Pēteris un Tamāra Geki, Aina Saknīte un Ivars Mangulis ir četri no tiem daudzajiem ķekaviešiem, kas pirms 25 gadiem, rokās sadevušies, stāvēja cilvēku ķēdē, vēstot visai pasaulei, ka vēsturiskā netaisnība, ko Baltijas tautām nodarīja slepenā PSRS un Vācijas vienošanās, vēl arvien nav izlabota.
"Tas bija laiks, kad mēs ‒ Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji ‒ cīnījāmies par savu brīvību. No radio, televīzijas un avīzēm visi labi zinājām, kad un kur uz Baltijas ceļa demonstrāciju ir jāiet," saka I. Mangulis.
P. Geks, kurš tolaik kolhozā "Ķekava" vadīja putnkopības nozari, viņu papildina, sakot, ka to tiešām nevarēja nezināt. "Labi sapratām, ka Baltijas ceļš būs viens no augstākajiem punktiem notikumu virknē, kā atgādināt, kas mēs esam un ko gribam. Bez šaubām, mēs visi bijām par brīvību. Visa Baltijas ceļa norise lielākos vilcienos jau bija saplānota, taču es sapratu: lai gan cilvēki ir patriotiski noskaņoti, kādam tomēr vajag viņiem atgādināt, ka ir jāceļas un jāiet un kur labāk būtu atrasties.
Sapratu, ka Ķekavas centrā cilvēku pietiks, bet droši vien vēl kāds būs vajadzīgs tālāk, uz Iecavas pusi, tāpēc uzrunāju savus darba biedrus, radus un draugus. No Aizkraukles puses atbrauca mana sievasmāte, brālēns Voldis no Daugmales un Helmuts Jansons no Baldones. Un viņi ieradās ar visām ģimenēm! Uzaicināju arī brāli no Engures. Tad visi sakāpām mašīnās un braucām uz vietu, kur 25. kilometrā no Rīgas, pie "Balkām", Bauskas ceļš šķērso Ķekaviņas upīti. Interesanti, ka tieši šajā vietā, kur mēs toreiz pārliecības pilni stāvējām, "Latvijas Valsts ceļi" tagad liek piemiņas zīmi Baltijas ceļam."
A. Saknīte gan abiem kungiem nedaudz iebilst, sakot, ka tādas aģitācijas kā tagad pirms vēlēšanām neesot bijis. "Bet cilvēki uz ceļa pulcējās jau laikus, bija saposušies un smaidīja."
Pēterim šķiet, ka pats aizkustinošākais brīdis todien bijis, kad viņš pa radio pirmo reizi mūžā dzirdējis dziesmu "Atmostas Baltija" latviešu, lietuviešu un igauņu valodā. "Tobrīd visi jau bija sadevušies rokās, un šo īpašo sajūtu vairs atkārtot nav iespējams."
Uz jautājumu, vai nebija bail tā lepni stāvēt, jo kaut kur tuvumā taču bija padomju tanki, ķekavieši atteic: "Nē, baiļu nebija. Bija gan tāda kā neticība, vai tiešām reiz būsim brīvi. Bailes bija vēlāk, piemēram, Doma laukuma barikādēs, jo tur cilvēki atradās iespiesti starp namiem un betona bluķiem. Baltijas ceļa demonstrācijā valdīja kopības sajūta un vēlēšanās reiz atkal dzīvot pašiem savā, neatkarīgā valstī. Bet to, ko jutām, sadevušies rokrokā ar simtiem tūkstošu lietuviešu un igauņu, otrreiz izjust jau vairs nevar un aprakstīt ir ļoti grūti."
"Vai visi mūs toreiz saprata? Todien pa lielceļu brauca arī svešas mašīnas, kas brīdī, kad izveidojās dzīvā ķēde, apstājās. Vieni ļoti gribēja būt par tās daļu. Savukārt daži visādi mēģināja izrādīt augstprātību, sak, kādu brīvību jums te sagribējies! Bet mūs tas nemaz neaizskāra, jo zinājām, ka tas, ko mēs darām, ir pareizi, un bijām lepni, ka esam šajā vietā, jo citādi rīkoties nemaz nav iespējams," uzsver Ainas kundze.