiem vēstures gaitā nav tikai tagadnes laiks. Tie secīgi kļūst par vakardienu, pagājušo gadu un aizvadīto desmitgadi. Tas vienmēr nav viegli, bet reizēm tas nav tas sliktākais.
Piecdesmit gadus pēc Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas spēkā bija šī līguma Latviju skarošie punkti – Baltija arvien bija okupēta. Tobrīd jau bija sākusies pārbūve un padomju okupācijas vara centās savu režīmu padarīt cilvēciskāku. Tomēr Baltijas vēsturiskā atmiņa izrādījās pārāk spēcīga, lai ieturētu tikai tai ierādītās robežas. Lauzās laukā igauņu, latviešu, lietuviešu un arī citu tautību mūsu valsts iedzīvotāju vēlme mainīt sistēmu pašos pamatos.
1989. gada 23.a ugustā trijās okupētajās Baltijas valstīs izveidotais cilvēku mūris – Baltijas ceļš – bija nepārprotams šo vēlmju pieteikums. Turklāt, tas bija ne vien skaidrs, bet arī ļoti pārliecinošs, jā, pat skaļš pieteikums uz pašnoteikšanos un brīvību. Varbūt tieši Baltijas ceļš ir tas notikums, tā zelta maliņa, kas Molotova – Ribentropa tumsas un briesmu mākonim piedeva saulaināku pēcgaršu. Tas nav maz, ka tik daudzi arī Latvijā gāja un brauca, lai nebūtu vienaldzīgajā masā, bet piedalītos kopējā protestā. Vēl vairāk, paturot parātā vēl visā savā plaukumā esošo čeku un padomju armiju, tā bija varonība, kuru aizmirst būtu negods ne tik vien pret mūsu neseno vēsturi, bet pašiem pret sevi.
Visos šajos notikumos mums ir dokumentēta dažādu pasaules lielvaru piedalīšanās Maskavā, Jaltā, utt. Tomēr, ja paliekam tikai pie lielvaru līderu vārdiem un to pārstāvēto valstu nosaukumiem, mēs palaižam garām vēl kādu, pašu galveno vēstures personāžu – Dievu.
Pieļauju, šajā brīdī kāds arvien var un grib uzdot jautājumu: "Kur bija Dievs, kad viss tas notika?" Diemžēl, lielākajā daļā gadījumu, šis jautājums nemeklē atbildi, tas ir retorisks. Savā ziņā ir labi, ja tas ir sāpju rosināts, jo tad vismaz zinām, ka jautātāju mudina kāda patiesa piesaiste un interese. Tomēr nereti tā jautā tie, kam tā ir kārtējā iespēja nodemonstrēt savu nevēlēšanos paskatīties pāri un aiz ikdienas priekiem un bēdām. Nav jau tā, ka nevajadzētu skatīties uz lietām te un tagad, bet tās nav vienīgā realitāte. Vēl vairāk, tās pāries, bet patiesas lietas pāri un aiz ikdienas priekiem un bēdām – paliks.
Kā tad ir, vai Dievs Latviju un mūsu tautu tajos gados bija pametis? Vai visa Radītājs, Valdītājs un Uzturētājs bija piemirsis par skaitā un ģeogrāfiski nelielu tautu un valsti? Cilvēki, kuriem interesē tikai šeit un tagad, teiks: "Jā." Bet kā viņi to var zināt? Vai tad Dievs maz var būt prom, ja viņi netic Viņa eksistencei?
Tomēr Viņš pastāv un Viņš nebija prom no mums un mūsu senčiem. Viņš bija klāt katram cietējam un grūtsirdim, arī ja viņa vai viņš to neapzinājās. Žēl, ka neapzinājās, ne jau Dieva dēļ, bet viņu dēļ. It īpaši žēl, ja šādi cilvēki pārnāca mājās par spīti nežēlīgajai sistēmai un briesmām, bet negribēja atzīt savu pārnākšanu kā Dieva žēlastību. Dieva darbus savukārt zina tie, kas Viņu apliecina, jo viņi Viņu piedzīvoja briesmās un ciešanās, viņi mira Kristus žēlastības spēka un dzīvoja kā Viņa vēstneši citiem. Visbeidzot, viņi pārnāca mājās un liecināja par Viņa žēlastību mājās palicējiem. Par to ne viens vien no mums ir dzirdējis un lasījis daudzas atmiņas un liecības.
Tāpēc mēs nevaram sacīt, ka Dievs nezināja par mums vai arī nespēja novērst mums domāto ļaunumu. Šo ļaunumu žēlsirdīgais Dievs pieļāva Viņam zināmu iemeslu dēļ, bet Viņš bija klāt katrā ciešanā un grūtumā... Iespējams, tikai tā cilvēks var patiesi izjust Dieva žēlastību, jo ar pilnu vēderu siltā mājā sēžot, vairojas sajūta, ka Dievs nav un Viņu nemaz nevajag. Tomēr tas ir tikai minējums.
Tā rītdienā savijas trīs nozīmīgas līnijas – 25 gadu un 75 gadu sena pagātne ar mūžību. Vai tās neliek mums uzdot vairākus būtiskus jautājumus?
Vai zinām savu pagātni un esam to pietiekoši izpratuši?
Vēl vairāk, vai arvien meklējam Dieva darbus, it īpaši – Viņa žēlastību grēcīgo cilvēku pilnajā pasaulē?
Man nav atbildes, bet man ir vēlme uzzināt kaut ko vairāk par krustā sisto Pestītāju, kas nebija, nav un nekad neatstās mūsu tautu un valsti, ja vien mēs pie Viņa turēsimies. Viņš to sola katram savam ticīgajam un katrai ticīgai tautai (sal. Mt 28:18-20). Viņš ir tas, kas vēsturē katru lietu var pavērst par pārvaramu un nolīdzināt visas traumas.
Vai mēs vēlamies pie Viņa turēties, lai arī tad, ja grēcīgā pasaule mūs atkal mals kāda pakta dzirnakmeņos, mums būtu Dieva žēlastība un gādība piedzīvojama, vai melosim Viņam un sev pašiem?
Izvēle šobrīd ir mūsu rokās, bet vai vēsture mums nedod pietiekoši pierādījumus pamatotas izvēles veikšanai?
Trīsvienīgajam Dievam vien lai ir gods!